kamēr vēl šodien nekur nav aiziets, local historian jūtas, ka jāuzraksta par vakardienu. bet vispirms skumjās ziņas, ka jaunās iešanas iet kedas man ir izmēru par lielu. eek. neko, gāju vecajos naikos.

aizejam pie vjetnamieša, iegādāties līdzņemamos objektus. tad sajūtamies mazliet apjukuši. iepriekšējās dienas doma bija Radotin. kaut ko parunājam par to, kur iet, sarunā pavīd vārds "absurdi" un tā. ejam tagad pa zelta rudens ceļu lejā, tur apspriežam milzu vāgenu draudīgumu un to, ka krāsa matters, vispār. tad līdz upei un pa to ielu, kas bija ciet pagājušoreiz. šoreiz nebija ciet, tur bija tūristi upon tūristi, ew. un vispār nesaprotami ļauži. oh well. aizejam uz Chuchli. tad pa veloceļu gar upi. gar viktoriju viktoriju, kur kaut kāda zaja, clearly ar radības kroņa apliecību vispirms visu ceļu sabloķē, tad ar motorisku skeitbordu aizhujārī visiem garām, uzvaras pozā. **nopūta**

nonākam pie pagrieziena atpakaļ uz kalnu un te, izrādās, ka mēs ar VZ esam visu ceļu gājuši uz divām dažādām vietām :D es gāju loku un atpakaļ uz mūsu kalnu, bet VZ gāja ar milzu līkumu uz Radotin. gadās. nav ilgi jādomā, lai arī es izlemtu, ka iešu tomēr uz Radotin. veloceļš, protams, tādā labā laikapstāklī ir diez gan pilns ar veļikotājiem. silti, prožektors aktīvi spīdinās. vispār omulīgi un la. aizejot uz Radotin parādās tāda "nu, tagad te" sajūta, papildināta ar "a ko nu?"

vispār ir release weekend un man līdzi ir laptops. skatoties pulkstenī, saku, ka man vispār derētu aiziet uz to bernarda barčiku piesēst, jo man viena hujeta vēl jāizdara darbos. ejot uz barčiku, domīgi spriežam, ka pēc pivčiem un barčika varētu būt grūtāk aiziet ar kājām atpakaļ. bet nu redzēs, man tiešām jāizdara hujeta. bet tad aktuālāks kļūst jautājums, a kāds atceras, kur tas barčiks bija? nu, pie sliedēm, otrā pusē, blakus tam tunelim. tuvojoties sliedēm, tiek secināts, ka tur visu uzrakuši un neko nevar saprast. pēc neilgas random staigāšanas, kuras laikā VZ satika un sveicināja čuvaku, kas kādreiz bija SpB pacients, pārejam pāri sliedēm. es minu, ka jāiet uz to pusi. ejam un hobana!, tur arī barčiks. tā kā ir labs laikapstāklis, nav īstas pārliecības, ka būs brīvi galdi, bet nu jāpamēģina jau ir.

barčikā tomēr atrodas brīvs galds. pasūtam bernarda pivčus, es izvelku laptopu, ieņirdzam par burgeru menu. tur bija rakstīts, ka čili ir ass. es ātri apdaru savas lietas un pasūtam burgerus, ka jau visi te sapulcējušies. ir silti, patīkami, ir noieti virs 14 km so far. sēžam barčikā, tāda sajūta kā miera laikos gandrīz. gandrīz, jo, izrādās, ka viņi vāra tikai līdz septiņiem un pēdējos dzērienus sāk drusku pirms astoņiem. bet tur pavadītais laiks anyway lika sajuties omulīgi un tā, kā cilvēkiem būtu tiesības justies.

skatoties pulkstenī un domājot par to, ka jāpaspēj atpakaļ uz vjetnamieti, apsveram iespējas, kā tikt atpakaļ. bet, piebildīšu, ka runājot par vjetnamieša paspēšanu, apdomājam, kādi katram ir alkohola krājumi mājās. es esmu totāls alkohola hoarderis, uz to brīdi manā atmiņā liste bija - viens gambrinus, viens pilzneris, nezināms skaits kozelu / svijānu, 8 sidri, 2 sintētiskie citrusa, pusotra pudele vīna. VZ teica, ka mums nedraud skaidrā nomirt. bet nu, ne tikai jāpaspēj uz vjetnamieti, bet arī mani naiki man atkal jau drusku spiež, tad nu nolemjam padoties. padošanās nozīmē, ka nobraukt vienu pieturu ar vlak, tad kāpt tajā kalnā. jo es totāli un absolūti atsakos padoties vēl vairāk, kas būtu divas pieturas ar vlak un tad ar busu augšā kalnā. no wai, es neesmu gatava atrasties tik tuvu tik daudziem cilvēkiem. uz vlak paspējam last minute before it arrives, woo. nobraucam to pieturu, izkāpjam Velka Chuchle vlak pieturā. tur gan jau konduktore bija ohujā, jo ne tikai pāris hūmaņi izkāpa šajā nekurienē, bet pāris arī iekāpa!

kāpjot tajā nolādētajā kalnā tiek secināts, ka galvenā atšķirība pēc pāris pivčiem, pavairāk cig un burgeriem, ir daudz grūtāk elpot tajā nolādētajā kāpienā. citādi - kā jau parasti. :D also, visi citi kāpj lejā. laikam jau vakaros jākāpj no kalna lejā. bet nu mēs rebeļi, also dzīvojam augšā kalnā, nekas neatliek, būs kāpt. garām arī pabrauc policijas mašīna, kur nav īsti skaidrs, ko tieši viņi te, mežā, meklē. un, kā jau parasti, visvisgrūtāk ir uzkāpt pēdējo kāpienu pļavā. tā ir kaut kāda šausma un man laikam paspruka viens vai vairāki nepieklājīgi vārdi. tik daudz par tikumiņu, eh.

un nu, protams, ka paspējām uz vjetnamieti. citādi jau sūds, ne alkohola hoardings, ja tupa izdzer mājās esošo un jaunu neiepērk!
pivči, dienas sekas un apm.

bik virs 20 km.