Gan jau, ka es ierakstos minētajā lielākajā daļā, bet manā gadījumā ir tā, ka mani lielā mērā definē, nevis džeka esamība, bet pašas meistarība, kas nepieciešama attiecību veidošanā, kas vismaz manā dzīvē ir sarežģītākais tāsks un prasa tik augstu saprāta, empātijas, paškontroles utt pilotāžu, kā nevienā citā sfērā.Vajadzība pēc apziņas, ka man tāda pilotāža piemīt, ir tas, kāpēc pa lielam vispār ieviešu attiecības – nevienā citā jomā tās prasmes neapliecinās un nav nepieciešamas tik lielā mērā. Attiecīgi kaukšana par kārtējā vīrieša trūkumu ir tikai kaukšana par pašas vispārējo stulbumu un neprasmēm, nevis par vientulību. Un attiecīgi, no attiecībām, kurās tās prasmes nevar apliecināties un uzkačāties, man nav nekāda prieka un nav vajadzības pēc tām.
Seconded. Kaut kā tā, bet ar piebildi, ka empātiju, iedziļināšanos un paškontroli var kačāt arī tuvās draugu attiecībās, kuras bieži iztrūkst, ja visa enerģija, kas tam vajadzīga, aiziet uz seksuālo partneri, kā sākotnējā ierakstā minēja klusais_okeans.
protams, lielā mērā var arī draugu attiecībās, bet tas tomēr nekad (vismaz man) nav tik intensīvi un koncentrēti, jo draugiem visu no manis vajag mazāk
varbūt jāatrod kāda forša aizraušanās, kas prasīs vēl lielāku meistarību? :)
nekad nav izdevies, un nevaru iedomāties sev nekādu tādu. var vienīgi daudzas nelielas, no kurām katra kačā kkādas atsevišķas detaļas, bet tas tomēr nav tas pats, kas visu kopā.