Liidz kaadam briidim dziivee tu uz pasauli un citiem cilveekiem skaties kaa uz vecaakiem/autoritaateem, kam noteikti ir definitive gudriiba un best intentions at heart. Bet tad vienu dienu, kad tu jau esi mazliet padziivojis un jau paarej dziives otraa pusee, tu peekshnji atskaarsti - Ok, I haven't figured anything out, I err daily and all my best intentions will never make the smallest dent in the common goodness or rather folly of the world. Tu saproti, ka tik vien tu esi kaa taads varbuut mazliet labaak disciplineets beerns, bet tikuntaa beerns, ar 'kaapeec?' un emociju izvirdumiem, un savtiibu. Tikai tad tu saac skatiit liidzcilveekus kaa taadus pashus beernus, dazhs ir klases gudriitis, kaads ir mieriigs draugs, cits ir negants kauslis, mees neviens neesam autoritaate. Taa ir plika Dieva zheelsirdiiba un briinums, ka mees kaut kaa veel velkam uz priekshu, ka veel notiek labas lietas taadaa kritushaa pasaulee. Taapeec, ka labais ir briinums, mums ir pienaakums par to priecaaties, un tikai uz to fokuseeties!