|
24. Mar 2026|09:05 |
Manosfēra un feminisms (šeit nedomāju klasisko feminismu, bet tā izpausmes pēdējās desmitgadēs) ir vienas monētas divas puses. Kas abām šīm grupām ir kopīgs: pilnīgs paškritikas trūkums un vainas meklēšana ārpus sevis - pie visa vainīgs ir pretējais dzimums. Tajā ziņā viņi ir ļoti līdzīgi: manosfēras čuvaki ir vīriešu kārtas feministi un feministes ir sieviešu manosfēras čuvaki.
Tas arī ir novērojams saistībā ar aborta dekriminalizācijas likumu UK, ko sākotnēji Lordu palāta atmeta atapkaļ, bet tagad tas tomēr ir pieņemts, tas paredz, ka sieviete nedrīkst būt pakļauta kriminālajai izmeklēšanai arī tad, ja aborts ir veikts stipri vēlāk pēc atļautā termiņa. Kad runa, piemēram, ir par to, lai viendzimuma pāri varētu adoptēt bērnus un kāds ieminas, ka nav labi, ja bērnam nav māte (vai tēvs), tad progresīvais gals uzreiz nāks klajā ar argumentu, ka mātes mēdz būt visādas - reizēm mātes ir tādas, ka viņām ir jāatņem vecāku tiesības. Tomēr, kad runa ir par pilnīgu aborta dekriminalizāciju, tad kaut kā tiek pieņemts, ka neviena sieviete to nekad nedarītu, ja vien viņai nebūtu vissliktākie un dramatiskākie apstākļi, neskatoties uz risku kāds ir grūtniecības partraukšanas medikamentu pieejamībai (tie ir pasūtāmi pa pastu, tieši šāds gadījums izraisīja skandālu), tiek uzskatīts, ka 51% populācijas šajā gadījumā ir šīs idealizētās būtnes, kuras nav vienkārši spējīgas uz sliktu un amorālu vai pat brutāli ļaunu rīcību. Manas tiesības uz savu ķermeni pilnīgi bez jebkādiem ierobežojumiem [vēlais aborts jebkāda iemesla dēļ] pāri visam gadsimtā, kad kontracepcija ir brīvi pieejama, man nešķiet kā emancipācijas uzvara, bet gan kā egocentrisma un narcisisma grāvis. |
|