![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pēc maniem subjektīvajiem vērojumiem rodas iespaids, ka pēdējā laikā - ar to domāju periodu apmēram gada, vai pusotra gada ilgumā - Rīgā tomēr saradies ievērojami vairāk cilvēku, kuri apstājas palīdzēt un izsaukt ātro palīdzību pakritušam cilvēkam, pat ja viņš gandrīz nepārprotami izskatās pēc jēgu pārdzēruša žūpas. Vai narkomāna. Vai bomža.
Un tas ir labi, un pareizi, un tas mani priecē, pat pieņemot iespēju, ka pašai nekad negadīsies pārdzert jēgu un pakrist uz ielas.
Jo es gribu dzīvot sabiedrībā, kura glābj arī tos, kuri paši sevi neglābj un nesaudzē.
Un tas ir labi, un pareizi, un tas mani priecē, pat pieņemot iespēju, ka pašai nekad negadīsies pārdzert jēgu un pakrist uz ielas.
Jo es gribu dzīvot sabiedrībā, kura glābj arī tos, kuri paši sevi neglābj un nesaudzē.
Es pati reiz uz savas ādas piedzīvoju to, cik vienaldzīgi ir garāmgājēji. Tajos senajos laikos, kad faķis vēl bija Saktas ēkā, gadījās, ka lekciju laikā uznāca mežonīgas mr sāpes. Panīku atpūtas telpā, bet sapratu, ka jātiek uz kojām gulēt. Ceļu no faķa līdz 5. tramvaja Operas pieturai mēroju ~1/2h, jo ik pēc padsmit soļiem sakņupu spazmās. Visā šajā laikā garāmgājēji nepievērsa uzmanību. Gan jau padomāja, ka man kaut kādas narkomānu lomkas. Tikai tad, kad jau biju tikusi līdz Operas tiltiņam, viena veca kundzīte piestāja apjautāties, vai var kā palīdzēt. Brauciens tramvajā arī bija "jautrs" - locījos beņķī un kunkstēju, bet neviens neko nepienāca pajautāt.