Trash panda

nujā, tātad līst un ir auksti. ejot garām kādai mājai, pagalmā sāk riet suncis kaut kāds. VZ: jā, jā, es esmu sastindzis bailēs, nevis tāpēc, ka līst un salst.

pret šo brīdi jau sāk palikt grūti fokusēties uz jebko citu, kā to, ka līst un salst. teicu skaļi, ka man ir tāds muļķīgs un bezjēdzīgs sapnis, ka gribētos atrasties sausumā. VZ piezīmēja, ka tā nemaz nevar. nemaz neeksistē tāds "sausums". pēc tam runājām, ka vispār kaut kādā brīdī tiešām iestājās tā nebeidzamības sajūta, ka tagad vienmēr un visu atlikušo dzīvi līs virsū. un tupelēs žļurkstēs.

protams, ka mēs papisām to brīdi, kurā no iešanas pa ielu bija jālien atpakaļ mežā uz trasi. reason see above. bet nu, es sapratu, ka mēs esam kakbe pietiekami tuvu, izvilku gūgles kartes, iebakstīju tur penzijas adresi, vai nevar, neejot cauri pilsētai, aiziet te ātrāk. jo vispār initial plāns bija aiziet uz pilsētu un tad domāt tālāk. paliktuve bija bišk ārpus pilsētas. un, izrādās, ka var! pa ielu un neejot pilsētā, var tepat pa 40 min aiziet uz. paliktuve vispār bija man atrakstījusi, cikos ta es būšu. kaut kā drebot un mokoties ar slapu ekrānu, aizrakstīju pretī, ka pēc 40 min.

pret šo brīdi arī bija sācis diez gan jaudīgi pūst vējš. bet nu, kaut kā jau ir jātiek tur, uz penziju. protams, ka beigās ir arī kalnā, bļaģ, jākāpj, ietvissnahuj. nokļūstam tur. tur kaut kādi pacienti čillo pie galda zem nojumes. nekāda staff nekur neredzas. ofisā neviena kakbe nav. domīgi grozamies un wtf. uzrodas čuvaks, kurš pajautā, vai mēs uz palikšanu, tad atver atvilkni un saka, ka viena no šīm atslēgām mūsējā. paņemu to, zem kuras postit ar manu legal name. aizejam tagad uz istabu. jādabū nost slapjās drēbes, prasās uzvilkt sausas. em, izrādās, ka pa 4 vai cik tur stundām nemitīgā lietū, arī somas saturs ir paslapjš. bet nu, kamēr es tur dušojos, nāk penzijas zaja un pieprasa, lai viņai maksā. tad viņa atnes mums brokastis rītdienai, atkal pieprasa maksāt. izrādās, ka nevar tomēr maksāt ar karti. jāmaksā in cash.

jāmaksā in cash ir, jo, izrādās, viņi ir vaļā kakbe nelegāli :D ok. tuvākais bankomāts, protams, ka ir pilsētā. ir kaut kur pēc septiņiem, mēs varam tikt pie cash un jāsamaksā tad restorānā, kurš vaļā līdz astoņiem. ballītes orgkomiteja nopūšas, uzvelk kaut kādas jakas, slapjos apavus un dodas. tuvākais bankomāts 0.5 mile away (es kakbe zinu, kāpēc mana gūgle jūzo miles and ft as measurements, bet nahuj VZ telepurķis dara tāpat?). ejam pēc kartes un attopamies slimnīcas ēku kompleksā. bankomātu neatraduši, ejam meklēt nākamo. tas atkal, half a mile away. ejam pa pilsētu, tur viss ciet, nekas nenotiek, viss izskatās bezcerīgi. mums derētu ne tikai bankomāts, bet arī vjetnamiešu bode, vispār. no such luck. un, skatoties pulkstenī, ir tā, ka nav laika te šito tagad risināt. ir jāiet uz paliktuvi, tur jāsamaksā un tad jādomā, kā tikt pie pivčiem. man pa ceļam rodas lampiņas moments, ka vismaz pāris tak var paņemt kā takeaway pivčus turpat penzijas restorānā!

samaksājam tagad čuvakam par paliktuvi, dabūjam 2 l pivča, aizejam piesēst pie viena no āra galdiņiem uzpīpēt un iemalkot. beidzot smadzene sāk darboties kaut kā normālāk. pivcis un uzpīpēt, sitting down, tas smadzenei liekas norm enough, lai sāktu ģenerēt domu kontentu. bet, tagad ir tāda problēma, ka mēs atkal esam penzijā, te nav nevienas bodes, bet pivčus vēl vajadzēs. ķeramies gūglēt risinājumus situācijai.

vakar toties kaut kā izdevās atkal iztaisīties uz iešanu. bet nu, naiku samocītās pēdas, lika uzvilkt vienus no vansiem.

izgājām ārā, kaut ko domīgi nopirkām vjetnamietī, sapratām, ka jāiet jau beidzot ielejā. tik sen nebija būts ielejā. bet nu, jāiet, protams, caur Holīnu un taku tur. kas, protams, sevī iekļauj.. uzminējāt. kāpšanu lejā no kalna, lai uzkāptu augšā pa akmeņainu un dīvainu taku :D vai es jau teicu, ka biju uzvilkusi skeiteru apavus? :D bet vispār apavi nebija problēma šajā brīdī. problēma bija milzu ģimenes vienā barā uz tām takām. vienā ģimenē nejauši sanāca iejukt pa vidu un nekā netiku garām. kad beidzot tikām ārā no tā bara, atviegloti nopūtos, ka mani neviens nepaguva vēl adoptēt. jajebu. bet tad nonācām vietā, kur sliežu otrā pusē bija kaut kāds bezmaz live gig. kaut kāda diez gan cringe čehu huiņa, kur ik pa brīdim dzied nānānānā kaut kādu. visi saskatās un saprot, ka tur kaut kāds nananā notiek. ejam labāk prom.

ielejas daļā, kur līdzenāks un populārāks, protams, ir miljons cilvēku. VZ teica, ka te ir vairāk cilvēku nekā Muse gigā. pēc pārdomu mirkļa, pajautāju, kurā Muse gigā. VZ teica, ka tajā, kas O2. aizdomājāmies katrs, kas ir apmeklētākie gigi, uz kuriem būts. man laikam sanāk Nick Cave. VZ arī nesaprata, vai Muse vai Nick Cave. neko, cenšamies iziet cauri tai visai ellei, ir visai silti un patīkami citādi. un iet iet vienmēr ir forši.

izejot no ielejas, aizejot līdz upei, pienāk kaut kāds lēmumu pieņemšanas brīdis. vai iet uz Andel / centru pusi, vai Radotin, vai tomēr iet tur, kur initially tika domāts - uz Braņīkas barčiku. visi kaut ko apdomā un nolemj, ka svētdienās labā laikā drīkst iet čillot barčikā pēcpusdienā. pārejam pāri nolādētajam tiltam, nokāpjam lejā. ejot uz barčiku, tur rakstīts, ka šodien grillē. nuok, mums vairāk cerība, ka dod arī piesēst un pivčus. izrādās, urā, ir pāris brīvi galdi. piesēžam pie viena. pēc pivčiem, protams, ka jāiet pašiem un ar masku uz sejas. šeit gan, izrādās, vāra ilgāk nekā līdz septiņiem. barčiks strādājot līdz apmēram deviņiem.

es jums izstāstīt nevaru, cik episki fantastiski un abnormāli baudāmi ir sēdēt vairākas stundas barčikā, žūžot pivčus, pīpēt, nesalt un visādi runāt huiņu, nosmieties un šokēt VZ ar manu casual af vārda "sociopolitisks" lietojumu. lieliski. tas ir tā, kā hjūmaņiem ir tiesības justies. tieši tik jauki un patīkami. un suncis, kurš ar mums iedraudzējās, bija vispār smieklīgs, ar visu savu curled ausi. saimnieks gan nāca nočekot, vai mums ok ar to, ka suncis pie mums. par abildi VZ teica, ka netraucē, bet es līksmi kasīju sunča pakausi. idilli gan traucēja dažādi kinderi, bet tos, par laimi, lielākoties varēja tupa ignorēt un izlikties, ka netraucē.
piebildīšu, ka pret šo brīdi man ir skaidrs, ka labi, ka neuzvilku naikus, bet ir diez gan apbrīnojami, cik daudz iešanas iet es esmu izcietusi skeiteru apavos, pirms es zināju, ka var labāk. uh.

bet nu, kaut kādā brīdī kļūst skaidrs, ja mēs gribam vēl paši tiptap aiziet iet atpakaļ savā kalnā, nāksies iet apmēram tagad. visi izdzer pivčus un dodas. tilts, protams, tik pat nolādēts, bet nu. kaut kur tajā visā procesā ir tā, ka man drusku ieplīst pēda atkal. un pain is pain ir pain. kāpt gar studiju liekas vispār mokas un mokas. bet neko, distraktēju sevi cērtot nagus plaukstā un nīgri stāstu sev, ka tik daudz kā uzkāpt kalnā, kurā dzīvoju, tik daudz jau nu gan vajag varēt. un nu, izrādās, ka tiešām varu, ietvissnahuj.

tad jau vjetnamietis, vēl pivči un runājām, ka pa ļoti ilgiem laikiem fantastisks weekends. es liku piecas zvaigznes. VZ teica, ka nu tā arī ne, ka četras ar pusi. nopūtos un teicu, ka nekad nespēju trāpīt uz tās puses, bet tikai četras liekas par maz.

14.5 km svētdienā un milzu smaidi ballītes orgkomitejas sejās.

kamēr vēl šodien nekur nav aiziets, local historian jūtas, ka jāuzraksta par vakardienu. bet vispirms skumjās ziņas, ka jaunās iešanas iet kedas man ir izmēru par lielu. eek. neko, gāju vecajos naikos.

aizejam pie vjetnamieša, iegādāties līdzņemamos objektus. tad sajūtamies mazliet apjukuši. iepriekšējās dienas doma bija Radotin. kaut ko parunājam par to, kur iet, sarunā pavīd vārds "absurdi" un tā. ejam tagad pa zelta rudens ceļu lejā, tur apspriežam milzu vāgenu draudīgumu un to, ka krāsa matters, vispār. tad līdz upei un pa to ielu, kas bija ciet pagājušoreiz. šoreiz nebija ciet, tur bija tūristi upon tūristi, ew. un vispār nesaprotami ļauži. oh well. aizejam uz Chuchli. tad pa veloceļu gar upi. gar viktoriju viktoriju, kur kaut kāda zaja, clearly ar radības kroņa apliecību vispirms visu ceļu sabloķē, tad ar motorisku skeitbordu aizhujārī visiem garām, uzvaras pozā. **nopūta**

nonākam pie pagrieziena atpakaļ uz kalnu un te, izrādās, ka mēs ar VZ esam visu ceļu gājuši uz divām dažādām vietām :D es gāju loku un atpakaļ uz mūsu kalnu, bet VZ gāja ar milzu līkumu uz Radotin. gadās. nav ilgi jādomā, lai arī es izlemtu, ka iešu tomēr uz Radotin. veloceļš, protams, tādā labā laikapstāklī ir diez gan pilns ar veļikotājiem. silti, prožektors aktīvi spīdinās. vispār omulīgi un la. aizejot uz Radotin parādās tāda "nu, tagad te" sajūta, papildināta ar "a ko nu?"

vispār ir release weekend un man līdzi ir laptops. skatoties pulkstenī, saku, ka man vispār derētu aiziet uz to bernarda barčiku piesēst, jo man viena hujeta vēl jāizdara darbos. ejot uz barčiku, domīgi spriežam, ka pēc pivčiem un barčika varētu būt grūtāk aiziet ar kājām atpakaļ. bet nu redzēs, man tiešām jāizdara hujeta. bet tad aktuālāks kļūst jautājums, a kāds atceras, kur tas barčiks bija? nu, pie sliedēm, otrā pusē, blakus tam tunelim. tuvojoties sliedēm, tiek secināts, ka tur visu uzrakuši un neko nevar saprast. pēc neilgas random staigāšanas, kuras laikā VZ satika un sveicināja čuvaku, kas kādreiz bija SpB pacients, pārejam pāri sliedēm. es minu, ka jāiet uz to pusi. ejam un hobana!, tur arī barčiks. tā kā ir labs laikapstāklis, nav īstas pārliecības, ka būs brīvi galdi, bet nu jāpamēģina jau ir.

barčikā tomēr atrodas brīvs galds. pasūtam bernarda pivčus, es izvelku laptopu, ieņirdzam par burgeru menu. tur bija rakstīts, ka čili ir ass. es ātri apdaru savas lietas un pasūtam burgerus, ka jau visi te sapulcējušies. ir silti, patīkami, ir noieti virs 14 km so far. sēžam barčikā, tāda sajūta kā miera laikos gandrīz. gandrīz, jo, izrādās, ka viņi vāra tikai līdz septiņiem un pēdējos dzērienus sāk drusku pirms astoņiem. bet tur pavadītais laiks anyway lika sajuties omulīgi un tā, kā cilvēkiem būtu tiesības justies.

skatoties pulkstenī un domājot par to, ka jāpaspēj atpakaļ uz vjetnamieti, apsveram iespējas, kā tikt atpakaļ. bet, piebildīšu, ka runājot par vjetnamieša paspēšanu, apdomājam, kādi katram ir alkohola krājumi mājās. es esmu totāls alkohola hoarderis, uz to brīdi manā atmiņā liste bija - viens gambrinus, viens pilzneris, nezināms skaits kozelu / svijānu, 8 sidri, 2 sintētiskie citrusa, pusotra pudele vīna. VZ teica, ka mums nedraud skaidrā nomirt. bet nu, ne tikai jāpaspēj uz vjetnamieti, bet arī mani naiki man atkal jau drusku spiež, tad nu nolemjam padoties. padošanās nozīmē, ka nobraukt vienu pieturu ar vlak, tad kāpt tajā kalnā. jo es totāli un absolūti atsakos padoties vēl vairāk, kas būtu divas pieturas ar vlak un tad ar busu augšā kalnā. no wai, es neesmu gatava atrasties tik tuvu tik daudziem cilvēkiem. uz vlak paspējam last minute before it arrives, woo. nobraucam to pieturu, izkāpjam Velka Chuchle vlak pieturā. tur gan jau konduktore bija ohujā, jo ne tikai pāris hūmaņi izkāpa šajā nekurienē, bet pāris arī iekāpa!

kāpjot tajā nolādētajā kalnā tiek secināts, ka galvenā atšķirība pēc pāris pivčiem, pavairāk cig un burgeriem, ir daudz grūtāk elpot tajā nolādētajā kāpienā. citādi - kā jau parasti. :D also, visi citi kāpj lejā. laikam jau vakaros jākāpj no kalna lejā. bet nu mēs rebeļi, also dzīvojam augšā kalnā, nekas neatliek, būs kāpt. garām arī pabrauc policijas mašīna, kur nav īsti skaidrs, ko tieši viņi te, mežā, meklē. un, kā jau parasti, visvisgrūtāk ir uzkāpt pēdējo kāpienu pļavā. tā ir kaut kāda šausma un man laikam paspruka viens vai vairāki nepieklājīgi vārdi. tik daudz par tikumiņu, eh.

un nu, protams, ka paspējām uz vjetnamieti. citādi jau sūds, ne alkohola hoardings, ja tupa izdzer mājās esošo un jaunu neiepērk!
pivči, dienas sekas un apm.

bik virs 20 km.

nepienāca ne lockdown ierobežojumu mīkstināšanas diena (šodiena), ka es vakar beidzot noskatījos pirmo livestream konci. bet nu Emiku nevar laist garām, tur nebija variantu. nu, ir awkward. gribas applaudēt, bet sajūta mazliet stulba. gribas uzdejot, bet atkal - awkward. bet vispār Emika ir lielisks skaņu gīks. par to viņu mīlam. un vispār viņa ir tik.. awkward pati par sevi, tas ir adorable :D vispār patika noskatīties un bija kļova viss kas. Lieliska mūzika, kā jau parasti. ("This is the planetarium gig set, it's at least somewhat rehearsed" teica māksliniece.) labi bija piedžoinot un skatīt. VZ piezīmēja, ka labais bija, ka nekur nebija jābrauc un jāorganizējas, tupa atnācām pie manis. Emika arī pastāstīja un parādīja visādas savas mūzikas gīkainības.
apm.ņurd. tas viss. Emika kļova.

un pēc tam noskaidrojām pie Stenlija visu to, ko vajadzēja noskaidrot. sageimojāmies kvalitatīvi, atradām tos pārējos endings. noņirdzāmies procesā.

pēc visas nostaigāšanās, mani iepazīstināja ar spēlīti Portal. I have never even been so fascinated by something that frustrates me so much. :D
tas, ko es par sevi uzzināju - es nemāku uzkāpt pa trepēm nekur neietriecoties, es nemāku lekt, īpaši nesot kluci, un man ir ļ sūdīgi speed reflexes.
tas, ko es uzzināju par VZ - viņš māk visu augstākminēto, bet viņam brīžiem pietrūkst slinkuma motivētu ātrāku risinājumu pārvietoties telpā. for speed tasks - always on point tho.

toties The Stanley Parable, izrādās, ka esot vēl endings. tos būs jāapgūst, citādi nav kārtībiņas.

runājot par nekārtībiņām, man ir dīvains uzkāriens uz vienu konkrētu aiziešanu iet uz 34 km līdz Annijas miestam. bet Māte Daba liekas, ka to pārāk labi jau zina un cenšas sataisīt nelabas prognozes. bet nu viņai vispār šajās dienās sanāk overtime trollējiena darbi. nācās taisīt aukstumu pirmajos maijos, jo tad parasti tas jādara. bet te kaut kādas āra iestādes vēršot vaļā rīt, tad nu Atkal jādara visa tā trollēšana ar saldēšanu. nabaga, nabaga Māte Daba, ajajaj, there, there, bļaķ.

toties vakar ballītes orgkomiteja bija uz Pie Riepas, iemalkoja sidrus un sajutās, ka pa diez gan ilgiem laikiem varētu kaut ko uzgeimot. ballīte nopērk vīntonika sastāvdaļas, pasūta picas, atver Steam un iegādājas The Stanley Parable. piebīda dīvānu pie komputātōra, lai kaķītis var piedalīties un time flies when laughing your arse off.

vēl tika secināts, ka, pirms te sāka būvēt jaunas dzīvojamās mājas un aiz loga ir nebeidzams troksnis (gan jau no speciālā trokšņa devaisa, jo kas tā par būvēšanu, ja nav nesaprotama trokšņa), iekšā esošajās mājās urba vairāk. not that tagad nekad neurbj, kādreiz vienkārši bija vairāk. bet kopumā ņemot, skaidrs ir tas, ka troksnis nekad nebeidzas un nevienam nepienākas dzīrdēt pašam savas domas.

lietas, kas nestas uz barčiku liste ir tāda dīvaina lieta, jo mūsdienās eksistē tikai PieRiepas, bet uzstāju, ka tas totāli skaitās.

pirmkārt, es atcerējos, kas trūkst no pagājušā saraksta, kas bija tas, ko es nevarēju atcerēties.
. mērlenta!

vēl ir iets uz barčiku ar:
. keyboard,
. jaunu mugursomu, ko atpakot un pielikt lietošanā,
. tualetes papīra rullis (ja nemaldos, divreiz).

protams, Pie Riepas ir arī barčiks, kas strādā pēc BYOB principa. līdz ar to, atklāts, ka no vienas sidra bodes Johannes Cyder delivery ir next business day. tad nu tas ir ticis nests pietiekami.

nu un nebeidzamā apmaiņa ar skrūvgriežiem, tas te ir populāri.
kā arī random javčiki - nu tur sīpoli, daļa cukini, paprikas, pašgatavotas marinādes, svaigi čilīši, y'know, stuff.
rokā turamais putekļusūcējs vēl.

citās ziņās, esmu sākusi griezt pati sev matus. visi, kas redzējuši, visi atzīst, ka tīri la sanācis. nesaprotu, kāpēc visi tā ņirgājas un šeimo par pašrocīgu matu griešanu. process tho, is a bitch. ir diez gan apnicīgi. also, man, kā labrocei, neiet viegli ar matiem aiz kreisās auss. un pakausis gan ir a bit of a mess, bet to es pati neredzu, man pohuj, lai tie citi cieš, ja vajag tur baigi lūrēt.

ballītes orgkomiteja vispār generally speaking neatbalsta Plānošanu. Plānošana ir huiņa, never works un totally is doomed. best laid plans, all that. tam dzīvē ir bijis ļ daudz piemēru un situāciju. bet šorīt bija The Pierādījums, if I've ever had one.

nevar pat paļauties, ka Ieplānotā brokastu maize būs tieši tā, kuru tu esi Ieplānojis. arī tad, ja es esmu to maizi pašrocīgi paņēmusi bodes plauktā un iegādājusies iepriekšējā vakarā. jo es paņēmu dzeltenā iepakojuma maizi, VZ paņēma zaļā. pēc tam gājām pie manis iemalkot pivčus ķiķinot līdzi House MD pirmajai sezonai. atnākot te, izņēmu no somas sapirktos priekšmetus incl. maizi, ieliku tos tiem atbilstošajos mēbeļu un tech risinājumos. VZ no savas somas izņēma tikai pivčus, pārējo atstājot somā. vēlāk ar visu somu VZ aizgāja uz savu mā.

šodien, kad beidzot savācos uz brokastīm (tas nebija viegli, necik! eww, sustenance, y'know), ņēmu maizi no plaukta un secināju, ka pie manis ir zaļā maize, nevis dzeltenā.

neko nav vērts Plānot, neko. bet nu, **parausta plecus**, dažādojam ēdienkarti, teica VZ.

viss plūst un mainās. arī ballītes orgkomitejas nomaļajā meža bring your own booze barčikā PieRiepas, kādi labvēļi aizvākuši riepu. un tas gandrīz, gandriz izraisīja jaunu beigto zirgu lingvistisko strīdu. labi, ka bija sidrs, kas distraktēja.

No sarunas par sociopolitisko on socioekonomisko situāciju pagātnē, kontekstā individuālisms, wealth distribution, nepieciešamība dzīvot dzimtās, manos notes ir pierakstīts viens vienīgs teikums:
Have you tried flushing 30 sheep down the toilet?
(9. marts, 1:27 am)

Sēžam tajā Lovosices picērijā. Ienāk čuvaks, aiziet pie bāra letes, samaksā, saņem atlikumu, aiziet.

Pastāstīju VZ šito, jo viņš bija ar muguru pret notikumu.
VZ: laikam negribējās ēst. Kaut kā slikti šodien jūtas, vai kas tur. Atnāca, samaksāja par, ēēē, šito te cūku, aizgāja. Neko negribas laikam viņam.

Vēl picērijas sieviešu tualetē strādāja tikai izlietnes ūdens krāns un griestu lampa. Ne ziepju, ne dvieļu dispenseri nedarbojās. Un poda flushing system bija dodgy. Bet es iemācījos vismaz to. Tur pie sienas bija pielīmēta lapiņa ar tekstu (čehiski), ka flushing system slikti strādā, mēs kursā.

Un norāvām strjomu. Maksāju ar karti. Divreiz lokālās bankas karti, vienreiz Revo. Viss declined. Revo pat notifikāciju neatsūtīja, nospriedām, ka maksājums nemaz netiek līdz. Revo patīk par visu notificēt. Neko, knapi pietika cash. Bankomāts Monētbankā bija tuvākais, nolēmām izņemt cash just in case. Aizejam un tur bankomāts offlainos. Emm. Acis. Anyway, atrisinājām pie citas bankas bankomāta.

Ar mazliet vieglāku stresa līmeni aizgājām meklēt kaut kādu barčiku, kas tur tās mājas otrā pusē. Tur, kur metro. Ar vārdu metro, saprotam gājēju tuneli. Ja tur arī būtu metro, tam būtu tikai viena, pat ne divas, bet viena vienīga pietura. Tam tak nav, kur braukt te anyway. Bet barčiks izrādās kaut kāds roka klubs, kur uz dīvainām durvīm rakstīts, ka ieeja tikai savējiem. Sajutāmies outsideri un nolēmām iet uz stūra mājas barčiku.

Stūra mājas barčiks ir tieši pāri ielai no roka kluba. Bet, lai tur legāli nokļūtu ir jāiet pāri citai ielai, cauri metro un pāri vēl citai ielai. Tur ir tīņi un vēl sazinkas, bet Gambrinus maksā 26 kronas. Un Tatru Tēja ir bezmaz zem pašizmaksas, bet toties rumu sadaļā iekš drink menu. Ok. I see the logic there, but I still disagree.

Lovosice. Sauklis šai vietai ir no manas puses “this is what happens when you let _me_ do the map browse!”

Braucot vlakā visu laiku salīdzinājām, kurā pusē smukāks laikapstāklis. VZ sāka un es nevarēju pārstāt. Tikmēr EtF no mā savācās man uzzīmēt nākamo tetovējumu. Lielisks, paldies!

Aizbraucot uz, atviegloti nopūtos, ka beidzot nekuriene. Stacijas bodes ciet, viss huiņa. Es nevarēju to pilsētu lietu aptvert, bet nekurienē viss easy - nekā jau nav.

Paliktuve kaut kādā cukurnīcā. Nu. Recepcija restorānā, bet numuriņš (kā jūs nezinat, kur ir četri?) kaut kur jāiet un jākāpj pa caurredzamām kāpnēm. Un visur čīkst grīda un vispār nav skaidrs nekas. It kā nav pat top 5 dīvaināko paliktuvju listē, bet arī neizpratnes sajūta nepamet. Un ir dīvaini puķu / dekorāciju kārtojumi. neko. Ies ārā, vai? Btw, cukurnīca 10 min gājienā no stacijas, bet tur var redzēt pilsētas beigu zīmi. Tas izskaidro, cik ļoti nekuriene, pieņemu.

No cukurnīcas centrs ir 10 min gājienā. Te laikam viss ir 10 min gājieni. Neko, gājām kakbe klaiņot. Labi tak klaiņot. Ir nebeidzami facepalms. Barčiku Grāmata nevar atrast un gūgle nepalīdz. Viss ir wtf un visur ir hotelis lauva. Visur. Un internacionālā futbola spēle notiek pie baseina.

Bet sākās nokrisnis. Nebija izteikts, toties besīgs. Barčikā Sarajevo dod sliktu pivci un pacientūra izskatās orkaina. Atrodot vienu picēriju secinājām, ka tur nav iekšas sēdētuves. Aizgājām uz citu. Apēdām ēdienu, kas it kā garšoja labi, bet vispār gribējās noskaidrot, what the fuck was that :D

Neko. Dadzers, VZ te kaut kas darbos epastā. Un tad laikam ies meklēt citus barčikus.

sestdienā tātad izgājām ārā. un drīz vien nopriecājāmies par laikapstākli. spīd prožektors debesīs, diez gan omulīgi. tikai pūš. neko. ejam. derētu kafiju un to. klīdām randomā, tas bija lieliski, klīdām, pieņēmām random lēmumus, jo, pirms paliek tumšs, vispār ir vienalga kur mēs esam. skaisti un lieliski. tad vienā krustojumā skatījāmies, kur iet un es teicu, ka man nez kāpēc gribas, iet tur. aizgājām tur un tur bija omulīga kafejnīca. piesēdām, iedzērām limonādes, kafijas, tējas, saomulīgojāmies un gājām tālāk.

gājām un klīdām un klīdām. viss lieliski. nekas nav skaidrs, nekam navjābūt skaidram. ejam, jestrojamies un ir bliss. kaut kad jau tomēr organisms atkal uzpišas ar kaloriju gribēšanu. priekšā eventually atrodas kaut kāda burgernīca. kaut kāds tur krāfty shit. neko. parādiet kaut ko labāku te apkārt. burgeri esot bijuši ļ labi, bet mans ēdiens bija dīvains. bet ne sliktā nozīmē. anyway. uz galda, protams, atrodas undefined, undescribed sarkana pudele. izrādījās kečups. visi drusku vīlās, bet nu neko.

pēc tam izlēmām, ka pusdienās iesim uz libāņiem. sapingojām EtF, sarunājām sešos satikties tur. tikmēr kaut kā randomā klīdām, ka aizklīdām uz planetāriju. ānuok. neko. paklidām vēl, nāca jau pieci. man sāka sāpēt pēda jau pārāk kaitinoši. netālu no libāņiem atrodam pilnīgi tukšu barčiku, piesēžam uz pivci, sagaidīt EtF, uzpīpēt un atslogot manu stulbo pēdu. kad uzradās EtF, izrādījās, ka libāņu iestāde ir full. neko, ies citur. gājām atpakaļ aptuveni planetārija virzienā. piesēdām atkal kaut kādā vjetnamietī, jo a bit pressed for time, actually.

un tad jau planetārijs un Emikas gig. tas ir kaut kas neaprakstāms. bliss. eiforija un mind bllown. beautiful.

EtF, protams, paliek citā paliktuvē, kas nav tik tālu, kā mūsu un poļu barčiks. nolemjam, ka piesēdīs kaut kur pa ceļam. protams, ka barčiki neatrodas. aizejam līdz paliktuvei un visi nopūšas, EtF savācas un izvelk gūgles kartes.

(apmēram 18 km noieti so far sestdienas datumā)

VZ grib, lai es tomēr savācos uz local historian shit, tad nu uzrakstīs kaut kādus nebūt burtus par Berlīnes braucienu. jo vispār lielisks brauciens bija, tiešām blissful lielisks. par spīti tam, ka nevienam no ballītes orkomitejas tā īsti nepatīk Berlīne. then again, kopš atklāts Wedding rajons, tas vairs neliekas tik slikti.

piektdien mēs tur ieradāmies (zinu, zinu, visi šokā, ka man bija brīvdiena ārpus weekenda) pēcpusdienā. paliktuve bija dīvaina ar durvīm galvgalī un vēl random durvīm stūrī. nav ne jausmas, kur tās ved, iespējams, ka pie dragoniem, bet mums anyway citas lietas darāmas. paklīdām drusku apkārt, bet man sāka pingoties, ka prasās baigi uzņemt kalorijas, piesēdām random vjetnamietī. tur bija garšīgi, bet dīvaini kopsummā. vēl sāka rasties sajūta, ka cilvēki visi viens otru pazīst. bija pat tā, ka pie loga sēdošajiem čuvakiem sanča saruna caur logu ar garām ejošajiem kamrādiem. liekas, ka es Prāgās mazāk uzskrienu virsū pazīstamiem cilvēkiem nekā viņi tur. anyway.

tad jau bija tumšs un mazāk omulīgs laikapstāklis. izlēmām, ka iet uz poļu barčiku ir par agru, pameklēs kaut ko citu. bet nu, nekur mega tālu citur. klīdām randomā tur, randomā šitur. viss huiņa. dahuja telpu, kur ir telpa, comercial space, bet.. nav skaidrs, for what purpose. vienkārši telpa. nuok. whatever. bet a barčiki kur? bija daudz spēļautomātuves, bet tas nekad nav omulīgi. un cik var reģistrēties random vietās, totāli uzskatu, ka ar membership Herņas barčiku Sāzavā mums tomēr kakbe pietiek. (būs kaut kad jāaizdodas uz Sāzavu, lai aizietu tur. un tad, kad uzpisīsies, ka jāreģistrējas, mēs tādi importa random ļautiņi lepni teiksim, ka mēs jau reģistrēti!)

ap astoņiem, deviņiem tiek secināts, ka padosies. ies tomēr uz poļu barčiku un miers. te jau zudusi jebkāda cerība uz. aizejam uz poļu barčiku, tur kaut kāda dīvaina zaja strādā, nemaz ne mūsu iemīļotā Samanta. šitā vispār ne pārāk grib strādāt, grib pīpēt un bakstīt telepurķi. nu, vai tērgāt. neviens, protams, neatceras, kādus nahuj pivčus mēs tur bijām iecienījuši pagājušoreiz. neviens arī neuzradās palīgā izlemt. paņēmām tur kaut ko.

barčikā bija kādi seši, pensijas vecuma nīgri poļi pacientūrā. vēlāk uzradās daži jaunāki, bet vispār visi drūmi dzēra un maz sarunājās. nīgrojās savā nodabā. tad ieradās The DJ. **nopūšas** cilvēks ar self-importance level, ko man nekad nesasniegt. ta viņam kafiju vajadzēja, ta vēl nezin ko. jajebu. nu ok. tad šis eventually tomēr sāka spēlēt... negribas to saukt par mūziku. nu. iedomājaties hair metal shit? un tagad iedomājaties to sliktā izpildījumā un poliski. cringe levels rising. bet ballītes orgkomiteja malko pivčus un ir diez gan self sustaining jestruma jautājumos.

tad uzradās vēl kaut kādi random čuvaki un piesēda pie maziem, apaļiem galdiņiem, kas "deju zālē" gar sienām. piezīmēšu, ka pret šo brīdi The DJ audiencē ir bijis tikai viens pjanijs čuvaks, kurš 20 sekundes "padejoja" un aizgāja uz tualeti. aiz VZ manā aptuvenajā redzeslokā piesēdis tāds mid-50s čuvaks, izskatās pārāk poliski šī vārda sliktā nozīmē un ar apmēram puscentimetru īsiem matiem. man nejauši notrigerējas, ka tur kaut kas kustas, paskatos uz. čuvaks pamana, ka es uz viņu skatos. un ar to "seksīgo zaju žestu" izbrauc ar pirkstiem cauri matiem. puscentimetru gariem, mostly sirmiem matiem. noskurinājos, pievērsos atpakaļ VZ.

bet nu eventually visi nogurst pavisam un dodas uz paliktuvi, kur mūs gaida haribo lācīši, tās visas durvis un pamigt. pamigšanu no rīta gan mazliet traucēja tas, ka aptekšņi lauzās pa durvīm iekšā divreiz. bet vispār, pa ļoti retiem laikiem brīvdienā nebija jāceļas agrāk kā darbadienā! woo.

bet kaut kad jau bija jāceļas un jādodas tur ārā, tajā pasaulē, kas Berlīne.

es zinu, ka jums visiem ir pietrūcis saraksts ar lietām, kas nestas uz barčiku!
bet problēmiņa ir tāda, ka tika aiznests kaut kas truly inspiring, bet neviens no ballītes orgkomitejas nespēj atcerēties, kas tas bija. nekas, toties es atceros citus priekšmetus, ar kuriem esam apmainījušies barčikā relatīvi pēdējā laikā:
. vēl viena burciņa čili pastas,
. mazais nabadziņš spare telepurķis,
. micro simkartes tas tur sūdiņš, lai var mazajā nabadziņā ielikt nano sim,
. papīra lapas.

par pēdējo došu kontekstu tādu, ka sakarā ar manu nespēju izdomāt jaunus veidus, kā nodot informāciju EB, pa visiem tika saprasts, laikam zīmējumi būs the way to go. bet kuram mūsdienaš ir papīrs mājās? tak ne man! so, es, iespējams, kļūšu par slavenību starp local bietes uz brīdi. kas noteikti nav tas, ko es vēlētos. **is reclusive**

citās ziņās, vispār, kad man sanāk pieminēt Priekšnieku (hesus, man liekas, ka mēs sastrādājamies jau 5 gadus in this team), parasti viņš nav stāsta labais varonis. bet tupa mani atkal ar kaut ko izbesījis. nu, vai kādu citu atkal izbesījis. in any case, vakar un šodien sanākuši neapstrīdami empīriski piedzīvoti pierādījumi, ka ne tikai es Priekšnieku pazīstu, bet viņš savā veidā mani arī. es zinu, kādas ir viņa vajadzībiņas un uztveres. viņš lieliski pamana, kad jābeidz (parasti one to one tho) meetings, jo es esmu nogurusi no comms un vairs neuztveru neko. also, viņš šorīt ir sapratis, ka ikrīta catchup visam team ir jāaizbīda uz vēlāku laiku, jo laikam tomēr ir bezjēdzīgi turpināt cerēt, ka es beigšu aizgulēties.

bet nu vakar ballītes orgkomiteja aizgāja pa ilgiem laikiem iedzert ar Rūd un vispār šodien pohiņa, moš vēl burtus parakstīt? :D