Mhmhmhm. Es gan pati tā daru, gan novēroju to citās. Džekos es to nenovēroju, viņiem parasti darbs mēdz ieņemt pirmo vietu vai vismaz pašrealizācija tiek veikta pirmkārt saistībā ar profesiju/svarīgu hobiju/nodarbošanos un tālāk nāk attiecības, bet tās viņus nedefinē.
lūk, arī nevarēju atcerēties nevienu līdzīgu gadījumu savā vīriešdraugu lokā
no sievietēm sabiedrība kaut ko vairāk par bērnu audzināšanu un vīra apčubināšanu sagaida?
jā, es arī gribētu, lai uz mani neskatītos un negaidītu, ka tad es beidzot dzemdēšu, it kā cita pielietojuma manai eksistencei nebūtu.
Bet domāju, ka vnk gan vīrieši, gan sievietes tā uzvedas to pašu veco dzimumu lomu dēļ -- vīrieši pievēršas karjerai, jo no viņiem sagaida panākumus tur.
man ir 1 vīriešdraugs, kurš meklē kontaktu tikai kad draudzene ir kaut kur aizbraukusi, citā laikā vinu ir grūti kaut kur izvilkt
bet vsp labs ieraksts
ir teorētiķi, kas apgalvo, ka tāda ir lietu dabiskā un veiksmīgākā/pareizākā kārtība, kas visus iesaistītos atstājot ar dzīvi apmierinātus un piepildītus.
jā, tev taisnība. ko tas liecina? ka nav pārāk liela emocionālā inteliģence. man ir sanācis savādāk (bet nezinu kādēļ ir sajūta, ka iemesli tam nāk no tā paša apcirkņa, no kā tevis pieminētā lieta) - ka ir ļoti skaista, viegla un brīva komunikācija ar sievieti, taču sieviete saprot, ka ja verbālā un mentālā saskarsme ir tik viegla, tad noteikti ir jāseko arī seksuālajai un tad sāk rasties kaut kādas tizlas problēmas gadījumā, ja man to negribas, vai tas neliekas nepieciešams
jā es piekrītu, man arī džeki ir stāstījuši. lai arī tas ir mazākums, škiet
es to uzskatu par garīgu problēmu. cik bieži ir tā, ka līdz galam nav ieinteresēts ne 1 ne otrs, bet tomēr dara
Es atceros, kā neilgi pirms Ziemassvētkiem biju iegājusi grāmatnīcā, un tur, protams, pircēju ērtībai, bija sakārtoti galdi "dāvanas sievietēm" un "dāvanas vīriešiem". Uz sieviešu galda - pavārgrāmatas un padomu grāmatas par attiecībām, bet uz vīriešu galda - grāmatas par medībām, mašīnām un padomu grāmatas par panākumu gūšanu. Tā nu tas ir - tiek pieņemts un veicināts (starp citu, manīts arī bērnu grāmatās) tas, ka sievietēm svarīgas ir attiecības (ar vīriešiem!), savukārt vīrieši ir paši par sevi. Man šķiet, ka var būt gūti novilkt robežas starp to, cik lielā mērā svarīgas ir attiecības plašā nozīmē un cik lielā mērā - "savas intereses", jo, piemēram, panākumu gūšana vai hobiju realizēšana arī var ietvert vajadzību pēc attiecībām, bet, jā, es arī manu tendenci, ka romantiskās attiecības ir sieviešu darīšana, turklāt tām tiek piešķirta ļoti liela nozīme.
domāju, ka tevis minētā korelācija tiešām izskaidro - ko mēs kā sociāli dzīvnieki viens no otra sagaidām un ko tas nozīmēs citu dzīvnieku acīs. kā arī man vienmēr licies diezgan neizprotami, cik liela nozīme tiek piešķirta seksualizētajām situācijām, vienalga, cik ir draudzības dalībnieku. kāpēc tā nav ar ļoti dziļu, tuvu, mīlestības pilnu sarunu, piemēram? nubet pēc būtības laikam vairāk pieslienos tai idejai, ka nevajadzētu par sevi domāt kā par kaut kādu nepārspējamu unikumu :)
pag, kurš ir tas nepārspējamais unikums?
sis fenomens maljas pa manu galvu jau paaris gadus. es esmu viena no taam kam dziivee atskaites punkts vienmeer ir viirieties. vai ir vai nav vai pietiek vinja vai saapina. un tad tam arii pakaartots viss par ko es domaaju un runaaju un uzvedos. tas mani ir aizvedis izmisumaa un esmu noleemusi ka jaaiet runaat ar psihologu. tas briidis kad tu to apzinies ir diezgan tuvu liidziiga sajuuta kaa naaveejosh.
Jā, es arī par to bieži domāju. Īpaši, cenšoties draudzenēm ieskaidrot, ka viņu dzīves līmenis nav atkarīgs no džeka klātesamības. Tai pat laikā, visu laiku savu 'singledom' tulkojot ar to, ka 'ar mani vienkārši kaut kas nav kārtībā'. Un tas ir kaut kāds debils pretstatu murgs - no vienas puses es skaidri apzinos, ka mani dzīves mērķi ir citi, nevis 'dabūt vīrieti'. No otras puses tas, ka māte uz visu, ko stāstu par saviem projektiem un sasniegumiem reaģē tā - "yeah, yeah, bet kā tev iet ar vīriešiem?"
nu, spriežot pēc Taviem cibas postiem, teātris Tev ir daudz svarīgāks par vīriešiem un realizēšanos romantiskās attiecībās (mani vecāki savukārt ir no otra grāvja, vienmēr cenšoties mani uzaudzināt par centīgu karjeristi)
Nu jā, tā jau arī ir - līdzko ir kaut kāds aktīvais radošais process, par dzīves "romantisko pusi" vispār aizmirstu. Bet mani vecāki laikam joprojām klusībā cer, ka apprecēšos un "nākšu pie prāta"...
es tieši to pašu jau labu novēroju gan apkārt esošo draugu, paziņu lokā, gan vispār medijos. bet pati labāka neesmu, es arī savulaik domāju, ka man obligāti vajag nopietnas attiecības, jo tad viss būs labāk. un labāk savā ziņā ir, bet iepriekšējās problēmas un sūdi jau tā maģiski nav pazuduši, turpat vien ir.
vispār jau ar to vīriešu atrašanu ir apmēram kā ar svara zaudēšanu - cilvēki piešķir tam daudz, daudz lielāku nozīmi, nekā patiesībā ir, domājot, ka viņu laime slēpjas nomestajos kilo vai džeka klātbūtnē.
tīri statistiski, neizdarot nekādus secinājumus - vislaimīgāk esmu jutusies bezattiecību posmos (then again, tās manā dzīvē nekad arī nav bijušas īpaši konstruktīvas un vienkāršas)
Man arī tagad tu šķieti laimigāka, nekā kad iepazināmies.
Gan jau, ka es ierakstos minētajā lielākajā daļā, bet manā gadījumā ir tā, ka mani lielā mērā definē, nevis džeka esamība, bet pašas meistarība, kas nepieciešama attiecību veidošanā, kas vismaz manā dzīvē ir sarežģītākais tāsks un prasa tik augstu saprāta, empātijas, paškontroles utt pilotāžu, kā nevienā citā sfērā.Vajadzība pēc apziņas, ka man tāda pilotāža piemīt, ir tas, kāpēc pa lielam vispār ieviešu attiecības – nevienā citā jomā tās prasmes neapliecinās un nav nepieciešamas tik lielā mērā. Attiecīgi kaukšana par kārtējā vīrieša trūkumu ir tikai kaukšana par pašas vispārējo stulbumu un neprasmēm, nevis par vientulību. Un attiecīgi, no attiecībām, kurās tās prasmes nevar apliecināties un uzkačāties, man nav nekāda prieka un nav vajadzības pēc tām.
Seconded. Kaut kā tā, bet ar piebildi, ka empātiju, iedziļināšanos un paškontroli var kačāt arī tuvās draugu attiecībās, kuras bieži iztrūkst, ja visa enerģija, kas tam vajadzīga, aiziet uz seksuālo partneri, kā sākotnējā ierakstā minēja klusais_okeans.
protams, lielā mērā var arī draugu attiecībās, bet tas tomēr nekad (vismaz man) nav tik intensīvi un koncentrēti, jo draugiem visu no manis vajag mazāk
varbūt jāatrod kāda forša aizraušanās, kas prasīs vēl lielāku meistarību? :)
nekad nav izdevies, un nevaru iedomāties sev nekādu tādu. var vienīgi daudzas nelielas, no kurām katra kačā kkādas atsevišķas detaļas, bet tas tomēr nav tas pats, kas visu kopā.
fak, tik ļoti bēdīgs ieraksts un komentāri
Ja runa ir par patiesu draudzību, nevis paziņu būšanu, tad man nepatīk būt laika kavēklim arī tiem cilvēkiem, kuriem nepietiek laika attiecību kopšanai (un ar to es nedomāju tikties katrā nedēļas nogalē) arī tādu iemeslu dēļ kā darbs, mācības vai kāda cita nodarbe, kas paņem viņu visu.
Tas ir, man nav starpības, vai cilvēks, ar kuru sarunājos, ir iebāzis degunu telefonā, kur bezmērķīgi skrollējas pa fb, vai visu laiku sazvanās ar otro pusīti, vai spēlē ģitāru un ik pa brīdim paceļ acis un saka: "Atvaino, ko tu teici?" Neatkarīgi no tā cilvēka dzimuma.
Jo tas arī ir mazliet tomēr patriarhāli - domāt par to, kādas ir sieviešu kļūdas paņēmienos, ar kādiem būvē savu pašapziņu, un attiecībās ar saviem draugiem, nepievēršot uzmanību tam, ka tieši šīs pašas kļūdas pieļauj vīrieši (un sievietes, kurām karjera, hobijs utt. ir svarīgāki par attiecībām), tikai bišķi no citas puses.
Tb, nav īsti veselīgi, ja vispār pastāv kāds viens ultra mega svarīgs apstāklis, kurš paņem visu visu, un nekas cits cilvēku vispār neinteresē. Nu ok, mākslā tas var darboties, tā rodas ģēniji, bet baigi veselīgas attiecības ar tuviem cilvēkiem jau viņiem parasti nav.
attiecības vienmēr (vismaz sākumā) paņem ļoti daudz no cilvēka, es nezinu, kā ir iespējams no tā izvairīties, ja ļoti tuvu attiecību attīstīšanai ir nepieciešams smagi strādāt pašai/-am ar sevi. pēc tam, kad mehānisms iestrādājies, var atslābt un vairāk laika veltīt visam pārējam.
man, piemēram, gandrīz nonstopā bijušas attiecības, bet tas ir nevis tāpēc, ka tās mani tik ļoti definētu, bet tāpēc, ka ļoti griež džeki (kā daudz kas cits) un viegli ļaujos iekšējiem impulsiem.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}