Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Klau, vai vēl kādam cilvēkam piemīt tā dīvainā indeve, ka pārgurumā jāraud?

T.i., tur nav nekādu emociju, - ne žēluma pret sevi, ne skumju, ne trauksmes, vienkārši trula fizioloģija - uz mata tāpat kā vemšana, šķaudīšana, menstruācija etc.,: dari, ko darīdams, domā, ko domādams, bet gludā muskulatūra kontrahē un sekrēti tek.

Es reiz mēģināju palasīt kaut kādus populārzinātniskos rakstus fizioloģijā, no tiem sapratu, ka man varētu būt absolūti infantilas smadzenes, jo zīdaiņiem un maziem bērniem ir tā, ka raudāšanas centrs saistīts ar sāpju receptoru; pieaugušam cilvēkam tomēr drīzāk to kairina noteikta emociju intensitāte. Lūdzu, nomieriniet, atzīstieties, ka jūs arī kādreiz esat no noguruma nevis vēmuši vai ģībuši (tādus stāstus es zinu), bet tieši raudājuši!
  • Esmu, bet kaut kā tāpat to parasti vienādoju ar trauksmi.
    • HVZ, varbūt ka beigu beigās tas tomēr reducējams uz trauksmi?
      • Man gan jāatzīst, ka es vairāk tripoju kkādā mentālā nogurumā, ne tik daudz reālā - teiksim, es fiziski nespēju tā nokrauties ar darbiem kā apraksti (un vispār daudzi cibā), varbūt ļoti kampaņveidīgi tikai, bet ikdienā es vienkārši aiziešu gulēt un ļaušu visam degt (vienlaikus sevi par to šaustot)
  • Yup. Bet nu ja no pārguruma ir jāraud, tad tas ir jāņem nopietni.
  • Man liekas, ka nav tāda iemesla, kura dēļ es nebūtu raudājusi.
    Un zīdaiņu fizioloģija un visādi refleksi, starp citu, vispār ir absolūti apbrīnojama padarīšana. Nopietni! Tur ir visas cilvēces un pat pirmscilvēces attīstība! Nekā primitīva vai vienkārša.
  • Katru reizi, kad jāskalda malka es no noguruma raudu... tālab izvairos no šīs nodarbes.
  • Jā, tā, iespējams, ir bijis. Man bija kādreiz draudzene, kura raudāja, kad bija izsalkusi.
  • Jā, esmu raudājusi no noguruma. Esmu to pieņēmusi, ka tek asaras un neko tur nevar darīt. Tad vienkārši jāiet gulēt vai jāatpūšas.
  • Jā, totāli
  • asaras satur stresa hormonus, t.i., organisms tos var izvadīt caur asarām. un raudot tiek ražoti arī endorfīni, kas mazina sāpes. nav tā sliktākā metode.
  • Jā. Un es bieži mēdzu refleksīvi raudāt arī, kad jārunā par kādām emocionālām lietām ar tuviem cilvēkiem - pat ja tas nav nekas nomācošs vai ļoti dziļš, un es negribu un nejūtos tā, ka gribētu raudāt, bet asaras vienkārši tek. Citiem par to parasti ir daudz lielāks satraukums nekā man, jo izskatās, ka traki pārdzīvoju - bet paradoksālā kārtā es šādos brīžos visvairāk raizējos par to, ka lieku citiem raizēties.
  • Ļoti regulāri no pārguruma gribas raudāt, tas taču normz
  • Esmu raudājusi no noguruma.
  • Jā, bet es parasti domāju, ka tā ir sevis žēlošana
  • jā! no pārguruma es raudu, bet no stresa - vemju vai reizēm tieku pie caurejas.

    man pat ir cibas "pētījums", pēc kura rādās, ka aiz noguruma raudāt mēdz vairāk nekā divas trešdaļas respondentu, ha: http://klab.lv/~saccharomyces/3551718.html
  • (Anonīms)
    Jap. Un tad ir vienalga vai esmu uz riteņa (pēdējoreiz tieši tā bija), vai sab transā vai mājās, vai veikalā. Bet es savilku, ka asaras nebija tik daudz no paša noguruma (skrienot vai strādājot dārzā es neraudu, jo lai arī nogurstu, bet tā ir reizē arī atpūta) kā fakta, ka, lai arī rāvusies melnu muti, es, no sevis gan neatkarīgiem apstākļiem, neesmu todien izdarījusi ne uz pusi no tā, ko paredzēju, neviena laba vārda todien saņēmusi, turklāt mājās nav neviena, kas varētu nocelt kādu daļu no uzkrātajiem darbiem. ar šādu sevis slānīšanu, ka neesmu "gana labi" kaut ko vai ka dienai bijis kāds neparedzēts fiasko, vai ka kaut kas izgājis ārpus manas kontroles - ar to man ir senas attiecības, līdz ar to tāds emocionāls sakāpinājums un skumjas stāv aiz noguruma.
  • atkarīgs no noguruma veida. bet ir gadījies, jā, vienkārši sēdēt un ļauj tām asarām birt.
Powered by Sviesta Ciba