Trash panda

toties vakar ballītes orgkomiteja bija uz Pie Riepas, iemalkoja sidrus un sajutās, ka pa diez gan ilgiem laikiem varētu kaut ko uzgeimot. ballīte nopērk vīntonika sastāvdaļas, pasūta picas, atver Steam un iegādājas The Stanley Parable. piebīda dīvānu pie komputātōra, lai kaķītis var piedalīties un time flies when laughing your arse off.

vēl tika secināts, ka, pirms te sāka būvēt jaunas dzīvojamās mājas un aiz loga ir nebeidzams troksnis (gan jau no speciālā trokšņa devaisa, jo kas tā par būvēšanu, ja nav nesaprotama trokšņa), iekšā esošajās mājās urba vairāk. not that tagad nekad neurbj, kādreiz vienkārši bija vairāk. bet kopumā ņemot, skaidrs ir tas, ka troksnis nekad nebeidzas un nevienam nepienākas dzīrdēt pašam savas domas.

šorīt pamodos, kaut ko grozījos pa migu, glaudīju Fluffball un tad sākās.

mans urbjošais kaimiņš man rada asociāciju ar aptuveno frāzi, ka my bowl is half empty, I will starve to death, let me sing the song of my people.

Šodien atnācu uz ofisu, jo te mazāks šums nekā šajā (man) useless workshopā Radisonā. Aga. Te urbj. Reizēm arī sit ar āmuru.
FTW, protams.

(Bet vakar labi sapļurkājos gardu, gardu sidru savā nodabā. Tas gan bija totāls win.)
Pavisam drīz laikam iesim pierīties trijatā te. Cerams, ka arī Pho dod sidru, aga.

starp citu, manā privātajā dzīvē daudziem besī ārā, ka es vienmēr atrodu kaut ko, pie kā piepisties. darbā toties tas padara mani par lielisku testeri. nenoliegšu to, ka darbs šo manu rakstura iezīmi visu laiku veicina un pastiprina, līdz ar to manā privātajā dzīvē... nu tur visādi.
īpaši, ja sanāk sarunas ar kādu cilvēku, kura darbs vai vienkārši ikdiena veicina viņa kreatīvo domāšanu uz radīšanu un "uzbūvēšanu", jo mans prāts visu laiku ģenerē jautājumus, neskaidru detaļu precizēšanas vēlmes, atrod dažādus caurumus piedāvātajos risinājumos. daudzi to uztver kā kritiku, bet tas parasti nav tā domāts. es vienkārši automātiski piedomāju pie iespējamajiem ahtungiem, lai kopumā visiem beigās būtu labāk. tas nav trying to destroy the creator, it's about working together to improve the solution.

stulbi tas kļūst tad, kad aizmirstos un ļaujos savam prātam šitā pat analizēt manis pašas dzīvi, jo īpaši attiecības ar citiem cilvēkiem.

also, šodien urbj. daudz. bieži. un vēl.

urbj. protams, ka urbj. jau divas stundas urbj.

citās ziņās, tā zaja, ar kuru varēja tik labi pabičoties, viņa kaut kā atslābusi un cenšas būt human. meh.
toties nejauši esmu sākusi čatot ar zaju Meksikā. tas ir dīvaini, bet man patīk. un, ja godīgi, patīk arī tas, ka viņa ir tik tālu. un vēl man patīk tas, ka daļa sarunu actually ir spāniski.

bet nu cik var urbt?

cik. var. urbt?

urbj.

viņi tur ārā urbj. zemi. at milzīgu mašīnu urbj zemi. un ziniet, kas ir visskaļākais? kad tas urbjamais tiek izvilkts no zemes, tam jānosit nost salipusī zeme.

nav tālu līdz tam, ka es apģērbšos un iešu ārā pasist mašīnista un citu cilvēku galvas pret to milzu hujetu. viņi sāka pirms deviņiem rītā.

vakar ar kamrādu VZ secinājām, ka vispār vilkiem ir diez gan ierobežotas karjeras iespējas un ķīnieši varēja jau saņemties ražot klaviatūras piemērotas vilkiem.

kaķītis toties progresē iejušanās procesā ik dienas. tas tiešām priecē. vakar atklāja, ka var gulēt ne tikai zem gultas, bet arī uz. šorīt jau pamodos ar rotaļu peli sejā. norm. la.

šorīt 8:55 urba. tieši virs guļamistabas.

Jau otro rītu pēc kārtas sēdēju rīta meetingā (on Skype) un ausīs klausījos, kā kolēģim urbj sienu. Vēl te kaut kur arī ik pa brīdim urbj. Urbj nezūdamības likums.

Vēl vakar, nē aizvakar, nē vakar... nu kaut kad. Sēž PCūks pie manas somas un acīmredzami domā par to, kā tikt tur. Jo soma - tas taču labi. Un es tikmēr ņēmu un ieliku somā zeķubikses. PCūka grimase bija priceless, jo PCūks zina, ka soma tam nav domāta! PCūks skatījās uz mani viss tāds kaut kur pa vidu starp ohuju un nosodījumu. Tad atmeta visas cerības un aizgāja, ja jau viss zaudēts, tad zaudēts.

Bijām izgājuši līdz bodei.
- cik te ārā labi, pilnīgi priecājos būt ārā un skumstu, ka būs jāiet atpakaļ mājās.
- man ir tieši tādas pašas emocijas.
- *nopūta* cik labi, ka vakarā vairs nebūs tik silti.
Vasara, cilvēki, te ir konkrēta vasara pa dienām. Un ir vispār līksmi par to, ka ir iespēja vismaz stundiņas pastaigā iziet. *sapņaini skatās pa logu ārā*

vispār, kopš es cibā ierakstīju, ka māku gulēt, organisms ir nolēmis mani uztrollēt un nemācēt gulēt. ja neskaita pa dienām, protams, tad visi gudri.

nujā. ar mokām beigās aizmigu. tad pamodos ap sešiem, atviegloti nopūtos, ka vēl var gulēt. ap septiņiem sāka zvanīt visādi modinātāji. atcerējos, ka biju piesolījusi iet uz ofisu šodien. nopūtos, pavārtījos pa gultu, pasnaudu, padomāju depresīvas domas, piecas reizes pārdomāju, ko darīt. bet nu, pēc kāda laiciņa saņēmos, piecēlos. duša, tas viss. uzliku saulesbrilles un gāju uz staciju. iekāpu vilcienā. un 32 minūtes braucu divas (2) pieturas, kas parasti aizņem apmēram 2 (divas) minūtes. nezinu kā citiem, bet tad man beidzās pacietība, kāpu ārā, rakstīju ziņu darba čatā, ka nu, sorry guys, I'm going back home. ņēmu busu un braucu mājās. jo tieši šorīt kādam bija izdevies pakļūt zem vilciena un sapist visu sisķiku.

atzīšos godīgi, tas ir ļoti dissatisfying.

toties, kad atnācu mājās, kaķis ļ nopriecājās un skrēja uz bļodiņu, ekspektēdams barošanu. jo, tā dara.

also, urbj.

ir aizdomas, ka jālien no migas ārā. te aiz loga kaut kādas jocīgas skaņas. sākumā aiz inerces padomāju, ka urbj, bet tad sāka arī urbt un sapratu, ka tā skaņa ir kaut kas cits. nē nu, urbt jau rimās, tagad ir jocīgā skaņa un motorzāģēšana.