![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vēl viena lieta, kas iziet ārpus manas saprašanas robežām, ir uzvārda maiņa pie precēšanās. Nē, es ticu, ka reizēm cilvēkam ir vēlme nomainīt visu savu identitāti, pārkrāsot matus, uztaisīt plastisko operāciju, saraut saites ar vecākiem, utt, utjpr. Bet, ņemot vērā visus tos sarežģījumus, kas pēc tam rodas, kad trīsreiz precēts sievišķis, kurš izlēmis, piemēram, atsākt pirms pirmajām laulībām pārtraukto izglītošanās procesu vai pretendē uz kaut kādu mantojumu no baltās ķēves trešajā augumā vai vēl ko tādu - tas drausmīgais čakars ar visām laulību un šķiršnās apliecību kopijām, visi izstaigājamie arhīvi un notāru kantori, kur dabūt norakstus kādam, dzīvokli mainot (tas ar precēšanos un šķiršanos allaž iet komplektā!) nozaudētam dokumentam - vai tad par to mūsdienās cilvēki nemaz nedomā, ko?
Un motivācija vispār kāda?
Un motivācija vispār kāda?
Savulaik, man bija darīšana ar meiteni, kura bija, mācoties astotajā klasē, vienreiz nomainījusi uzvārdu, lai atjaunotu saiknes ar radiem no mātes puses, pēc tam, mācīdamās demitajā klasē, apprecējusies - attiecīgi mainīdama uzvārdu - un aizgājusi no skolas, pēc tam izšķīrusies, pamācījusies atkal vienu gadu, tad atkal apprecējusies...Nu, un kad viņa gribēja beidzot pabeigt ekstenātā divpadsmito klasi, viņai nācās iesniegt kopā kādus 14 dokumentus, kas apliecināja viņas identitāti dažādos izglītības apguves posmos.
Tas, protams, ir ekstŗēms gadījums, bet nu...
Turklāt personas kodi parādījās tikai deviņdesmito gadu vidus dokumentos.
Tipisks piemērs, atļaušos domāt, esmu ES. Vienīgais, kas man iet visur klāt, ir viens vienīgs dokuments - laulības apliecība. Un čakars NAV liels. Tā kā es to esmu piedzīvojusi, atļaušos palikt pie šī viedokļa. :))