![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vēl viena lieta, kas iziet ārpus manas saprašanas robežām, ir uzvārda maiņa pie precēšanās. Nē, es ticu, ka reizēm cilvēkam ir vēlme nomainīt visu savu identitāti, pārkrāsot matus, uztaisīt plastisko operāciju, saraut saites ar vecākiem, utt, utjpr. Bet, ņemot vērā visus tos sarežģījumus, kas pēc tam rodas, kad trīsreiz precēts sievišķis, kurš izlēmis, piemēram, atsākt pirms pirmajām laulībām pārtraukto izglītošanās procesu vai pretendē uz kaut kādu mantojumu no baltās ķēves trešajā augumā vai vēl ko tādu - tas drausmīgais čakars ar visām laulību un šķiršnās apliecību kopijām, visi izstaigājamie arhīvi un notāru kantori, kur dabūt norakstus kādam, dzīvokli mainot (tas ar precēšanos un šķiršanos allaž iet komplektā!) nozaudētam dokumentam - vai tad par to mūsdienās cilvēki nemaz nedomā, ko?
Un motivācija vispār kāda?
Un motivācija vispār kāda?
Ja piekabina vīra uzvārdu, čakars ir drusku mazāks.
Otrkārt, esmu vecmodīga kaza, kas uzskata, ka visiem ģimenē jābūt ar vienu uzvārdu. Nevis viens mammai, tētim otrs, bet bērniem vispār - diez sazin kas, pēc uzvārda pat nepateikti, ka radinieki
Un nav jau tas čakars tik liels. Jānomaina pase, tas galvenais. Uz darba intervijām, kad iesniedzu izglītības dokumentus, iesniedzu vienu lapu vairāk - laulības apliecību, kur norādīta uzvārda maiņa.
Un par to, kāds čakars šķiroties, es ceru, cilvēki precoties nu gan nedomā - tas nu tiešām būtu perversi. Ja tu jau precoties domā par šķiršanos, tad labāk nevajag...
Savulaik, man bija darīšana ar meiteni, kura bija, mācoties astotajā klasē, vienreiz nomainījusi uzvārdu, lai atjaunotu saiknes ar radiem no mātes puses, pēc tam, mācīdamās demitajā klasē, apprecējusies - attiecīgi mainīdama uzvārdu - un aizgājusi no skolas, pēc tam izšķīrusies, pamācījusies atkal vienu gadu, tad atkal apprecējusies...Nu, un kad viņa gribēja beidzot pabeigt ekstenātā divpadsmito klasi, viņai nācās iesniegt kopā kādus 14 dokumentus, kas apliecināja viņas identitāti dažādos izglītības apguves posmos.
Tas, protams, ir ekstŗēms gadījums, bet nu...
Turklāt personas kodi parādījās tikai deviņdesmito gadu vidus dokumentos.
Tipisks piemērs, atļaušos domāt, esmu ES. Vienīgais, kas man iet visur klāt, ir viens vienīgs dokuments - laulības apliecība. Un čakars NAV liels. Tā kā es to esmu piedzīvojusi, atļaušos palikt pie šī viedokļa. :))
identitāte nenomainās, bet lielāka saite ar mīļoto gan rodas
ja jau tikai uz laiku līdz nākamajām kāzām, tad tiešām laikam nav jēga
kaut kāds ģimeniskuma sajūta.
p.s. ne tikai attiecībā ar vīru. arī ar veco uzvārdu šāda sajūta man bija ar brālēniem (mums vienāds uzvārds) nevis ar pašas ģimeni.
man tāda ir, bet man nav divi bērni nemaz nerunājot par dažādiem tēviem, tapēc es neko nevaru teikt par tādu gadījumu
Bet jā viss par smuko, tad vīra uzvārdu ņemtu, lai bērnam ir tāds pats uzvārds kā man. Sentimentāli:)
Kaut gan, ja nu uzradīsies kāds precinieks, tad visdrīzāk atkal kalniņš, siliņš, priedītis, bitenieks...un es palikšu pie sava uzvārda.
2. lai mazāks čakars bērniem. Mums ir katram savs uzvārds (nu labi, mēs arī precējušies neesam), bet vot padomāju, ietu mēs kaut kādā TV spēlē spēlēt - kā muš sauktu - xx un YY ģimene? vai ja citur kaut kur visiem jānosaucas kā Uzvards ģimene.. - ar vienu ir mazāks čakars. Es, kad precēšos, mainīšu, lai gan tad garantē, ka es no Latvija vienīgās Rozes Laukumas kļūšu par vienu no vismaz 5 Rozēm :DDD
forši taču kad mammai un tētim ir viens uzvārds.
un līdz kādi klasei 5., bērnam tas IR svarīgi.. ka ģimene izskatās tradicionāla.. pēc tam jau ir POFIK :DDD
Mans jaunēklis pat mūsu gadus "pielaboja" lai izskatās "pareizāk"
diemžēl tāda tradicionāla domāšana un tradicionāls ģimenes modelis vēl joprojām ir modē.
bet pati jau tagad tās pašas kļūdas pieļauju :DD
MOtivācija? Man nekad tā īsti nebija paticis savs uzvārds. Jau tāpat biju gatava mainīt uz vectēva... Turklāt vīra uzvārds man patīk :)
Turklāt mani darba sfērā atpazīst jau tikai ar vārdu vien :)
Vienīgais - man laikam ne visai iepriecinātu fakts, ka bērniem nebūtu tāds pats uzvārds kā man, visticamāk jau.
Man jau labi, vienam tāds, otram šitāds, trešajam (kad nu tas vēl būs) redzēs, izkaušos vēl ar tētuku par privilēģijām :-D
un ja esi reiz lēmusi, ka uzvārdu nemainīsi ne pa kam (nu... mani jau neviens neprec tā vai šitā), tad kā ir ar bērnu uzvārdiem? kuru tad uzvārdu? tēva vai mātes, ja abiem atšķirīgi?
Ja kas, man bērnībā likās, ka mammas pirmslaulību uzvārds man būtu paticis labāk, nekā tēva uzvārds.
ja adresee kalninjiem, tad tas vismaz uz papiira izskataas ka vinji ir gjimene.
Un vispār, ja ģimenē dzīvo arī, piemēram, vecmāmiņa, tāpat kāds uzvārds jāklabina klāt.
(ja nu vienīgi atradīšu kādu ar uzvārdu Krutoj)
(es nemainīju, ar motivāciju "mans uzvārds ir mans brends")
bet līdz ko ir bērni tā viss mainās. mana motivācija mainīt bija tikai un vienīgi bērni - lai mums būtu vienāds uzvārds.
vandoties apkārt pa pasauli nereti robežnieki lūdz pierādīt, ka ceļoju ar savu bērnu. tā kā mums ir atšķirīgas pases (bērniem vācu, jo tāds derīgas 10 gadus nevis kā LV tikai gadu), tad vēl arī atšķirīgie uzvārdi radītu papildus sarežģījumus.
Es zinu, ka viens man pazīstams ilgstoši kopādzīvojošs nelaulāts pāris ar bērnu, kuram ir mātes uzvārds, visur kur ceļo bez problēmām.
Nu iedomājies, vai Mihaēls Jeksons varētu tapt par jauko nēgerpuiku atkal ar kuplajiem matiem? Tas būtu tāds pats čakars kā mantojumu no pirmā vīra izdauzīt!