Kurvjzieža kontemplācijas

biju domājusi nemūžam nemainīt, bet nu tā kā sliecos uz to, ka varētu apmainīt ar. vīram par prieku. kad biju pirmoreiz precējusies, paliku savā uzvārdā, ex-vīram savu pozīciju izskaidroju, viņš toreiz tā kā drusku sapīka, bet saprata un neuzstāja. tagad arī vēl esmu savā uzvārdā, bet tā kā domāju nomainīt, kad ciemošos Latvijā. kāpēc? grūti izskaidrot. tas ir iracionāli. manam vīram tas ir svarīgi (viņš gan neuzstāj), un man nav žēl (nu, drusku jau ir) viņam to prieku. nav pat svarīgi viņu tincināt un pratināt un pieprasīt racionālus un loģiskus pamatojumus. vienkārši - es viņu mīlu, un viņa dēļ daudz Lielākus Upurus varētu nest nekā viena sūda uzvārda nomaiņa. tas ir tāpat kā, teiksim, ir ilggadīgs pāris, kas neprecas. meitene precēties grib, a vot vecis neprec un vis. nu, kāpēc nē, ja mīļotajai tas ir svarīgi? tāpat arī man ar to uzvārdu.