Trash panda

šī ohuja sakarā jūtos, ka jāpieraksta, ka vakar bija kas līdzīgs. tikai telepurķī. es paņēmu rokā telepurķi, unlocked the screen, atvēru whatsapp un... telepurķa Spoķiks sāka man lepni spēlēt Apollo 440. pirms kāds kaut ko - laptops bija mājās un aizmidzināts, citos devaisos mana Spoķika nav.

bet kaut kādās citās ziņās, man laikam ir pietiekami iepaticies būt the freak that I am, ka man ir ļ ok beidzot ar to, ka lielākoties cilvēkiem, generically speaking, nepatīku, nekad neesmu patikusi. (kas, savukārt, nozīmē, ja tu, dārgo lasītāj, lasi un domā, ka es tev tīri ok patīku, ja, tad ir vērts izvērtēt pašam savu inner freak.)

un man pēkšņi pieder kaktuss. ko dara ar kaktusu?

es jums nopietni saku, nesmejieties, bet tas jaunais Gmaila uzlabojums būs the death of me. tas jaunais sidebar, es pie tās huiņas nekad nepieradīšu, bet turpināšu un turpināšu no tā nobīties un satrūkties. un kādā pohainākā rītā, kad vajadzēs uzrakstīt emailu, tas sirds muskulis neizturēs šitos nervekļus.

- tad rīt Good Omens?
- O_O es biju aizmirsusi, ka būs rītdiena.
- O_O
- nu man likās, ka izdzīvos šodienu un viss **izplūst smieklos**
- **izplūst smieklos** bēdīgākais brīdis šodien!
(Tehniskā smieklu pauze)
- **smejoties** es genuinely...
- **arī smejas** es redzēju.

UPD.:
(Paiet brīdis, kaut ko tur)
- **aizdomājas** bet kā es tā?
- **klausās**
- un es vēl pie vjetnamieša biju, ja būtu zinājusi, ka būs rītdiena, būtu nopirkusi maizi un krabjusmēru!
(Tehniskā smieklu pauze.)

izrādās, ja izejot no mājas un speciāli neaizejot iet ielejā, jo, ja nu līst, bet aizejot nu tur, tur, kur tas tilts, vienalga salīst. un ir pārāk silts, lai vilktu lietusjaku, tā vietā salīstot līdz ādai. izrādās, ka tas ir sākums ļoti labai dienai.

bet pamosties pēc tā visa pirmdienā ir ne tik forši. also, nav ne maizes, ne krabjusmēra, bet tas ir apmēram viss, ko šobrīd gribas. nu, ja neskaita pagulēt, protams.
neko, pahujārīs darbus, vai.
un mans pēdējā laika "raging ball of rage" mindset arī drusku atslābis. bet tas varētu būt vienkārši nogurums.

šajā sarakstā par lietām, kas tiek nestas uz barčiku ir divas jaunas pozīcijas.
. konservu attaisāmais,
. sāls (aptuveni 200g, bet don't quote me on that, ielikts pārtikas saldēšanas maisiņā un tad rozā maisiņā).

jestrais brīdis, kad atnāca policija uz barčiku visiem IDs pārbaudīt. gandrīz vai žēl bija, ka nepainteresējās, kas ir tas baltais tur maisiņā.

es nemēdzu cilvēkiem teikt, ka es tehniski neesmu RF employee, bet outside contractor. visi tur sadzird "freelancer" un uzreiz metas man stāstīt kā es pati izvēlos savas darba stundas, režīmus un vispār, cik man brīva dzīve.
ticiet man, nekā, pilnīgi nekā no tā man nav, toties jāalgo grāmatvedis un jāmaksā pašai nodokļi. un jāstrādā beigās ir vairāk anyway. ā, brīvdienu arī ir mazāk, ja kas.

dienas ohujs:
vakar kaut ko te pa māju pēc barčika biju uzlikusi mūziku Spoķikā. tad kādā brīdī tā beidzās, nu neko, migā. bet laptops palika ieslēgts istabā.
visa tāda čučst, vane? un pēkšņi atskan mūzika. es sākumā padomāju, ka man sapnī, ka man galvā skan. bet sāku ausīties un.. nē, skan, actually ārpasaulē skan. pie tam, skan... kaut kas no Emikas Melanfonie albuma. padomāju, ka moš kāds kaimiņš klausās un es dzirdu pa atvērto logu. bet, kāpēc lai kāds no maniem kaimiņiem klausītos Emiku? paskatījos pulkstenī, secināju, ka ir septiņi un tiešām, tiešām skan Destiny. neko, atnācu pie laptopa, lai ohujā secinātu, ka septiņos no rīta Spoķiks ir uz savu AI izdomājis ieslēgt man paklausīties konkrētu depr.
O_O
wut?

tas ir tik dīvaini, kad viss beidzot salauzts un tā atskaties uz pēdējo mēnesi, kad tas viss bijis kakbe full on, un saproti, cik šausmīgi vientuļi visu to mēnesi esi juties.

bet citās ziņās, mani šodien ļ, ļ notriggerēja ar tādu "too close to home", tā, ka drusku sarāvos izlasot.
šitāds te -
me: **doesn't eat**
stomach: **hurts**
me: **eats**
stomach: **also hurts**
me: ok, you know what, fuck you.

un taisīt spoķika listes ir tik sarežģīti.

kaut kā nejauši šorīt aizgāju klausīties Radiohead. noklausījos jauno singlu, kas Spoķikā izlikts. pagrozījos, padomāju, uzliku Hail To the Thief.
izrādās, ka There, There bija tā dziesma, kas bija jādzird pēc tam, kad aizsūtīju JBJ ziņas, ka nevaru šito vairs turpināt. jā, paldies.

bet vakar ballītes orgkomitejai bija īsākais un lēnākais gājiens iet. jūs pamēģiniet tos kalnus, bļaģ. anyway, toties Dobřichovices picērijā atgriezties bija tik patīkami. piezīmēšu, ka roku ziepju dispenser ir salabots, bet toties tualetes stūrī ir laterna, kas ir tik.. emm. nezinu. tāda, ka sajutos nepieklājīgi, ka atnācu bez lupstāja, this clearly is a memorial.

un vispār, gribu vasaru atpakaļ, kas te aiz loga par nekārtībiņu notiek tagad?

lingvista blodziņā varu vēl pastāstīt par valodu diskotēku galvā.

Vācijā, vane, visi runā vāciski. un es sapratu apmēram visu, ko man saka, jo nu, tās nemēdza būt pārāk intelektuāli sarežģītas sarunas. bet atbildes man visas galvā formulējās čehiski, tad attapu, ka čehiski nesapratīs. nākamā valoda, pie kuras smadzene sniedzās, protams, ka bija spāņu. un reizēm attapu tomēr kaut ko atbildēt vāciski. pārsvarā gan VZ pirmais paguva noreaģēt ar atbildēšanu angliski, ka nesaprot vāciski, kamēr es tur galvā šķetināju, kura valoda ir kura.
ir smieklīgi.

bet manā personīgajā blodziņā varu pastāstīt to, ka sāk konkrēti beigties interese par maniem abiem aktuālajiem mindfucks un to regular comms. apsveru domu pateikt šiem cilvēkiem, ka man vajag nelielu pauzīti, bet nav spēka ar to dealot. un līdz ar to gribas to visu salauzt un izbeigt pavisam, kam toties neredzu līdz galam profit, jo interese varētu atgriezties. labais tajā visā ir tas, ka toties tagad ir mazliet headspace pakustināt mazāk regulāras comms, kas atkal sagādā mazliet vairāk līksmības.

Vispār Frankfurte likās dīvaina ar kaut kādu random vecpilsētu kaut kur, kur es nesapratu, kāpēc tur bija vecpilsēta. Bet nu, labi, ka tā, jo tur bija ierīkoti āra barčiki. Protams, ka ballītes orgkomiteja stāvēja vismaz piecas minūtes, nespēdami izvēlēties. Bet ballītes orgkomiteja ir izkopusi barčiku skillus un dažādu iemeslu dēļ, tas bija mums labākais barčiks no tiem trijiem.

Tur laukumā arī cēla skatuvi. Nezinu kā to proper aprakstīt. Tur tie cēlāji likās, ka pilnīgi neko no skatuves celšanas nezina. Also, vienā brīdī lēja ūdeni pāri sētai, tikai pēc tam apskatot, kas tur otrā pusē. Nu, lai arī kas tur bija, tad tas bija slapjš.

Un pēc TY giga kongresnamā, gājām uz barčiku. Gūgle teica 1 h 56 min, bet we broke speed limits un aizgājām ar kājām apmēram pusotrā stundā. Cerams, ka gūgle nepadomāja, ka tagad tādā ātrumā tiks iets vienmēr.

Tagad toties ČD vlak ekrāns sola, ka šas jau dos Prāgās kāpt ārā no bundžas.
kaķ **nožāvājas**
VZ: nedari tā! Varētu padomāt, ka barčikā. Es jau sapriecājos, bet paskatījos apkārt un noskumu.

Ja godīgi, man labāk patīk Frankfurte nekā Berlīne. Bet šobrīd gribas vispār tikai un tikai uz Prāgām, mā nomali un SpB. Skatījos uz cilvēkiem barčikā pie stacijas, kuri pļurkāja pivci. It kā sagribējās, bet paskatījos ciešāk, ievēroju pivča krāsu un teicu VZ: “es labāk palieku skaidrā nekā dzeru vēl vācu pivci.” VZ atbildēja ar: “nevar izdzert tik daudz vācu pivča, lai varētu dzert vācu pivci.”

Iemesls visām šīm ciešanām bija Thom Yorke koncis. Es nezinu, vai jebkad spēšu jebkā sakarīgi uzrakstīt par to exp. Bet pirmais, ko es (giga) sakarā teicu, bija, kāpēc tam (koncim) vispār bija jābeidzas? Un barčikā kaut kā teicu, ka ne tikai ciešanas nokļūt te (Frankfurtē), bet arī viss, kam dzīvē nācies iet cauri, bija tā giga vērtas. Šis tagad būs mans oficiālais mīļākais gig.

Starp citu, tādai publikai kā čehi un vāci, mēs ar VZ noteikti nenormāli besījam kā daļa no skatītājiem. VZ, jo garš, bet es daudz kustos.

Varbūt kaut kad pierakstīšu vēl ainiņas, varbūt arī par turienes sports bar, bet pagaidām apnika bakstīt burtus telepurķī. Zinkā, šodien arī brīvdiena.

Jums varbūt liekas, ka lietas, kuras dara cilvēki, kuri strādā full time no mājām un socializējas burbulī, neeksistē?
Sēžu vlak Vācijā. Pēc ilgāka brīža klusēšanas, paskatījos telepurķī un skaļi izsaucos: “Armando, porqué?!”

(UPD.: Tika teikts, ka svarīgi esot pieminēt, ka es neesmu personīgi pazīstama ne ar vienu Armando.)

Citās ziņās, tie jūsu posh ICE vācu vlaki, kas izskatās glīti, totāli liekas nebaudāmi pēc čehu vlaku actual ērtuma kā pasažierim.

totāli nav spēka un iedvesmas proper darbiem, tad nu parakstīs burtus, kamēr ar vienu roku bakstu kaut kādu hujetu otrā laptopā.

tā jau nav proper brīvdiena, ja nav jāceļas agrāk kā darbadienā, vane? ballītes orgkomiteja sarosījās, piecēlās, tas viss, lai desmitos jau ietu no mā ārā (un secinātu, ka jau ir Silti). kvests ar tikšanu uz jobanu Okna nebija triviāls, bet nu aizbraucām. iešana iet pa mežu un kalniem, gar sliedēm, cauri laukiem, gar pļavām, vēl nezin kur. vispār, nebija tādu milzu ahtungu pa ceļam. bet ik pa laikam bija mazahtungu epizodes, par kurām varēja proper nosmieties. sadzinām daudz kvalitatīvas huiņas runājot. īpaši par līķu meklētāja usual day at the office. bet nu, smiltis, čiekuri, akmeņi - tas viss liekas nupat jau neatņemama sastāvdaļa. iespējams, ka man seko smiltis, pat Lielmiestā bija izbēruši.

vispār ļ pievaktējām, lai neaizejam nepareizi šoreiz :D par brīnumu - izdevās. nu, mežā. bija daudz interesantu ahtungu, bet samērā chill kopumā. šausmīgi, izteikti apm vispār. tā patika.
bet tad bija jāiet cauri kaut kādam ļ dīvainam miestam pa ielu. ne tur ēna, ne pūš, viss sastindzis un dveš papildus Siltumu. cilvēki visi dīvaini. tur man aptrūkās sajūtas, ka uzņemu skābekli, un tas drusku nokāva. galva reiba un melns gar acīm, bet nu neko. pa Mladá Boleslav gan drusku apmaldījāmies un tas viss. bet beigās kaut kā tomēr nonācām kaut kur, kur dod pivci un ēdienu.
26.5 km.

viesnīca atkal tāda, par kuru neko negribas diži teikt, gribas aizmirst to dīvaino mauzoleju. ja neskaita to, ka man tā īsti neviens ne ID, ne arī kartes datus neprasīja, nelika nekādas formas aizpildīt, ne ko. iedeva atslēgu un izejot paprasīja samaksāt. viss. ok. mūsdienās, kur visi visu laiku pieprasa visu ID'ot un vēl nez ko, radīja dīvainu sajūtu. bet mazliet arī atvieglojumu.

pa nakti bija daži barčiku feili un tas viss, bet nu, orgkomiteja nolēma aiziet iečekot vienu sportsbar. un tā bija tāda uzvara! VZ kaut ko pie ēdiena bija teicis, ka nu diez vai līdz četriem izturēs. ap puspieciem vai tika izlemts, ka laikam būtu prātīgi iet migt, jo vienpadsmitos tomēr jāvācas ārā no viesnīcas, pirms tam derētu kaut cik pagulēt.

nākamajā dienā padzērām rīta bezalkoholiskos dzērienus vakardienas ēstuvē. izlēmām, ka vīntonikus gribas citur. pastaigājām, paklīdām, pameklējām, izbesījāmies. nolēmām braukt uz Nymburk, jo tikai 24 minūtes vlakā un mums caur turieni anyway būtu jābrauc atpakaļ uz Prāgām. Nymburkā apmaldījāmies izteikti konkrēti, bet beigās tomēr uzvara bija uzvarīga, atradām pagājušās vasaras barčiku un tādā "Def of Bliss" stadijā nožūžojām tur atlikušo dienu līdz braukšanai uz Prāgām ar vlaku drusku pēc desmitiem. jā nu, bija silti, Izteikti Silti, +38, tas viss. bet neko, āra barčikā un ēnā, ik pa brīdim aiziejot uz kondicionēto tualeti, kur mazliet atvēsināties, hummojot ar vīntonikiem un limonādēm.
un VZ laifhaks par to, ka labākais veids kā atdzesēt nabaga telepurķi, to izmantojot par dzērienu palikni, tiešām strādā.

Prāgās bijām ap vienpadsmitiem, it kā aizgājām uz Jiržikbāru, tur Verka, bet nu, pēc dažiem als tiek saprasts, ka organismi ir noguruši. aizgājām pēc burrito un braucām uz savu kalnu.

labākais weekends.
druskukonkrēti besī realitāte šodien.

Es tiešām nezinu, vai man būs laiks uzrakstīt pilno versiju par vakardienas iešanu iet. Bet noteikti gribu padalīties ar dzīvesgudrību: man nepatīk kāpt no kalna lejā, jo tas nozīmē, ka šas būs jākāpj atkal jaunā kalnā augšā.

Šodien izbesījāmies uz Mladá Boleslav un esam vlak uz Nymburk. Jā, pat totālajā nekurienes Nymburk ir sakarīgāki barčiki priekš daytime drinking in +36 degrees nekā jobanā M Boļeslavā.

Also, nekad nav sanācis palikt viesnīcā, kurai totāli neinteresē jebkas par mani. Until last night, that is.