Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Pēc maniem subjektīvajiem vērojumiem rodas iespaids, ka pēdējā laikā - ar to domāju periodu apmēram gada, vai pusotra gada ilgumā - Rīgā tomēr saradies ievērojami vairāk cilvēku, kuri apstājas palīdzēt un izsaukt ātro palīdzību pakritušam cilvēkam, pat ja viņš gandrīz nepārprotami izskatās pēc jēgu pārdzēruša žūpas. Vai narkomāna. Vai bomža.
Un tas ir labi, un pareizi, un tas mani priecē, pat pieņemot iespēju, ka pašai nekad negadīsies pārdzert jēgu un pakrist uz ielas.
Jo es gribu dzīvot sabiedrībā, kura glābj arī tos, kuri paši sevi neglābj un nesaudzē.
  • jā!
  • Tā ir.
  • Kā zilums uz acs!
  • Jā, tā ir laba tendence. Cik dažas reizes gadījies būt tādās situācijās, es arī vienmēr tā daru. Pirms 10 gadiem vēl biju vienīgā. Pāgājušajā rudenī jau viena no diviem.

    Patālu vēl līdz situācijai ko redzēju Milānā decembrī - tur vīrietis gados uz ielas nokrita, apkārt saskrēja cilvēki padsmit, pēc brīža gan apm. puse izklīda, bet palikušie sagaidīja ātros.
    • Man akurāt šovakar gadījās nākt mājās no persiešu valodas un ieraudzīt, kā netālu no Barona centra (pie tā kvartāla, kur Krišnas templis) uz brauktuves sabrucis kāds vīrišķis. Kamēr tuvojos, garāmejoša smalka, trausla hipstermeitenīte viņu uzstiepa uz ietves, kas viņai nebūt nenācās viegli. Es izsaucu ātros, tikmēr kāda cita meitene apturēja mašīnu un sameklēja salveti, ar ko nabaga žūpiņš varēja apslaucīt asinis no sejas. Pa to laiku apstājās vēl viens hipsterīgs pārītis, un puisis nostutēja dzērājvīriņu pussēdus pie sienas, un mēs visi kopā sagaidījām ātros.
      Un tiešām ir dikti labi šādos brīžos arī nepalikt vienam ar to žūpu, kurš ik pa brīdim mēģina nākt pie sajēgas un rāpot prom, tāpēc man par visiem tiem jauniešiem bija patiess prieks
      • Tad jau tomēr arī Rīgas iedzīvotāji nebūs pavisam bezcerīgs gadījums. :)

        Es pati reiz uz savas ādas piedzīvoju to, cik vienaldzīgi ir garāmgājēji. Tajos senajos laikos, kad faķis vēl bija Saktas ēkā, gadījās, ka lekciju laikā uznāca mežonīgas mr sāpes. Panīku atpūtas telpā, bet sapratu, ka jātiek uz kojām gulēt. Ceļu no faķa līdz 5. tramvaja Operas pieturai mēroju ~1/2h, jo ik pēc padsmit soļiem sakņupu spazmās. Visā šajā laikā garāmgājēji nepievērsa uzmanību. Gan jau padomāja, ka man kaut kādas narkomānu lomkas. Tikai tad, kad jau biju tikusi līdz Operas tiltiņam, viena veca kundzīte piestāja apjautāties, vai var kā palīdzēt. Brauciens tramvajā arī bija "jautrs" - locījos beņķī un kunkstēju, bet neviens neko nepienāca pajautāt.
      • Super! Es diemžēl pārāk labi atceros vienu spilgtu epizodi vēlu rudenī vai tml. kad agri tumšs un mani pie Stokmann dzelzceļa tuneļa pusē šitāds žūpiņš mēģināja aptīrīt? ievilkt vārtrūmē? līdz ar to ja esmu viena, es vnk neapstājos, ja nav blakus neviena cilvēka ko piesaistīt vai kas pagaiditu ar mani vai kaut vai pastāvētu blakus kamēr piezvana pa tel.
    • Tfutu, likās, ka aiz "pēc brīža gan" sekos "izvilka aparātus un sāka fočēt".
  • Jā, tā ir.
    Bet "jebšu" nozīmē "kaut gan", "lai gan", "kaut arī" - nevis "jo". Es, protams, atvainojos, tas ir tikai draudzīgs labojums.
  • Ir tāda sajūta. No otras puses, te ir arī zināma problēma, jo daudzos gadījumos šiem cilvēkiem medicīniska palīdzība nav vajadzīga, viņiem vajag vienkārši normālos apstākļos kaut kur izgulēties. Un šādos gadījumiem izmantot neatliekamās palīdzības auto un aizņemt gultas vietu slimnīcā ir diezgan nesaprātīga resursu tērēšana. Būtu jēdzīgi, ja pastāvētu kaut kāda soc dienests vai kas tamlīdzīgs, kas parūpētos par tiem, kuriem neatliekamie nav vajadzīgi.
    • Jā, es nesaprotu, kāpēc veco labo atskurbtuvju dienestu nevarēja padarīt mazliet civilizētāku un nodot, piemēram, pašvaldības policijas pārraudzībā. Tur pietiktu ar dažām gultām, dušu un vienu dežurējošu mediķi, kurš nosaka, vai attiecīgā situācija nav dzīvībai bīstama.
      • Jā, kaut ko tādā garā. Lai gan, cik nācies dzirdēt, tad mēs neesam vienīgie, kuriem nav laba šīs problēmas risinājuma. Runāju ar somu ārstu un viņš teica, ka pie viņiem situācija ir diezgan līdzīga. Tāpat ir lasītas arī citu valstu ārstu vaimanas, jo daži iereibušie ļaudis vēl mēdz arī slimnīcā pajodelēt, kas ne vienmēr nāk par labu medicīniskā personāla kapacitātei sniegt palīdzību tiem, kam tā ir vajadzīga.
        • lūk. tagad man nav nācies,bet krietni sen agrāk es jūtos ārkārīgi vainīga to ātro priekšā + kad pati reiz vienos naktī slimnīcas uzņemšanā ar ātrajiem atvesta riktīgās sāpēs mocījos ar tām smakām un gaidīju rindā aiz tādiem... man nudien būtu grūti saņemties piezvanīt
  • Kad biju jauna, es reiz pagāju garām, jo bija bail - ko es darīšu, kas vispār jādara, mobilo telefonu arī nebija, apkārt neviena cilvēka. Sirdsapziņa par to moka mani vēl līdz šai baltai dienai. :(
    Toties pēc tam es reiz trolejbusa pieturā redzēju uz zemes guļošu jaunu vīrieti tikai zeķēs - bez apaviem, kurš nereaģēja uz apkārtni. Apkārt bija citi cilvēki, bet neviens nelikās ne zinis. Bet tad, kad es sāku viņu uzrunāt (tā, kā bija mācīts pirmās palīdzības kursos) un zvanīt ātrajiem, pēkšņi visi pieturā stāvošie kā pēc burvju mājiena sāka palīdzēt. Pēc dažām minūtēm atbrauca ātrie un viņu aizveda.
    Baigi svarīga ir iniciatīva, jo pārējie tad visbiežāk pavelkas līdzi - gan uz pozitīvajām, gan negatīvajām lietām. Jo vairāk būs cilvēku, kas uzņemsies šo pozitīvo iniciatīvu, jo foršāk būs. :) Man personīgi visai regulāri kaut ko labu ir izdarījuši pilnīgi sveši cilvēki. Un tas rada tādu foršu sajūtu - it kā pasauli caurstrāvo tāds kā tīkls ar cilvēkiem, kas savu iespēju robežās palīdz citiem.
  • Jā, arī pēc maniem subjektīvajiem novērojumiem palīdz un izsauc arvien biežāk.
    Vēl pirms kāda laika pa gabalu redzēju, kā pensionāre, ejot pāri ielai pie Saktas paklūp un nokrīt (zaļā gaisma jau mainās uz sarkano), un uzreiz no dažādām pusēm pieskrēja vairāki jaunieši un palīdzēja viņai piecelties un nokļūt uz ietves :)
Powered by Sviesta Ciba