Ja runa ir par patiesu draudzību, nevis paziņu būšanu, tad man nepatīk būt laika kavēklim arī tiem cilvēkiem, kuriem nepietiek laika attiecību kopšanai (un ar to es nedomāju tikties katrā nedēļas nogalē) arī tādu iemeslu dēļ kā darbs, mācības vai kāda cita nodarbe, kas paņem viņu visu.
Tas ir, man nav starpības, vai cilvēks, ar kuru sarunājos, ir iebāzis degunu telefonā, kur bezmērķīgi skrollējas pa fb, vai visu laiku sazvanās ar otro pusīti, vai spēlē ģitāru un ik pa brīdim paceļ acis un saka: "Atvaino, ko tu teici?" Neatkarīgi no tā cilvēka dzimuma.
Jo tas arī ir mazliet tomēr patriarhāli - domāt par to, kādas ir sieviešu kļūdas paņēmienos, ar kādiem būvē savu pašapziņu, un attiecībās ar saviem draugiem, nepievēršot uzmanību tam, ka tieši šīs pašas kļūdas pieļauj vīrieši (un sievietes, kurām karjera, hobijs utt. ir svarīgāki par attiecībām), tikai bišķi no citas puses.
Tb, nav īsti veselīgi, ja vispār pastāv kāds viens ultra mega svarīgs apstāklis, kurš paņem visu visu, un nekas cits cilvēku vispār neinteresē. Nu ok, mākslā tas var darboties, tā rodas ģēniji, bet baigi veselīgas attiecības ar tuviem cilvēkiem jau viņiem parasti nav.
