Kurvjzieža kontemplācijas

krii

16.3.17 22:00

Pēc maniem subjektīvajiem vērojumiem rodas iespaids, ka pēdējā laikā - ar to domāju periodu apmēram gada, vai pusotra gada ilgumā - Rīgā tomēr saradies ievērojami vairāk cilvēku, kuri apstājas palīdzēt un izsaukt ātro palīdzību pakritušam cilvēkam, pat ja viņš gandrīz nepārprotami izskatās pēc jēgu pārdzēruša žūpas. Vai narkomāna. Vai bomža.
Un tas ir labi, un pareizi, un tas mani priecē, pat pieņemot iespēju, ka pašai nekad negadīsies pārdzert jēgu un pakrist uz ielas.
Jo es gribu dzīvot sabiedrībā, kura glābj arī tos, kuri paši sevi neglābj un nesaudzē.

• 27 raksta
• ir doma

• junona

  16.3.17 22:58

  

  Ir tāda sajūta. No otras puses, te ir arī zināma problēma, jo daudzos gadījumos šiem cilvēkiem medicīniska palīdzība nav vajadzīga, viņiem vajag vienkārši normālos apstākļos kaut kur izgulēties. Un šādos gadījumiem izmantot neatliekamās palīdzības auto un aizņemt gultas vietu slimnīcā ir diezgan nesaprātīga resursu tērēšana. Būtu jēdzīgi, ja pastāvētu kaut kāda soc dienests vai kas tamlīdzīgs, kas parūpētos par tiem, kuriem neatliekamie nav vajadzīgi.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    16.3.17 23:02

    

    Jā, es nesaprotu, kāpēc veco labo atskurbtuvju dienestu nevarēja padarīt mazliet civilizētāku un nodot, piemēram, pašvaldības policijas pārraudzībā. Tur pietiktu ar dažām gultām, dušu un vienu dežurējošu mediķi, kurš nosaka, vai attiecīgā situācija nav dzīvībai bīstama.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • junona

      16.3.17 23:11

      

      Jā, kaut ko tādā garā. Lai gan, cik nācies dzirdēt, tad mēs neesam vienīgie, kuriem nav laba šīs problēmas risinājuma. Runāju ar somu ārstu un viņš teica, ka pie viņiem situācija ir diezgan līdzīga. Tāpat ir lasītas arī citu valstu ārstu vaimanas, jo daži iereibušie ļaudis vēl mēdz arī slimnīcā pajodelēt, kas ne vienmēr nāk par labu medicīniskā personāla kapacitātei sniegt palīdzību tiem, kam tā ir vajadzīga.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • mufs

        17.3.17 11:40

        

        lūk. tagad man nav nācies,bet krietni sen agrāk es jūtos ārkārīgi vainīga to ātro priekšā + kad pati reiz vienos naktī slimnīcas uzņemšanā ar ātrajiem atvesta riktīgās sāpēs mocījos ar tām smakām un gaidīju rindā aiz tādiem... man nudien būtu grūti saņemties piezvanīt

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais