Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Bļadj, kā mani zajebala tā dižgaru menedžēšanas mūžīgā shēma!

1. Apjautāties e-pastā vai FB mesendžerī par vēlmi piedalīties projektā, saņemt jūsmīgu piekrišanu.
2. Uzrakstīt projekta pieteikumu ar visām tāmēm, pamatojumiem, utt., bikli norādīt dižgariem, ka līdz nedēļas beigām man nepieciešams viņu CV.
3. Klusums.
4. Nākamās nedēļas sākumā vēlreiz uzrakstīt dižgariem: "Klau, vecīt, baigi vajag to Tavu CV, šodien pieteikums jādod saskaņošanai ar vadību."
5. Klusums.
6. Nākamajā dienā jau mazliet nervozāk uzrakstīt: "OK, pārējie papīri tiek skaņoti, lūdzu, lūdzu, tikko tiec pie e-pasta, atsūti savu CV, citādi direktore neparaksta pieteikumu."
7. Klusums, klusums, klusums, ceļa stabi, nakts un klusums brīnišķīgs, e-pastā joprojām ne CV, ne ziņas par dalības projektā atsaukumu.


Fantāzijas par ādas nomaukšanu vai izvārtīšanu piķī un spalvās mani visbiežāk piemeklē tieši šajos brīžos.
  • a nevar to CV kaut kur publiskā telpā atrast?
  • Es pēc 3. punkta mestos zvanīt, cilvēki tomēr daudz operatīvāk ir tendēti reaģēt, ja viņus medī rokā telefoniski.
    • Personiskie tālruņi ne vienmēr ir pieejami.
      Un, jā, posmu "zvanu neceļ, uz SMS neatbild" arī esmu izlaidusi.
  • Kādas jomas dižgari tie ir?
  • Katram savi dižgari savs krusts jānes.
  • Nekrologus skatījies?
  • ak, šīs zemes dienišķās problēmas
  • Mierinājumam - šādi te kāzusi ir visās nozarēs. Visa mana dzīve karāšanās uz pāris zvaigznēm, kas ignorē manus epastus un zvanus.
  • Es satraukti domāju, vai neesmu kādam neatbildējusi. Nē, laikam nē. Laikam tā nav. Laikam. Tas klusums ir stindzinošs un biedējošs un tā tālāk, bet, tak, lai iet dižgars pupās. Pat ja tā esmu es.
  • eeee, jā, dižgari mēdz sagādāt sāpes visādās vietās, abpusēji. lai arī neesmu dižgars, nevaru mest pirmo akmeni, es noteikti esmu kādam sagādājusi līdzīgas galvassāpes. bet varu pastāstīt, kā tas var izgadīties _no otras puses_:

    - ja pirmajā uzrunā klients aizmirst uzreiz pateikt, kas un kad no manis būs vajadzīgs (tāme, pieteikums, apraksts, CV, prezentācija, ziņojums, kaut kas vēl? tas jāzina uzreiz, pirms jūsmīgi piekrist, citādi pirmais jūsmīgais ir vien laipna, "konceptuāla" atbilde.

    - ja pēc piekrišanas un izmaksu un gaidu (deliverablis, laiks) saskaņošanas seko "ok, došu ziņu" un tā pēc brīža dotā ziņa ir atšķirīgs specifisku prasību raideris (piemēram, pišviņzirgs, katram establišmentam savs cv formāts, worda tabulās, jo nepietiek mums ar europassu) ar dedlainu vakar vai aizparīt. (nota bene- visiem ir, plusmīnus, savs laiks saplānots).

    - ja sākas postfactum diņģēšanās: esi piekritis izdarīt darbu X par XX summu, bet mīļais projvads caur skalbes gaņģīšiem maļoties ir aizmirsis nodokļus vai teiksim, ceļu vai kaut ko vēl un saka - tagad X par x summu. Nu tad ir zloba un visiem jācieš. šitādus es varētu vārdā un uzvārdā un vēl iespert, ingabļe.


    - nēnu, protams ir arī tāds profesionālās senioritātes un zvaigznības faktors, ka "es zvaigzne, jūs čunčuriņi, jums mani vajag, jūs arī darāt", bet tādu no visrīgas lielzvaigžņu loka es zinu tieši pusotru.


    • Šajā gadījumā īsti nedarbojas neviens no Tevis piesauktajiem faktoriem. Vēl jo vairāk - katram e-pastam ir tikusi piekabināta maģiskā formula "lūdzu, padod ziņu, ja plāni mainījušies", un, bļa, tik daudz kā iesist mesindžerī, "sorre, netikšu" var katrs, kurš nav fiziski vai morāli kropls.

      Bet, nu labi, 1 no 2 dižgariem tikko kā atsūtīja CV, otrs atsita SMS, ka drīz būšot darīts. Iespējams, kaut kā iekļaušos termiņos...
  • (Anonīms)
    Sis ir viens no iemesliem, kapec es parstaju stradat par projvadu. Diemzel pedeja projekta bija vairaki augsti godati dizaineri, par kuru pieteikumiem dalibai iepirkuma procedura es loti priecajos. Un tad sakas - viens iesneidz projektu, ko jau 3x istenojis (1x LV periferija, 2x ex USSR valstis), uz noradi, ka mums tas tomer zinams un mes nevelamies jau realizetu projektu, 2 menesus bija iekritis ka kapa, pec tam draudeja ar tiesu darbiem. Un tad vel bija macho, kas vienlaikus iedomajas, ka parzin pilnigi visu, no kodolfizikas lidz agrinas renesanses kora dziedajumiem, nosauca mani tviteri par vecu mulka tanti ( man tobrid bija 27, a.god.49), jo noradiju, ka vina pieteikuma ir faktologiskas kludas.Vins neiesniedza konkursa piedavajumu, bet iesniedza sudzibu IUB, kura netika apmierinata, bet prasija man 2 menesus nervu. Un konkursa uzvareja jaunie un progresivie, kuri projekta realizesanas gaita iesniedza tami, kas bija 3x lielaka ka konkursa piedavajums un projekta budzets ( 950 000 LVL solito 280 000 vieta) un bija loti neapmierinati, ka tomer isti nepiekritam. Un ar so jauno un talantigo dizaineri, kas paspeja projekta laika parvakties uz Amsterdamu, vareja komunicet labi, ja reizi menesi. Kaut ka ja to projektu piebeidzu, bet pec tam uzsaku studijas pilnigi cita nozare, jo sapratu, ka mana jaunibas makslinieku un radosas pasaules glorifikacija ir taisnakais cels uz elli,vismaz profesionala konteksta.
  • Es varētu kautri ierosināt pieprasīt CV uzreiz, pēc jūsmīgās piekrišanas. Tā teikt, kalt dzelzi, kamēr karsts. Un nebaidīties saliet kaut ko par to, ka CV vajadzīgs uzreiz, lai atrādītu direktorei vai ko tādu ( ja nu kāds jautā).
    Bet nu jā, visdziļākās līdzjūtības. :((
  • totāli releitoju
    man gan ar nelielu tvistu - veselu mēnesi regulāri sola "pēc stundas" atsūtīt to CV
Powered by Sviesta Ciba