Trash panda

...so, jākāpj lejā. VZ nokāpj un brīdina, ka tur lejā ir stratēģiski salikti čiekuri, uz kuriem efektīvi nopisties. es tikmēr lēnām kāpju lejā un skaļi lamājos, ka gribētos jau tomēr kaut ko norm redzēt. eh. besī. bet nu, skujas, akmeņi čiekuri un ik pa brīdim kāds kukainis izsit mani no koncentrēšanās ar savu trollējienu. piemēram, mēģinot ielīst ausī vai acī. bet nu, augšā jau nepaliks un nokāpt ta nokāpām. lai drīz vien pastaigājoties pa tūristu taku ietu pāri apšaubāmam tiltam un kāptu kalnā. jo kāda jēga no nokāpšanas, ja nevar uzreiz kāpt atpakaļ augšā?

es nezinu, kā man dzīvē ir izdevies sevi visu laiku uztrollēt? bet zinkā, man riebjas lidot, patīk vlaki, so mana pirmā valsts, kur aizvākties dzīvot, bija fucking sala. un kalnos kāpt ir elle, bet tak atvācos uz kaut kādu izteikti kalnainu valsti, kur visu laiku iet iet.

bet nu jā. kāpjam kalnā. nav gan it kā pārāk stāvs. tikai taka kaut kāda aizdomīga. anyways. un nonākam beidzot līdz stāvam kāpienam. a tur... kāds izbārstījis glitterus pa zemi! nē nu, tur ir tā, ka tai kalnā bijušas kādreiz sudraba raktuves un tas viss. un brīžiem zeme visa mirguļojoša kaut kāda. bet tas arī traucē kāpt kalnā, bļaķ, jo distraktē :D
VZ: glitterus izbārstījuši! gan jau gāja kāds gejs uz ballīti, viss glitteros un nošķaudījās.
kaķ: jā nu, te apkārt alergēnu netrūkst!
VZ: vot, nošķaudījās un tagad viss apkārt glitteros. viss!
kaķ: varēja jau aiz sevis satīrīt.

bet nu kalnā uzkāpām un pastaigājām pa kalnu. skati jau skaisti, bet vispār viss smieklīgi. un takas arī kaut kādas drusku dodg. pa mežu jau vispār tīri forši anyway. un pamanījām, ka mums kartē atkal mūsu trasei ir mapy algoritms uztaisījis neiet vienu līkumu līkuma pēc. it kā sākumā nopriecājamies, bet tad nāk bažu bažu par to, ka ja nu atkal mega trollings ar kalnu? bet nē, tur tiešām bija normāls shortcut. thank fuck.

tomēr vienmēr pienāk tas brīdis, kad jāiet pa pļavu un lauku. un augšā lejā jāstaigā pa akmeņainu taku. nu tādu, kur lielformāta akmeņi, ka kāju nekā nevar nolikt plakaniski, visu laiku vai nu uz augšu, vai nu leju un arī sāniski šķībi. haha, tas norm piš tomēr manas jocīgās saites potītē un celī. eh. kaut ko tur pa lauku ejot bičojos. VZ aizrādīja, ka nav jau nekāda risinājuma - ko, helikopteri saukt? uzburkšķēju, ka eju tak, ļauj vismaz pabičoties pa ceļam :D VZ atzina par valid bičojienu un pēdējie km pa dīvaino lauku, garām milzu traktoram, kurš pēc tam mūs apbrauca, kamēr mēs plūmes no koka rijām. un nu. Kutna Hora, protams, atkal ir kalns un ejiet visi mirt beidzot. uzkāpām uz paliktuvi.

nebija jau slikti un diez gan agri pat ieradāmies, so sagaidījām iečekošanās rindu, iečekojāmies, nomazgāties un iet meklēt barčiku.

netālu no paliktuves bija barčiks, kurš pie viena arī bija paciņu saņēmējfranšīze. noņirdzāmies, ka jātaisa šitāds side bizness, ja nu kādreiz tiekam pie barčika ownership. tikai jāsaprot, ar ko sadarboties - PPL, Zasilkovna, Balikovna. jo jāsaprot, caur kuru deliverē tos aitemus visvairāk, kuru pasūtītāji būs the most likely piesēst uz pivci, ka jau atnākuši pēc pakas :D

bet nu, nokāpām vecpilsētā un ilgi riņķojām pa tām trīs ielām, meklējot, kur jau piesēst. atradām kaut kādu Mexikāņnīcu un piesēdām tur. cenas nu tā, Prāgas cenas, meh. bet Kutna Hora vispār ir mega tūristu vieta, ja kas. lielākā nelaime tam barčikam bija tā, ka aptekšņi īsti nevēlējās darīt savu darbu. tad nu pēc ēšanas pārvācāmies uz barčiku galvenajā laukumā, kur bija diez gan ok. un secinājām, ka to ver vaļā agri, so varētu būt la vieta brokastīm. bet, kad to vēra ciet, bija jāmeklē late night barčiks.

cik labi, ka ir Bar 22 tur. visiem iesaku un vispār gribētos tur nokļūt vēl. vienīgais, ka baisa valodu diskotēka. kurā čehu aptekšņi ar mums runā in English, bet mēs, tūristi, atbildam čehiski, un tā visu sarunu. ja sanāks, par barčiku uzrakstīšu atsevišķi.

Chrudím ir dīvaina apdzīvota vieta. I mean, srsly dīvaina. es zinu, ka esmu to teikusi par vairākām pilsētām, bet šitas kaut kā Īpaši Dīvaini. tātad.. vecpilsēta ir zemāk nekā paliktuve, kas ir 15 min gājiens no. bet vecpilsēta arī ir blakus upei un tur ir Lielās Trepes. lai tiktu pie Lielajām Trepēm no barčiku ielas, sanāca kaut kā noiet visu to ielu, principā. kā tādi totāli cirslīši, izlēmām, ka gan jau tie barčiku dārzi sasniedzami no otras puses.

pret šo brīdi man potītes saite _it kā_ turas kopā, bet kreisais celis atkal bik sapisies. nothing new. līdz nākamajam weekendam sadzīs. bet nu, šobrīd kāreiz lejā kāpt ir vissāpīgāk. nokāpjam pa tām nolādētajām trepēm, lai secinātu, ka točna esam nolohojušies. protams, ka barčiki ir Tur Augšā, bet mēs Tagad Te Lejā. visi feispalmo un iet. atrodam kaut kādas citas trepes atpakaļ augšā un ar nopūtu kāpjam pa tām. kāds tur bija tas sauklis?

uzkāpjam augšā, lai saprastu, ka ieeja tomēr tajos barčikos ir no ielas. visi nopūšas. neko, ieejam vienā, tur nav omulīgi un dīvaini ož. ieejam citā, bet tas nav barčiks, tā ir kafejnīca. apstaigājam vēl kaut kur citur vietas, bet viss besī un nekas nepatīk. līdz beidzot ar gūgles palīdzību atrodam, ka vienā no tiem barčikiem ar dārzu virs upes, varētu būt ok. pirms tam papisām, jo tur netriviāla ieeja. aizejam tur un nolemjam, ka ir omulīgi enough.

tātad in km?
iešanā iet līdz paliktuvei ir 25.97 km.
+ vēl 5 km pa pilsētu, kamēr nobāzējāmies barčikā.

bet tas barčiks tiešām bija jauks. skats uz pilsētu no augšas glīts, ir diez gan ok temperatūra, sēžam ārā, pivči un lieliskas limonādes. ēdiens lēts un sakarīgs. apteksnes pieklājīgas un patīkamas. omulīgi sēžam un ķiķējam par visu. tikai tad tur uzradās kaut kādi sadzērušies idioti, kuri kļuva arvien skaļāki un skaļāki.

eventually aizvācāmies uz citu barčika dārza daļu, kur bija klusāk. overall, barčiks tiešām lielisks un, ja jūs kādreiz esat pilsētā Chrudím, ejiet uz Restaurace Na Hradbách. tur, ja kas, dod garšīgu Morāviešu pivci Litovel nevis to pārējo huiņu, ko viņi tur rajonā ražo.

barčiku vēra ciet ap vieniem, solīja vērt atkal svētdienā ap četriem. bet no paliktuves jāiet prom ap 11 jau, so nākamajā dienā ballītes orgkomiteja gāja meklēt citu barčiku. kaut kur lejā, upes otrā pusē. vienas no upēm otrā pusē eventually.

Kaut kādi irrigation entuziasti ir pamanījušies ierīkot purvus kalnā. How and why? VZ uzskata, ka bijusi gada sacensību tēma par.
Un šī pilsēta ir barčiku entuziasti.
Gaidiet reportus later in the week (for my only fan!).

ziniet, šito tomēr prasās pierakstīt. visi taču zina, ka pirms lockdown es katru vakaru biju atrodama barčikā, vane? nu un ar lockdownu tas viss izputēja un paputēja un viss nonāca pie dīvainiem risinājumiem, ko darīt ar vakariem. ir izskatīts tāds serčiku kvantums, ka bail. ir izspēlēta The Stanley's Parable. ir saspēlēts dahuja Portal, tur laikam palika tikai challenges bonus leveļi. un Portal 2 arī iziets. ir uzspēlēts Goat Simulator un atzīts par huiņu.

nu lūk. un tad atdeva barčikus, vispirms tikai āra, tad arī iekšas, bet tikai līdz 11 pm, un no 1. jūlija tagad dod barčikus ar normāliem opening hours. vakar breivoju iziet un aizbraukt uz centriem-ish, satikt Rūd un VZ. Bar no 7 vismaz uz brīdi deva pasēdēt savā "dārzā", kurā man visu laiku likās, ka es šas nokritīšu no beņķa, un es sēžu in someone's parking spot. desmitos visus sadzina iekšā (trokšņa likums). sēdējām barčikā un es sapratu, ka es biju totāli aizmirsusi, ka barčiki vienmēr nāk komplektā ar super shit music.

pēc tam aizgājām uz Brāļiem un tur bija vēl jocīgāk. it kā bija organic norm sajūta, ka Brāļos tak, pierasts. arī pie visiem idiotiem apkārt, kas neko nesaprotu, pierasts pie brāļa aiz letes un mazās blondās apteksnes. bet it also felt very extremely strange and unnatural. also, they don't take card payments any more, kas liek domāt, par to, ka gan jau bija nelegāli atvērti vēlākās stundās jau kādu brīdi.

un šodien ir ļ trokšņa nogurusi galva. īstais vakars, lai uztaisītu tacos feast.

14.jūnijs, Hradec, sēžam barčikā.

VZ: man tagad aktīvi besī akmentiņš tupelē!
kaķ: tu tagad sēdi, kas traucē atšņorēt, izbērt to huiņu un aizšņorēt?
VZ: a par ko tad es besīšos?
kaķ: par pūtēju!
VZ: ā o! **sāk aktīvi atšņorēt tupeli**

---

citās ziņās, es esmu full time employee Mega Corp jau mēnesi, saņēmusi pirmo algu, bet man joprojām nav Mega Corp epasta adreses un piekļuves jebkādiem internal sisķikiem. labi, ka actual darāmie ir in RF siķikā anyway.

ziniet, es bik noguru no tā local historian shit and I need a break. bet pierakstīšu tomēr vēl šito te.

arī ar visiem dubļiem, bija labs gājiens. bija kaut kādos kalnos jākāpj, bet pietiekami lēzenos. un bija jālēkā lejā pa dīvainiem stāvumiem. un mēs izgājām cauri apmēram 5 dažādiem privātiem pagalmiem, jo tur veda trase. vienā pat čuvaks savā pagalmā turēja suņus un atvainojās, ka tie mūs aprej, kamēr mēs tur cenšamies neuzkrītoši iet tālāk. bet vispār bija forši. tikai karsti un mana roka sāka sāpēt ar tetovējumu. tur nācās dažādi to notīrīt un tā. beigās pat piestājām uz pivci randomā pie-upes barčikā, jo labāk tomēr, ja ir running (clean) water. ātri izpļurkājām katrs pa pivcim un gājām breivot the last 5.6 km līdz paliktuvei.

trase over all bija the perfect combo of ahtungi (kāpelēt, lekt pāri visam kam, kāpt pāri nokritušiem kokiem, brist pa nātrēm un tas viss) un chill, kur ej patīkami gar upi vai pa mežu un ir tīri omulīgi uz brīdi. kopā nepilni 30 km.

nu, 29.37 km :D

ar paliktuvi dīvaini sanāca, jo jāiečekojas citā viesnīcā nekā mūsējā. atklājās arī, ka Pīseks ir dīvaina pilsēta, kura totāli Nemāk barčikus. it kā sabūvējuši ir, bet kaut kā tomēr nav sanācis tā īsti līdz galam. bet paliktuvē bija jauks inner garden, kur toties varēja kvalitatīvi pačillot.

nākamajā dienā mēs centāmies atrast kaut ko nebūt, kur tajā pilsētā piesēst un izbaudīt brīvdienas. bet, kad izrādījās, ka pat Kozlovna, uz kuru bija liktas lielas cerības, šajā mega karstumā dod sēdēt tikai iekšā un dārzu aizbarikādējuši, nolēmām, ka pohuj visu un aizdevāmies uz Tāboru.

un Tābora ir tāds happy place, ka nožūžojām tur līdz pat pašam pēdējam vlak uz Prāgām.

it kā vispār gribas visādi rekomendēt Tāboru, kā the happy place, bet tur parasti visas paliktuves tā sabukotas, ka visi jau, šķiet, to sen zina anyways.

sestdien gan sanāca tā, ka.. bija plānots noiet 27 km pa mežu un gar upi, tā trase, kuru pagājušogad nenogājām, jo es Tāborā biju mazais, slimais nabadziņš. tur kaut kas ar to trasi nav labi, viņa varētu būt pārāk kļova, jo Māte Daba neļauj to nekā iet. pagājušogad saslimdināja mani 30 grādu vasarā. šogad tā lija, ka tas pat nebūtu bijis bravery tur iet iet, bet tas būtu bijis tupa stupid.

bet tam ir izgudroti barčiki!

Tābora ir tā maģiskā vieta, kur vjetnamietis piektdienā atvērts tikai līdz deviņiem, bet vēl desmitos ir vaļā. un tā pati vieta, kur sestdien apteksnis Cool Bar saka, ka svētdienā būs vaļā no 12, bet vēl pusdivos nebija. trijos gan bija.

Havanas barčikā noteikti ņemat manuela vistas tīstokli, tas ir ļoti labs. tikai bārda ir lēns un negribīgs apteksnis.

vispār brīvdienas izdevās izteikti brīvdienīgas. to nevar izstāstīt, cik brīvdienīgs chill visur sanāca. izrunāts tik daudz jestras huiņas, izmalkoti tik daudz gardi pivči un sidri. apskatīts tik daudz dīvainu ļaužu un mazliet pilsētas. vienīgais, ka paliktuve bija lejā pie upes un abus rītus sanāca sākt ar konkrēti stāvu kāpienu pa slapjām akmens trepēm. pa dienu atgriezties paliktuvē nebija opcija, jo cik var kāpt. toties milzu bonuss - paliktuvē Pie Kaķīšiem vispār ir arī kaķīši pie mājas saimniekiem. ar vienu ginger tom iedraudzējāmies sestdienas vakarā. pakasījām un visādi, kamēr pa terasi chill. bet nu, zvēriņam eventually bija jāiet Svarīgajās Zvēriņa Darīšanās.

ā, sestdienas vakarā Cool Bar bija pasualē labākais apteksnis. viņš bija neuzkrītošs, bet vienmēr uzradās apjautāties par aktuālajām vajadzībām pareizajā brīdī. ar uzrašanos nekad nesabiedēja ar pārsteigumu, bet nesanīgroja ar uzbāzību vai skaļumu.

kā bija Tāborā? kā jau vienmēr, kad aizbrauc uz Happy Place. nekas nesanāk kā domāts, bet viss sanāk lieliski.

Kalles koncerts bija skaists. jaunieši uz skatuves konkrēti kapteiņoja un noņirdzās. nu, starp savām plosošajām depresijas dziesmām. tiešām skaisti.
sākumā gan nevarējām atrast pareizo ieeju teātrī. jo neviens nebija iedomājies, ka teātra galvenās durvis nav oficiālā adrese. jo tā ir uz sānu durvīm. nu tām, kuras redzamas no Cool Bar. bet beigās izrādījās, ka koncis notiek backstage, kuram ir pašam savs backstage. uzvaras! cilvēku bija maz, bet tas nekas. vismaz man rokā neviens neiegrūdās.

Kalle ir tiešām fantastisks ansamblis. svētdien sēdējām laukumā un žūžojām ar sidriem, galvā skan Kalle un garām iet... Kalle!

bet nu jā. piektdienas vakars bija fantastiski. Kalles koncis tiešām, tiešām skaists. un vispār bija tik lieliski būt atkal dzīvajā koncertā. tā bija pietrūcis tas notikums kā tāds. dodiet, dodiet vēl! also, Kalle ir no Tāboras, kā jau visi zina, apskatīt viņus savā natural habitat arī bija kļova. highly recommend.

un tad sagrābāmies pivčus, pieturējām Havanā pie bārdas, devāmies uz piebukoto paliktuvi, kas saucas Dzīvoklis Pie Kaķīšiem.

ak jā, kā pirms konča sāka līt, tā lija, vispār, līdz svētdienas pēcpusdienai. bet tas netraucēja piektdienas vakarā piesēst ar pivčiem dzīvokļa terasē. netraucēja gan. tur labi bija. tikai kaut kādā brīdī palika pārāk jau slapjš. bet neko. promises, ka sestdien beidzot dos mazliet pagulēt, nevis metīs kaut kur ārā.

bet tagad pastāstīšu par savu Mega socializēšanos pirmdien!

pirmdien bija jādodas pie Rollija. citādi tas jau bija palicis mazliet absurdi - visu laiku atcelt plānus, kad tur darbi, kad tur lietus, viss vispār jau nedēļām te vilkās. neko. tātad. izlēmām tomēr pohuj visu, iztaisīsies. svētdien gan Prāgās bija gāzis norm lietus, atšķirībā no. bet nu, we're a bit pressed for time sakarā ar darbiem un Rollija schedule vakarā, un tajā, ka mums tramvaji sapisti tā, ka nav skaic, kā tikt uz vlak. VZ gūglē atrod ceļu (tieši vārdu "ceļš" viņš ar mani lietoja), ka var vēl ātrāk nokāpt pa Chuchle kalnu uz staciju tur un tad jau ātri uz Č ar vlak. visi tagad iztaisās un iet.

aizejam uz mežu, cauri pļavai, pa ceļu kā jau norm. bet kaut kādā brīdī jāiet pa zemes taku, pa kuru nevienam nekad nav ienācis prātā iet. nuok. taka ta taka. noņirdzos, ka laikam nepareizās tupeles uzvilku. taka paliek arvien šaurāka, arvien akmeņaināka, arvien dubļaināka un man sāk arvien vairāk un vairāk likties, ka tiešām vajadzēja vilkt iešanas iet tupeles nevis šitās. tur kaut kur parādās atkal zirga pakavu nospiedumi uz takas. VZ teica, ka vispār zirga pakavu nospiedumu esamība uz takas te liekas nupat slikta zīme.

spoiler alert - ir. taka paliek tikai šaurāka, tikai dubļaināka un krietni stāvāka uz leju. un zirgs tur norm dubļus vēl sataisījis tur skrienot. aaa! tas.. nebija.. ok. nē nu, nolēkājām jau lejā, kas atliek. bet nolēmām tur vairs neiet, pat, ja 1.5 km ietaupījums no parastās takas. brrr.
bet pie visa vainoju Īsto Cēloni un tas ir celtniecība uz tramvaja ielas, kā dēļ mums te transports ir abnormāls pain un misery.

vlak norm. tagad jākāpj kalnā pie Rollija. ziniet, ir bijis grūtāk kāpt tajā sūda kalnā, bet es ļ, ļ jutu to, cik sestdien nogurdināju kājas tomēr. VZ arī piekrita, ka nav tik jestri tomēr. bet nu, aizgājām pie Rollija, iekūrām ugunskuru un bijām sasodīti omulīgi. iztērgājāmies par visvisādām lietām. apņirdzāmies par visu ko. un omulīgi omulīgojām. vienīgais, ka uguns negribēja baigi norm kurties, jo visi zari bija kvalitatīvi slapji. in any case, apm ņurd un labi, ka tikām.

un health apps nez kāpēc saka 8.2 km pa pirmdienu. nopietni? nē nu ok.


cerams, ka rīt savākšos uzrakstīt par otrdienu, kurā notika Viss, ieskaitot manis tetovēšanu. jo rītvakar jādodas uz Tāboru tur apskatīt dzīvajā no Tāboras lokālo grupu Kalle. nu tur, tur, blakus Cool Place barčikam :D

vispār tas Na Jednou bārmenis bija mazliet aizvainojoši, tiešām es neizskatos pēc zajas, kam garšo pivcis? bet nu. tas ir sorted, turpinam sēdēt Mexita, jo tupa slinkums kaut kur iet. un pivčus tepat turpina nest. viss kakbe norm, cilvēki sāk iet prom, paliek mazliet klusāks. viena zaju ballīte gan paliek tikai skaļāka. bet nu, man atkal īd mugura un sāk gribēties kaut ko ērtāku. un pēkšņi arī garām barčikam sāk skraidīt kaut kādi young people un kliedz un kliedz. kaut ko svin laikam. te visi sanīgrojas un sāk domāt par iešanu uz Elišku. ko, protams, pastiprina tas, ka barčiku vispār sāk vākt nost.

aizejot uz Elišku un iemalkojot nezināma nosaukuma pivci, tiek secināts, ka ļoti garšīgs pivcis, kura nosaukumu mēs laikam nekad neuziznāsim.

Eliška kā paliktuve ir mazi svētki, jo met ārā tikai 11 am. tikai downside ir tas, ka tur visādi un dažādi baznīcu zvanu trokšņi ik pa 15 minūtēm, kavissnelabsbļaķ. un izejot ārā tiek secināts, ka ir silti. nevienu jaku neprasās. miegaini nokāpjam uz upi un ejam tagad uz barčiku Naplavka. kā jūs uzminējāt, tā ir hipsternīca upmalā. pagājušoreiz tur norm sažūžojāmies. ejam, nananā. aizejot uz turieni, tur... ir kaut kāds ananāsu un vēl sazinkā tirdziņš un arī barčikā visi galdi aizsēdēti. brīdi pagrozamies un nolemjam iet meklēt citu barčiku. tādiem tak jābūt, vane?

nu, ir tā pašvakāk. staigājām randomā apkārt, bet viss vai nu ciet, vai ciet. tad atradām kaut kādu bernarda pivča barčiku ar terasi un nojumi. un milzu galdu ar vējabrāļiem. vispār tur bija vairāki barčiki ar bernarda pivčiem, kas izbrīna, bet priecē. vējabrāļi un māsas tur konkrēti svinēja visu ko. kinderi skraidīja vēl nezin kas. bet nu, mēs tur kafijas un pamosties mēģinam. eventually visi šie hūmaņi taisījās prom. uzkāpa uz močiem un ilgi un dikti tos darbināja, bet nekur nebrauca. viens pāriītis gan uzkāpa, atvadījās, uzlika ķiveres un aizbrauca. visi ohujā, ka tā arī varēja. palikušie divi pāri tur ilgi un dikti vēl vairoja troksni pasaulē un tā. bet eventually arī tie aizbrauca.

piezīmēšu, ka te atkal sāk nomākties un visur sāk solīt negaisu. skatos arī uz the big black cloud coming torwards us. neko, atnāca, kakbe bija thunderstorm (bez thunder un bez storm) un lietus laikā VZ uzlija ap 20 piles kopumā (virs viņa nebija nojumes). man uzlija laikam divas. neko. vēlāk ieslēdza arī prožektoru. vispār, viss kļuva arvien žūžīgāk un žūžīgāk. uzēdām brokastis un ķērāmies pie bernardiem. dakujem.

tātad, man sāp mugura, mēs ejam, ir noieti ap 27 km, VZ arī viss tāds samocīts. nonākam beidzot uz kaut kāda normāla ceļa. asfalts, līdzens un vispār! uhti! tas thunderstorm, kurš tuvojās un bija tepat blakus, tepat tiešām blakus, ir vienkārši dissolvējies. visi ohujā. ejot uz pilsētu, visas trases kaut kur nogriežas, bet mums jāiet taisni. nekādas meža takas, par laimi taisnākais ceļš uz vecpilsētu ir taisni un pa šo līdzeno ceļu. pret šo brīdi liekas, ka tiešām nekad, nekad, nekad vairs nenokļūsim pilsētā. vēl viens km, vēl viens, vēl, bet nekā.

beidzot nokļuvām pilsētā. te man sāk likties, ka tomēr maršurts jāpārliek uz paliktuvi precīzi. telepurķis saka, ka 2.4 km vēl. gribas nolamāties, bet nav īsti spēka. kaut kā randomā un samocīti ejam pa pilsētu. un atkal, pēkšņi, pa sarkano trasi. ahujeļi visi? anyway. ejam un besis. un visi zina, ka paliktuve Eliška un vecpilsēta ir kalnā. tur būs jākāpj. bet nu, par laimi maršruts iet pa to vecpilsētas kāpienu, kas nav tik baisi stāvs un ir tuvu Eliškai.

34.6 km
uhti
vienā piegājienā.

iečekojamies tur. viņiem bija online checkin, kuru es biju pielietojusi, bet zajas uz vietas ilgi un dikti brīnījās. neko. uzkāpjam, nolemjam, ka valuable drinking time mūsdienās ir svarīgāks, fiksi kaut ko tur sataisamies un ejam. aizejam uz texmax/ita iestādi. tur ir kaut kāda siltumnīca no āra telpas, bet pohuj. kakbe ārs, dod pīpēt un pivci. atmiņā palicis, ka tur bija tīri la. paņemam pivčus (what is it with Staro pivci šādās iestādēs?), limonādes un atpūtinam muguras. VZ ir konkrēti aizgājis zombī, es nē, jo man sāp mugura un celis.

ja jūs esat tajā Hradec Králové pilsētā, restorānā Mexita dod tīri kļovus garneļu tacos. tualete ir pārāk krāsaina gan, bet nu neko, vismaz nav pagrabā. kaut ko tur žūžojam, visi pārliecībā, ka stūrabode strādā līdz vienpadsmitiem. pusvienpadsmitos VZ iet uz bodi paņemt līdzņemamos pivčus. atnāk atpakaļ sanīgrojies - protams, ka bode ciet. gūgles rezultāti ir apšaubāmi at best. nolemju, ka pohuj, aizies līdz barčikam Na Jednou, jo es zinu, ka tur dod gardo Bernarda pivci. aizies tur paņemt līdzņemamos.

ā, vienīgais par Mexita ir tas, ka tur bija kaut kādas mega skaļas zaju ballītes, bija salīdzinoši grūti padomāt brīžiem. sarunas arī vedās savdabīgi. nē nu, noņirdzāmies, bet klusākā vietā būtu bijis labāk.

aizeju uz Na Jednou, tur čuvaks viss ohujā, ka es gribu līdzņemamo pivci. Bernards esot beidzies, bet esot šitie divi un nosauc man nekad nedzirdētus skaņu salikumus. aizdomājos par to, ka es zinu kā sauc pivčus, kuri ir negaršīgi, tie nebija neviens no tiem. nolēmu noriskēt un paprasīt 3 pudeles (pusotra litra) ar jedenāctku līdzi. čuvaks saka, ka viņam viena jau salieta. es saku, ka davaj, ņemu un vēl divas tad. čuvaks tādā ohujā, ka paprasīja samaksāt, pirms sāka liet. samaksāju vispār apbrīnojami maz par šo prieku. ā un visa saruna notiek čehiski, ja! pati nesaprotu, kā man tas izdevās. čuvaks tagad salej un eju atpakaļ uz Mexita.

tātad, kāpiens lejā. pēdējais pusotrs km or so tikai palicis. labi, ka pret šo brīdi vairs nebija sen lijis un nebija viss tupa dubļi. kāpiens varbūt nav stāvākais, kas izdzīvots, bet pēc visa, kas jau tajā dienā bija piedzīvots, tas bija.. nepatīkami, teiksim tā. un diez gan stāvi. pietiekami, lai būtu jākāpj daļēji sāniski. un man, protamska, ceļa saite sāk strjomīt. tā, ka liekot kāju pie zemes, tā brīžiem raujas pati uz augšu. eh. kreisās kājas celis. tās kājas, ar kuru es kāpju uz leju pirmo. teicu daudz au un nepieklājīgus vārdus. bet nu, nekas jau neatliek kā nokāpt, augšā jau nepaliks.

ieejot miestā, mūs tur atkal iztrollē, dzenot pilsētas ietvaros pa vienīgo totāli dubļu taku caur krūmiem. ballītes orgkomiteja to ieraudzīja, noņurdēja fuckthisshit un aizgāja atpakaļ iet pa ielu. iela - using the term loosely here tho. nogurums ir diez gan pamatīgs. un te nāk svarīgākais padomiņš no visiem - apavi ir the key to all this. es esmu gājusi iet skeiteru kedās, sporta zāles naikos un tagad nopirkusi tos hiking shoes. un the difference is massive. apavi ir The Key to this.

nokāpjam lejā līdz upei pa ielu, pārejam pāri un kāpjam atpakaļ augšā uz pilsētas centru. neredzas ne veikali īsti, ne kas. barčiki ir dīvaini un ciet. neko, paliktuvei klāt nāk arī picērija. Annija man teica, ka norm picērija vispār esot, just don't order the fish. :D aizejam līdz paliktuves picērijai un noparkojamies tur. ēdiens, pivcis, tas viss. man nākas ņemt arī mājas limonādi, jo cukura trūkums ir fiziski jūtams. as in, raustās asinsvadi :D bet nu, atkopjamies mazliet. tagad jāsaprot, kā tikt pie pivčiem, kad picēriju taisīs ciet. ā un iečekoties paliktuvē arī varējām turpat picērijā, samaksāt arī turpat. thank fuck.

izrādās, ka tajā jobanā Mníšek pod Brdy visas bodes taisās ciet deviņos, deviņos! ahujeļi visi? sarunājam ar bāra zajām, ka iedos mums līdzņemamo pivci, bet nu, zajām tikai viena pusotra litra pudele ir. domīgi nīgrojamies. zajas gan kaut kādā brīdī attopas, ka viņam vispār ir 3 pudeles, kurās varētu saliet mums pivčus līdzņemšanai. VZ vienlaicīgi attopas, ka vajadzēja gūglēt benzīntankus! gūgle saka, ka ir 24 h tāds viens netālu. bet neviens nezina, vai tur arī bode vaļā, protams. bet noskaņojums ir gājis uz augšu (bitter laugh). sagrābjamies no zajām visus pivčus, ko viņas var mums saliet, nolemjam, ka anyways ir vispirms jāuziet uz paliktuvi, jo somās anyway nav vietas vēl iet iepirkties tagad. uzejot augšā visi saprot, ka iet visi benzīni nahuj, papļurkās šitos mierīgi.

ilgi apspriedām atšķirību starp penziju un hoteli. nolēmām, ka visticamāk tas ir par extra services nevis size or smth. izrunājām apavu domas. vispār kvalitatīvi noņirdzāmies.

34.2 km

(plānoti bija 34.6 km, bet ar visiem improv anyway sanāca 34.2!)

no rīta, pie čekošanās ārā, secinājām, ka arī no rītiem in reception penzijā neviena nav. paraustījām plecus, atstājām keycard tur uz galda un gājām meklēt kafejnīcu Malý Mnich. miniet, vai tā bija kalnā? protams. tur tajā vietā līdzenums _nav_ modē. toties modē ir iet uz Albertu svētdienās un pirkt visu lielākajos iepakojumos possible.

nē nu, kaut kādā brīdī hold music beidzās un sievietes balss atsaucās. paskaidrojām, ka mums te rezervācija. saruna bija daļēji čehiski, daļēji angliski. zaja mūs iebuzzoja iekšā un teica, ka atstājusi visu vajadzīgo uz reception desk. atrodam visu vajadzīgo, VZ mazliet pastrādā. jā, prikiņ, es visu to insanity nostaigāju ar laptopu somā. hehe. jāiet laikam uz barčiku, mūsdienās valuable drinking time ir diez gan ierobežots. un pa ceļam galvenajā laukumā redzējām barčiku un vjetnamiešu bodi. ā, un divus bankomātus.

aizejam uz barčiku, piesēžam ārā, ar domu, ka, ja nu kas, ies iekšā, bet pagaidām tepat pasēdēs. gluži kā Nymburkā, arī te atrodam ballīti piesēdušus pilsētas smalkākajā iestādē. pabrīnamies par cenām, novērtējam atzinīgi, ka tur dod Bernarda pivci un omulīgi piesēžam. apteksne paskaidro, ka mums zem galda ir sildītājs, kuru varam ieslēgt, ja nu kas. ēdiens, ja kas, it kā padārgs priekš mazpilsētas, bet omg lielisks. ja jūs kādreiz atrodat sevi pilsētā Stříbro, noteikti ejiet uz Restaurace Excellent. despite the facepalm name un mazliet cringe interior, tiešām kvalitatīvi laba iestāde, truly recommend. then again, tur nav diez ko daudz citur, kur aiziet. VZ vispār pat skumji nopūtās un teica, ka labprāt izzāģētu šito barčiku (un paliktuvi arī, vispār) un ievietotu kādā citā, sakarīgākā pilsētā, kur ir vēlme atrasties kā pilsētā vispār.

piezīmēšu to, ka kaut kādā brīdī VZ palūdza man ieslēgt to sildītāju (kontroles kloķis nez kāpēc bija tikai manā galda pusē). tad es uz to paskatījos vairāk. em. tur ir divas sildīšanas nodes, apkārt tiem ir visādi metālu režģi un tā. it kā sekjūri. kloķis ir grozāms uz riņķi un uz augšu ir simbols 0, tad griežot ir I, II, 0 pretī augšas 0, tad II, I un esam atpakaļ augšā. mani mazliet konfūzēja viss, bet nu, ieslēdzu uz I. iedegās viena no nodes un omulīguma faktors gāja uz augšu atkal. ļ ok exp. nosēdējām beigās līdz pat pašai slēgšanai tur ārbarčikā. pa vidu gan apmeklējot vjetnamieti, lai iegādātos pivčus un cig līdzņemšanai.

paliktuvē noskatījāmies earlier that day notikušo Katarzijas livestream gigu no Lucernas, nosmējāmies kvalitatīvi un sestdiena izdevusies. health apps at the end of the day teica 33.4 km
33.4 km - nav ko sev pārmest indeed.

svētdienā tur negāja viegli ar izčekošanos no paliktuves, jo zaja atkal bija kaut kur aizgājusi. bet nu. aizgājām atpakaļ uz restaurace excellent un tiešām kvalitatīvi pavadījām laiku ar kafijām un tad jau vīntonikiem (pirms brokastīm) (un pēc). laikapstāklis gan bija drusku huiņa, bet barčikam normāla nojume un labi aizžūžojāmies. atkal izdomājām daudz labu ideju, ja kādu atcerēšos, pierakstīšu. vēl tur bija kaut kāds čuvaks, kurš ar milzu fotoaparātu bildēja statuju, bija tūristi, bija sazinkas. dīvaini cilvēki tajā pilsētā. tur pat mēs ar VZ laikam bijām gandrīz normies, uz visu to frīku (ne šī vārda labajā nozīmē) fōna. un tad tas fotkātājs vēlāk atgriezās, pjanijs AF and driving, piesēda un vēl pafotkāja, patērzēja ar kaut kādu kinderu. ļoti dīvaina pilsēta, nezinu, vai recommend, ja ne tas barčiks.

kad pienāca laiks vlak uz Prāgām, paņēmām tiešo ekspresi uz Smichov, bet tur laikam bija kāds nopietns ahtungs noticis, visus derailoja (literally) un aizveda nahuj uz centriem, uz galveno staciju. tad gājām cauri centram uz burrito vietu, gājām un brīnījāmies, cik viss ir tukšs un kluss. ātrākais, kā iziets cauri Vaclavska, ever! tādas, lūk, bija brīvdienas.

stāstā paliku pie rīta tajā nesapotamajā grillnīcā. tur čuvaks visādi aizmirsa masku un to visu regulāri. reizēm vienkārši sakliedzās ar mums no barčika. neko, nav tā, ka mēs kaunētos par saviem radleriem, kafiju un tēju. bet ir tā sajūta, ka nu nav skaidrs vispār nekas. Pilzene it kā liekas normāla izvēle, bet tas laikapstāklis ir a bitch. bet braukt mājās arī liekas padošanās. un kuram gan patīk padoties? bet nu grillnīcā palikt nav option. tas čuvaks ir kaitinošs. un čuvaks ar diviem sunčiem, kuriem dod komandas dīvainā English, arī aiziet. cilvēki ir dīvaini un wtf tur pamatā. un pūš. neomulīgi pūš.

laiks iet un drīzākie vilcieni prom no šejienes sāk tuvoties. teicu VZ: es balsoju par Pilzeni, unless tu esi dead set on braukt uz Prāgām. VZ teica, ka nav dead set. neko. nopirku tix uz Pilzeni, uz vlaku 13:08. dadzērām, samaksājām un devāmies uz staciju. protams, lai aizietu uz staciju, jānokāpj no kalna lejā, jāpāriet pāri upei un jāuzkāpj, bļaķ, kalnā. pretī stacijai ir clearly kaut kādu krīzi neizdzīvojis restorāns Pie Stacijas. un vlak kavē. kaitinoši. salst un besī.

ierodoties Pilzenē visi apjūk, bet nu dodamies vecpilsētas virzienā. uz brīdi mazliet līst. "sen nav lijis" un pūš un ir besīgi. bet kaut kā atrodam parasto Pilzenes barčiku. tam ir āra, tā āra parasti sanāk aizvējā un viņiem ir normālas nojumes, in case. piesēžam pie galda, paņemam pivčus, paņemam rijamo. norm. kaut kādā brīdī sāk līt un besīt. bet vēlāk vispār spīd saule. nav tā, ka silti, silti, bet nav neomulīgi. beidz arī pūst, vismaz mums virsū. it kā bija doma laicīgi braukt uz Prāgām, bet kaut kur pēcpusdienā vispār paliek tik patīkami, ka aizžūžojamies tur ar pivčiem un apm.

uz brīdi barčikā piesēda kaut kādi Ceļotāji. nu kaut kādi jauni Ceļotāji, kuri paņēma 3 ēdienus uz sešiem, vai cik tur viņi bija. sadalīja porcijas. katram tikai viens pivcis arī. un visādi dīvaini knapinājās. spriedām, ka nu ok, ir dzīvots un ceļots taupības režīmos, neko nepārmetam. bet, draudziņi, ir lētāki barčiki tepat ap stūri, kur jūs dabūtu krietni vairāk par to pašu naudu.

bet nu, kaut kad jābrauc uz Prāgām jau tomēr. aizdodamies uz Prāgām vakarā, aizejam pēc burrito, taksis kalnā uzved. mazliet savācamies pa mā, jo gribas izņemt slapjās drēbes no somām un tā, bet pēc tam satiekamies iedzert un pačillot vēl ar pivčiem. la weekends. la. svētdienas rādījums manā health appā ir 7.5 km.

ak jā, kaut kur ejot pa ielu, kaut kur nebeidzamības krīzē, VZ izvelk cig, ar cerību aizpīpēt. pēc brīža dzirdu viņu sakam pašam sev: "čuvak, tu pat cig paciņu nevari kabatā ielikt, kā tu vēl ceri vēl aizpīpēt?" bet nu vienalga centās un centās. nesanāca gan šoreiz un ciga arī samirka. skumjas un bezcerība.

vēl es aizmirsu piezīmēt, ka pret pirmo ierašanās penzijā brīdi, lija vai nu nemaz, vai pavisam mazliet.

bet mēs stāstā palikām pie tā, ka ballītes orkomiteja sēž, malko pivci un mēģina saprast, kā atrisināt bodes jautājumu. gūgle nav viegli, kad pirksti stīvi un viss dreb. ēdiena / dzēriena centralizētie piegādātāji dāme jīdlo piedāvā 0 restaurants. groceries piegādātāji, ar kuriem var noskōrot same day delivery, arī neko nesola pirms rīta. man izdodas atrast picēriju kaut kādu, bet tur dod picu nevis pivci, what the fuck? anyway. VZ arī gūglē visu ko pēc kārtas un vispār saprotam, ka arī vietējā Billa, uz kuru jāiet pusstundu, strādā tikai līdz deviņiem. ir mazliet pāri astoņiem. apspriežam ķermeņu kondīcijas un to, cik satraumētas ir manas pēdas. ar drausmīgu vainas sajūtu saprotu, ka huiņa no manis, ne gājējs šobrīd un VZ iet breivot vienatnē šo gājienu.

tikmēr es pabāzu kājas zem segas. inspicēju, ka atstātajās brokastīs ir mums speciāli uztostētas maizītes. apēdu vienu, ar cerību, kaut cik uzsilt. uzbakstīju pirmo cibpostu šajā sērijā. sāku izkarināt visas drēbes pa visurieni. ko tur uz radiatoriem, ko vienkārši uz pakaramajiem. ik pa brīdim apgrozu, lai žūst jau beidzot. vismaz no rīta kaut ko proper sausu uzvilkt, nu! VZ reportē, ka esot iegādājies pivci un mazliet rijamā, nāk atpakaļ. pa to laiku visiem sāk pielekt, cik šodien noiets.

man sanāk ap 36 km kopā pa visu dienu.
VZ sanāk kaut kur ap 40 km pa visu dienu.
36 km.
40 km.
visi ahujeļi?

bet nu, kā jau pēc iešanas iet, rumpīši visi noguruši un kakbe grib migt. bet smadzenes visas pilnas endorfīnu. VZ nopirka tik daudz pivča, cik vispār somā ielīda, un bija bažījies, ka nākamajā dienā būs daļa vēl līdzi visu dienu jāstaipa. pfft! izpļurkājām visus un beigās pat skumīgi palika, ka jāiet migt. sarunas vedās lieliski. noņirdzāmies par visu ko. izrunājām visu ko par piedzīvoto. un vēl visādus tech geek subjs. ballītes orgkomiteja māk šito. migājāmies starp sēdēšanu ārā un sēdēšanu iekšā. penziju es biju piebukojusi speciāli tādu, lai nebūtu tālu jāiet uzpīpēt. lai būtu kaut kāda āra vieta, kur tur pasēdēt ar pivčiem.

tā, lūk. no rīta gan nebija viegli mosties. bet nu. piecēlāmies, izkasījāmies no paliktuves. sajūta apmēram "aizmidzis tagad te". aizejam līdz centram un... a ko nu? pastaigājam mazliet, bet nekas nešķiet, ka atvērts. piesēžam laukumā uz soliņa. ko gudrāku. uzpīpēs un pagūglēs, kas te. sagūglēju, ka pēc pusstundas it kā vērsies vaļā kaut kāds grilla iestādījums, kuram pikčās ir atžimētas āra vietas. āra barčiki tak atļauti, bet iekšas barčiki tik no pirmdienas. classic kaķ and VZ. nākamais ir kaut kādā 1.2 mi away miestā vjetnamiešu iestādījums, kas vērtos pēc pusotras stundas. un tad pēc divām ar pusi stundām, saka, ka kaut kāda bistro / cafes dārzs vēršoties. nu, sagaidam 11 am un ies izmēģināt grilla iestādījumu.

ieskatījāmies arī vlak sarakstā. tur kaut kā sanāk, ka no pilsētas Hořovice nevar īsti tikt prom laika posmā no 11 līdz 12:35. un stacija nav pārāk tuvu centram, kad mēs sākām skatīt vlakus, tad 11:08 vairs nebija reāli paspēt. bet nu, aizbraukt var vai nu atpakaļ uz Prāgām, vai uz vāciešu iemīļoto Pilzeni. vispirms, jebkurā gadījumā, jādodas uz grillnīcu, tā ir šobrīd vienīgā opcija. kura, visiem par laimi, tiešām bija vaļā. dod kafiju, tēju, sataisa arī radlerus. VZ teica: es neesmu gatavs atrasties te skaidrā.

laikapstāklis ir - pūš, brīžiem saulains, partially cloudy un draud, ka varētu vēlāk randomā līt. nav brutāli auksti, bet gribētos siltāk.
un jāsaprot, ko darīt tālāk.

bet nu.
36 km un 40 km vienā sestdienā.