vispār, kopš es cibā ierakstīju, ka māku gulēt, organisms ir nolēmis mani uztrollēt un nemācēt gulēt. ja neskaita pa dienām, protams, tad visi gudri.

nujā. ar mokām beigās aizmigu. tad pamodos ap sešiem, atviegloti nopūtos, ka vēl var gulēt. ap septiņiem sāka zvanīt visādi modinātāji. atcerējos, ka biju piesolījusi iet uz ofisu šodien. nopūtos, pavārtījos pa gultu, pasnaudu, padomāju depresīvas domas, piecas reizes pārdomāju, ko darīt. bet nu, pēc kāda laiciņa saņēmos, piecēlos. duša, tas viss. uzliku saulesbrilles un gāju uz staciju. iekāpu vilcienā. un 32 minūtes braucu divas (2) pieturas, kas parasti aizņem apmēram 2 (divas) minūtes. nezinu kā citiem, bet tad man beidzās pacietība, kāpu ārā, rakstīju ziņu darba čatā, ka nu, sorry guys, I'm going back home. ņēmu busu un braucu mājās. jo tieši šorīt kādam bija izdevies pakļūt zem vilciena un sapist visu sisķiku.

atzīšos godīgi, tas ir ļoti dissatisfying.

toties, kad atnācu mājās, kaķis ļ nopriecājās un skrēja uz bļodiņu, ekspektēdams barošanu. jo, tā dara.

also, urbj.