![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad biju jauna, es reiz pagāju garām, jo bija bail - ko es darīšu, kas vispār jādara, mobilo telefonu arī nebija, apkārt neviena cilvēka. Sirdsapziņa par to moka mani vēl līdz šai baltai dienai. :(
Toties pēc tam es reiz trolejbusa pieturā redzēju uz zemes guļošu jaunu vīrieti tikai zeķēs - bez apaviem, kurš nereaģēja uz apkārtni. Apkārt bija citi cilvēki, bet neviens nelikās ne zinis. Bet tad, kad es sāku viņu uzrunāt (tā, kā bija mācīts pirmās palīdzības kursos) un zvanīt ātrajiem, pēkšņi visi pieturā stāvošie kā pēc burvju mājiena sāka palīdzēt. Pēc dažām minūtēm atbrauca ātrie un viņu aizveda.
Baigi svarīga ir iniciatīva, jo pārējie tad visbiežāk pavelkas līdzi - gan uz pozitīvajām, gan negatīvajām lietām. Jo vairāk būs cilvēku, kas uzņemsies šo pozitīvo iniciatīvu, jo foršāk būs. :) Man personīgi visai regulāri kaut ko labu ir izdarījuši pilnīgi sveši cilvēki. Un tas rada tādu foršu sajūtu - it kā pasauli caurstrāvo tāds kā tīkls ar cilvēkiem, kas savu iespēju robežās palīdz citiem.
Toties pēc tam es reiz trolejbusa pieturā redzēju uz zemes guļošu jaunu vīrieti tikai zeķēs - bez apaviem, kurš nereaģēja uz apkārtni. Apkārt bija citi cilvēki, bet neviens nelikās ne zinis. Bet tad, kad es sāku viņu uzrunāt (tā, kā bija mācīts pirmās palīdzības kursos) un zvanīt ātrajiem, pēkšņi visi pieturā stāvošie kā pēc burvju mājiena sāka palīdzēt. Pēc dažām minūtēm atbrauca ātrie un viņu aizveda.
Baigi svarīga ir iniciatīva, jo pārējie tad visbiežāk pavelkas līdzi - gan uz pozitīvajām, gan negatīvajām lietām. Jo vairāk būs cilvēku, kas uzņemsies šo pozitīvo iniciatīvu, jo foršāk būs. :) Man personīgi visai regulāri kaut ko labu ir izdarījuši pilnīgi sveši cilvēki. Un tas rada tādu foršu sajūtu - it kā pasauli caurstrāvo tāds kā tīkls ar cilvēkiem, kas savu iespēju robežās palīdz citiem.