vakar toties kaut kā izdevās atkal iztaisīties uz iešanu. bet nu, naiku samocītās pēdas, lika uzvilkt vienus no vansiem.

izgājām ārā, kaut ko domīgi nopirkām vjetnamietī, sapratām, ka jāiet jau beidzot ielejā. tik sen nebija būts ielejā. bet nu, jāiet, protams, caur Holīnu un taku tur. kas, protams, sevī iekļauj.. uzminējāt. kāpšanu lejā no kalna, lai uzkāptu augšā pa akmeņainu un dīvainu taku :D vai es jau teicu, ka biju uzvilkusi skeiteru apavus? :D bet vispār apavi nebija problēma šajā brīdī. problēma bija milzu ģimenes vienā barā uz tām takām. vienā ģimenē nejauši sanāca iejukt pa vidu un nekā netiku garām. kad beidzot tikām ārā no tā bara, atviegloti nopūtos, ka mani neviens nepaguva vēl adoptēt. jajebu. bet tad nonācām vietā, kur sliežu otrā pusē bija kaut kāds bezmaz live gig. kaut kāda diez gan cringe čehu huiņa, kur ik pa brīdim dzied nānānānā kaut kādu. visi saskatās un saprot, ka tur kaut kāds nananā notiek. ejam labāk prom.

ielejas daļā, kur līdzenāks un populārāks, protams, ir miljons cilvēku. VZ teica, ka te ir vairāk cilvēku nekā Muse gigā. pēc pārdomu mirkļa, pajautāju, kurā Muse gigā. VZ teica, ka tajā, kas O2. aizdomājāmies katrs, kas ir apmeklētākie gigi, uz kuriem būts. man laikam sanāk Nick Cave. VZ arī nesaprata, vai Muse vai Nick Cave. neko, cenšamies iziet cauri tai visai ellei, ir visai silti un patīkami citādi. un iet iet vienmēr ir forši.

izejot no ielejas, aizejot līdz upei, pienāk kaut kāds lēmumu pieņemšanas brīdis. vai iet uz Andel / centru pusi, vai Radotin, vai tomēr iet tur, kur initially tika domāts - uz Braņīkas barčiku. visi kaut ko apdomā un nolemj, ka svētdienās labā laikā drīkst iet čillot barčikā pēcpusdienā. pārejam pāri nolādētajam tiltam, nokāpjam lejā. ejot uz barčiku, tur rakstīts, ka šodien grillē. nuok, mums vairāk cerība, ka dod arī piesēst un pivčus. izrādās, urā, ir pāris brīvi galdi. piesēžam pie viena. pēc pivčiem, protams, ka jāiet pašiem un ar masku uz sejas. šeit gan, izrādās, vāra ilgāk nekā līdz septiņiem. barčiks strādājot līdz apmēram deviņiem.

es jums izstāstīt nevaru, cik episki fantastiski un abnormāli baudāmi ir sēdēt vairākas stundas barčikā, žūžot pivčus, pīpēt, nesalt un visādi runāt huiņu, nosmieties un šokēt VZ ar manu casual af vārda "sociopolitisks" lietojumu. lieliski. tas ir tā, kā hjūmaņiem ir tiesības justies. tieši tik jauki un patīkami. un suncis, kurš ar mums iedraudzējās, bija vispār smieklīgs, ar visu savu curled ausi. saimnieks gan nāca nočekot, vai mums ok ar to, ka suncis pie mums. par abildi VZ teica, ka netraucē, bet es līksmi kasīju sunča pakausi. idilli gan traucēja dažādi kinderi, bet tos, par laimi, lielākoties varēja tupa ignorēt un izlikties, ka netraucē.
piebildīšu, ka pret šo brīdi man ir skaidrs, ka labi, ka neuzvilku naikus, bet ir diez gan apbrīnojami, cik daudz iešanas iet es esmu izcietusi skeiteru apavos, pirms es zināju, ka var labāk. uh.

bet nu, kaut kādā brīdī kļūst skaidrs, ja mēs gribam vēl paši tiptap aiziet iet atpakaļ savā kalnā, nāksies iet apmēram tagad. visi izdzer pivčus un dodas. tilts, protams, tik pat nolādēts, bet nu. kaut kur tajā visā procesā ir tā, ka man drusku ieplīst pēda atkal. un pain is pain ir pain. kāpt gar studiju liekas vispār mokas un mokas. bet neko, distraktēju sevi cērtot nagus plaukstā un nīgri stāstu sev, ka tik daudz kā uzkāpt kalnā, kurā dzīvoju, tik daudz jau nu gan vajag varēt. un nu, izrādās, ka tiešām varu, ietvissnahuj.

tad jau vjetnamietis, vēl pivči un runājām, ka pa ļoti ilgiem laikiem fantastisks weekends. es liku piecas zvaigznes. VZ teica, ka nu tā arī ne, ka četras ar pusi. nopūtos un teicu, ka nekad nespēju trāpīt uz tās puses, bet tikai četras liekas par maz.

14.5 km svētdienā un milzu smaidi ballītes orgkomitejas sejās.