Jā, es arī par to bieži domāju. Īpaši, cenšoties draudzenēm ieskaidrot, ka viņu dzīves līmenis nav atkarīgs no džeka klātesamības. Tai pat laikā, visu laiku savu 'singledom' tulkojot ar to, ka 'ar mani vienkārši kaut kas nav kārtībā'. Un tas ir kaut kāds debils pretstatu murgs - no vienas puses es skaidri apzinos, ka mani dzīves mērķi ir citi, nevis 'dabūt vīrieti'. No otras puses tas, ka māte uz visu, ko stāstu par saviem projektiem un sasniegumiem reaģē tā - "yeah, yeah, bet kā tev iet ar vīriešiem?"
nu, spriežot pēc Taviem cibas postiem, teātris Tev ir daudz svarīgāks par vīriešiem un realizēšanos romantiskās attiecībās (mani vecāki savukārt ir no otra grāvja, vienmēr cenšoties mani uzaudzināt par centīgu karjeristi)
Nu jā, tā jau arī ir - līdzko ir kaut kāds aktīvais radošais process, par dzīves "romantisko pusi" vispār aizmirstu. Bet mani vecāki laikam joprojām klusībā cer, ka apprecēšos un "nākšu pie prāta"...