Trash panda

atcerieties, ka es atstāju cliffhangheri par svētdienu Šumperkā, kad uz ziņu atsaucās Hurricane L?

jā. Hurricane L dzīvo Šumperkā. svētdienā beidzot atsaucās uz ziņu no sestdienas vakara. ballītes orgkomiteja visi tādi Sarkanās Žurkas terasē, tralalā, nananā un tas viss. Hurricane L paziņo, ka vispār šodien esot Olomouc un atpakaļ Šumperkā tikai vakarā pēc astoņiem. ballītes orgkomiteja ļ noskumst, jo pēdējais vlak uz Prāgām ir pirms tam. Hurricane L toties attaisno savu jūzerneimu un pēkšņi iebaksta, ka, eu, nu, a moš atbrauciet uz Olomouc? ballītes orgkomiteja, protams, visa acis. es paskatījos ČD appā, it kā vlaki uz Olomouc no Šumperkas ir bieži un vienkārši. bet nu, ballītes orgkomiteja nolemj, ka jāizveic nedaudz detalizētāka sapulce, bet tad vispirms jāuzēd brokastis. Hurricane L paziņo, ka mums viņa iepriekš jābrīdina par ierašanās laikiem, lai viņa var saorganizēt pārtraukumu darbos. ok.

Red Rat ēdiens ir tikai kļuvis vēl lieliskāks pa pēdējo gadu. perfekcija. un dievīgi ass.

tikmēr ballītes orgkomiteja nolemj ķerties pie vīntonikiem un saprast, ko darīt. visi attopas, ka jāpaskatās vlak no Olomouc uz Prāgām. tur drusku skumīgāka situācija. pēc visādām debatēm, RJ appa uzinstalēšanas un visādām dīvainām darbībām. orgkomiteja sāk domāt par slinkums vs satikt Hurricane L. beigās tiek piebukotas vietas vlakos un visi sarosās. pažūžo vēl Žurkā un dodas uz staciju, lai stundu sēdētu dīvainā transporta līdzeklī un baidītos no tā, kas tur sanāks. neviens jau nebija Hurricane L saticis kādu pusotru gadu. Olomouc stacija toties ir kaut kādā industriālā nekurienē. pa ceļam ir apmēram četri strīdi ar Hurricane L, kura grib mūs piespiest braukt ar tramvaju, bet mēs turpinam atteikties. 2 km var noiet, dude! ejot no galvenās stacijas visi brīnās un nesaprot, kas tieši kaiš šai varoņpilsētai. izskatās baisi, vispār. bet nu, kas izdarīts - izdarīts, tagad te.

ieraugot Hurricane L visi iesaistītie atplaukst smaidos un metas hagoties un visādi citi priecāties par. viņa aizved mūs uz kaut kādu barčiku kaut kādā alley. padzirdot mūsu vīntonika pasūtījumu, viņa pasūta sev arī tādu. un, ka sāk runāt, tā visiem noraujas drusku jumts. saprotiet, zajai tur visādi dzīvē jaunumi, vēl nezin kas, un tas viss tiek pasniegts čehu valodā. Hurricane L taču nerunā īsti angļu valodā. kad atnes dzērienus, zaja izdzer uzreiz apmēram ceturtdaļu glāzes. visi apm novērtē, ka slāpa laikam. vispār mēs tur savā starpā cenšamies koncentrēties uz čehvalodas comms, bet nu. man laikam gāja visgrūtāk. tomēr kaut kā pa visiem sakomunicējāmies. izflirtējāmies arī vienkārši apburoši. zaja joprojām ir tik pat jestra un fantastiska, kāda bija. divas stundas ar vienu pārtraukumu, kad viņai bija kaut kas cits jāizdara, tas bija totāli mindblowing hurricane exp. beigās zaja sabučoja mūs abus, piesolīja palikt sakaros, un aizgāja atpakaļ darbos.

ballītes orgkomiteja toties nolēma pasūtīt vēl vienu vīntoniku katrs, jo vajag nedaudz atiet un vispār attapties pēc. visi tādi sēžam sirsniņās uz Hurricane L, mēģinam atslābt. tiek saprasts, ka pulksteņa rādījumi nozīmē, ka ātri jāpaēd un jādodas uz staciju. nebija pārāk viegli atrast vlak vakarā, kurā vēl būtu brīvas vietas, būtu stulbi papist. kad tikām uz staciju un iekāpām vlak, kurš kavēja, ja kas, sēdējām un nesapratām, kas īsti notika. bet la, ka notika.

vlak uz Prāgām toties mūs iebāza kaut kādā slovāku vagonā, kurā viss bija slovāku valodā un nestrādāja kondicionieris. un ne blakus vietās. bija karsti, bezgaisīgi, milzu troksnis no atvērtā loga, man blakus bija 55+ vecuma zaja, kura rātni nočučēja visu ceļu, ik pa brīdim iekrācot man ausī. priekšā kaut kāds garmatains čuvaks skatījās Casino Royale. mēģināju gulēt, izlasīju visu pasaules tvitteri, bet nu kaut kad ta beidzot nonācām Prāgās. tad jau Brāļu barčiks, pivcis un atslābums.

ballīte visa sarosījās sestdien iet iet. vienīgais, ka man bija jāstrādā. iekāpu tramvajā, izvilku laptopu, strādāju, iekāpu busā, strādāju, gāju pāri ielai ar laptopu rokā un strādāju, tramvajā strādāju, skrēju uz vlak un vlakā strādāju. otrā vlak kaut kā savācu visu puslīdz un iebāzu laptopu somā. pacēlu galvu, izkāpu un.. atradu sevi jobanā Morāvijā. Lukavice na Moravě, ja gribam būt precīzi. neko, tā notiek, ies uz Šumperk, kas atliek.

sākumā nebija pa trasēm, bet vienkārši visādiem ceļiem, veloceļiem un tādām mistiskām takām. satikām čūsku, kura ļoti steidzās kaut kur. satikām trusi, kurš arī bija aizņemts ar savām svarīgajām darīšanām. nav karsts, nav auksts, ir ok. ejam. ik pa brīdim kaut kādi jēzuliņi un tā. VZ nolēma sākt tos skaitīt.

kaķ: es jau biju aizmirsusi, ka Morāvijā pavements are not a thing.
aizgājām līdz kādam miestam, a tur trotuārs!
VZ: skaties, trotuārs!
kaķ: uhti!
VZ: jā.
kaķ: unless nav uhti.
VZ: tā ir dīvainākā dilemma, kas pēdējā laikā bijusi.
bet tad pārgājām uz sarunu, ka pilsētas galvenais trotuārs un gan jau, ka cilvēki tur iet pastaigā svētku dienās, on anniversaries un tā. bet nu neko, ejam.

kaut kādā citā miestā beidzot sākas iešana pa trasēm, norm. ejam. īsi pirms Brničko satikām dahuja govis un aitas. ejot tālāk arvien labāk bija redzams tas kalns, kurā pagājušoreiz uzdzina.
VZ: es atceros to pamesto mā tur kalnā.
kaķ: jā, tur bija miskaste!
atviegloti secinājām, ka tiešām nav tur vēlreiz jākāpj augšā, bet var lepni nogriezties uz otru pusi un lēnām un ilgi uziet citā kalnā, lai uzreiz no tā noietu nost. aizgājām kaut kādā dīvainā mežā. ar visdīvaināko skatuvi ever. nosmējāmies arī tur.

vēl kaut kur pa ceļam tika secināts, līdz ko VZ izlēma skatiīt jēzuliņus, tā viņi tupa visi beidzās. neko. netālu no Šumperkas jau uzradās vēl viens, kuram bija krustā saspraustas puķes.
kaķ: es ceru, ka those flowers are as fake as the whole premise of the religion.

Šumperkā toties atradām, ka viņiem ir pašiem savs Č. noņirdzāmies visādi ejot pa. bija grūti atrast, kur apēst ēdienu, bet nu kaut kā visi savācās. viesnīca atradās. aizgājām uz barčiku Dakota, bet nu, tur dod vietējo pivci, kas nav pats kļovākais. tur es vēl mazliet pastrādāju. bet atkal mani dīdīja nemieri atrast to barčiku, kur mēs la jestrojāmies pagājušoreiz. browsēju gūgles kartes, VZ arī kaut kādā brīdī pieslēdzās, arī sāka. es beigās atradu ta! Dublin bar, tak, nu! orgkomiteja savācās, sagrupējās, aizgāja uz Dublin bar. tur, protams, ka bija skaļi cilvēki āra barčikā, tāpēc gājām sēdēt iekšā. bija vispār jestri un nosmējāmies visādi. tiešām kvalitatīvs barčiks. un bārazaja, kad viņai tika paskaidrots, ka nevajag prasīt, vajag tik liet nākamo, kad šitas iet uz galu, paklausīgi tā darīja. kad nonāca līdz skumjajam rēķina brīdim, izrādās, ka neņem kartes. viena no bārazajām izsauca globāla apmēra sajūsmu barčikā, kad zīmēja uz papīra lapiņas, kā VZ aiziet uz bankomātu. VZ atgriezās un teica, ka solītos beņķīšus neesot redzējis, bet pie cash esot ticis un tad jau visi apm.

Šumperkas viesnīca, kas Grands, ir lēta, samērā vienkārša, mazliet dīvaina, bet nekas really worth mentioning.

nākamajā rītā orgkomiteja ar mokām pieceļas, pagrozās, savācas un iet čekoties ārā. izejot ārā lēnā garā aizdodas uz Red Rat iestādi. tas kakbe ir mex restorāns, vane, bet tur ir lielisks pagalms un fantastiski absurds viss. zvēriņi toties izvilkti brīvībā, bet abjūzoti by kinderi. vājprātīgi gards ēdiens un čill. pačillojām tā un šitā. tējas, kafijas, mex limonādes, silti, saulaini, čill, smieklīgi. mazliet pabakstīju darbus, bet vispār viss tāds totāli patīkams un svētdiena uz terases. rodas domas par brokastu uzēšanu, tā kaut kā.

un tad atnāca ziņa no Hurricane Luckas.

sēdi kaķ, viss tāds, skaties kā jaunie virtual machines, kurus ieliki iekš environment, spino un nemāk paši sevi sapingot. sit galvu pret sienu, jo VMs ir onlainā, dzīvs, viss tas. visam environment ir jābūt atpakaļ strādājošā kārtībā pēc mazāk kā stundas. un tad tu saņem viģiku no JBJ, kurš sēž barčikā un uzfilmējis dažu sekunžu viģiku par to, kā viņam ir als.

citās ziņās, man tinderī ir piesities kaut kāds fuckboy. pēdējās pāris dienas esmu veltījusi tam ne vairāk kā 10 minūtes each day, lai viņu kvalitatīvi uztrollētu. būsim godīgi, es esmu daudz labāks fuckboy nekā viņš, jo man nav seksuālā entitlement spiediena uz smadzeni, toties ir krietna deva cinisma. bet šodien tā paskatījos, ka atkal atrakstījis un bez lasīšanas jau secināju, ka apnicis jau ar šito. pieķersies labāk jaunai Spoķika listei.

bet darbā visi ir sajukuši prātā. visi zina, kā tas ir, kad releases to production get pushed back. bet, vai jums kādreiz ir bijis moved forward? un ne tikai moved forward, but doing it live, no downtime. :D pie tam, ar meetingā pieņemtu lēmumu, ka par šo faktu pacientiem pateiks _pēc_ release. nē nu. man ta kas. darbs ir darbs ir darbs, kamēr ir laptops, tikmēr jau easy.

kas liek atcerēties, ka nesen biju sākusi taisīt listi ar to, cik Čehijas pilsētās / miestos būts atkārtoti, vane. bet nu, to laikam vērts taisīt tikai kaut kad ziemā. bet tagad aizdomājos, cik ne-mājās es esmu nostrādājusi release weekends. ja tā padomā, tas ir darīts no:
1) Šumperk, tur tajā texmex ēstuvē, kas žurka,
2) Notts,
3) Manchester,
4) vlak pa ceļam uz Mnichovice un tad vēlāk no miesta Sázava various barčiki,
5) Prāgās psihenes pagalmā,
6) London Heathrow Airport.

local historian returns. šoreiz ar stāstu kā we've normalised new levels of insanity.

līt sāka piektdienas naktī. lija, kad pamodos, lija, kad pamodos vēlreiz un tas viss. lija, kamēr brokastoju, lija, kad ballītes orgkomiteja savācās un gāja uz tramvaju. lija visu ceļu uz Nová Ves I, kas ir īsi pirms Kolín. izkāpām no vlak un joprojām lija. visi tādi lepni aizgājām iet uz Nymburk. nav īsti skaidrs, kāda ir tā Nymburk vilkme, bet, kā izrādās, ir.

kad izvēlējāmies maršrutu, kaut ko tur žāvājāmies par to, ka gar upi, gandrīz plakans, visādi veloceļi. izklausās bōring, vane?
sākumā tiešām bija mazliet bōring pa asvaltu. (starp citu, mans mīļākais segums pa ko iet ir betona bluķi) bet tad jau, protams, ka jāiet mežā, nu, dubļos, really. mēs gan gandrīz papisām šito, jo aizrāvāmies rijot plūmes no kokiem. sākumā vispār bija tīri norm, nu tur akmeņi, čiekuri (sen nebija bijuši čiekuri!), līst uz galvas gan lietus, gan no kokiem. un tad gar upi. tas noteikti nebija veloceļš, tas nebija ceļš, tā bija šaura (un dubļaina) taka. kura ar katru metru kļuva arvien aizaugušāka un aizaugušāka. brīžiem nevarēja iet taisni, bija jāložņā pieliekušamies. dubļi, protams, dubļi. nātres manā garumā. es esmu diez gan pārsteigta, ka man ir tik maz skrāpējumu pēc tā visa, bet tie, kas ir, visi diez gan asiņaini. visu laiku sejā sitas zari. jāpievērš uzmanība katram solim, jo viens neveiksmīgs solis pa labi - esi sasities pret vismaz pieciem kokiem un ieripojis upē. nātres, nebeidzamas nātres. apsvēru domu vilkt nost savu slapjo garroku kreklu, bet attapos, ka tas pasargā manas rokas no zaļās augu valsts, un slapjuma ziņā nav starpības - on/off.

kaut kādā brīdī beidzot dod iztaisnoties un sanāk paiet drusku nost no upes. liekas, ka var atvilkt elpu? nē. jo sanāk iet pa kukurūzas lauka malu. kas ir vispār viena vienīga dubļu slidotava. nav nevienas vietas, kur droši nolikt kāju. ir tikai superslideni dubļi un kukurūza. bet kaut kādā brīdī, protams, ka ballītes orgkomiteja... nu VZ secina, ka ģeniālais mapy apps ir tupa nofrīzojis viņam. es izvelku savu un secinu, ka, jā. mēs pilnīgi lieki ciešam. mums bija jābūt atpakaļ pie upes. ballītes orgkomiteja bez vārdiem saprot, ka neslidināsies atpakaļ visu to gabalu, mēs neesam tālu no turienes, kur jābūt. tupa ies mežā un ies uz upi. pamanīju pirmo vietu, kur vispār var ielīst mežā, pa ceļam arī beidzot var iekāpt zālē, kur nodabūt kaut cik dubļus no kedām, kuras nupat sver divreiz vairāk nekā parasti. tiek secināts virziens, kurā ir upe, un visi savācas un literally lienot pa mežu aizlien beidzot līdz takai.

uz takas, protams, ka džungļu stāsts sākas no jauna. nātres, slapji zari, dubļi, šaura taka, zemi zari. visu laiku tiek dzīta diez gan kvalitatīva huiņa, apņirdzot visu. jo nu, paši saprotiet - ir diez gan absurdi būt šajā situācijā. VZ saprot, ka laikam nāksies iegādāties mačeti, bet nu, kaut kad citad, jo tagad neesot vērts, jo uz current location jau nepiegādās anyway. bet nu kaut kad jau džungļi beidzas, visi atviegloti nopūšas, kad dod iziet uz ceļa, kas ir kakbe akmeņu nobērts, gandrīz legit ceļš. also, dod iztaisnoties. izgājām pēdējo posmu cauri mežam un pa laukiem visādiem, bet salīdzinoši daudz mierīgāk, līdz pilsētai Poděbrady. (starp citu - asvalts ir mans otrs mīļākais segums, pa kuru iet.)

tur parunājām, ka teorētiski pastāv iespēja opt-out, bet neviens to neuztvēra nopietni, jo tālāk kakbe solīja norm ceļu. veloceļu. ja kas, Poděbrady ir viena no garākajām mazpilsētām, kādai nācies iet cauri. izgājām, pa veloceļu mierīgi, vairākas reizes vēl salīstot, viļoties negatavās plūmēs pa ceļam, aizgājām tak uz Nymburk. smadzene pļuk, kājas dubļos līdz ceļiem, aiz auss asiņains skrāpējums, pusslapjas drēbes, pēdas drusku smeldz. neko, ies uz pilsētas smalkāko restorānu ēst un pivci, mūs tur pazīst jau.

endo saka 25.1 km, bet mēs neieslēdzām laicīgi, domāju, ka ap 26 km. apple health apps saka, ka no pusnakts līdz pusnaktij noieti 30 km kopā tajā sestdienas datumā.
ballītes orgkomiteja apm secina, ka šī pieredze ļaus pagarināt iešanas iet sezonu. atvainojos jau iepriekš par cibspamu.

svētdienā solīja bezmaksas Květy konci Cross Clubā. ballītes orgkomiteja pačilloja un saprata, ka negribas kāpt tramvajā. tad nu ies ar kājām uz, vane. jo kurš negrib nokļūt koncī viss tāds nogājies iet un saguris?
līdz Andel aizgājām atkal breaking the speed limits ātrumā, uzēdām un gājām tālāk. tur gar Letnu un tā. aizgājām. Health apps saka, ka 13.6km, bet es sen esmu ievērojusi, ka health apps vispār nemāk kilometrus. labi, ka bija brīdis apsēsties pirms koncerta, jo pa ceļam bija salīdzinoši maz gaisa, bija ļ grūti elpot un vispār sagurums. kamēr malkojām pivci Cross Club nesekmīgo stāvā, uzradās arī EtF.

eventually arī Květy savācās uzkāpt uz skatuves. piezīmēšu, ka skatuve ir ārā, pagalmā.

tā tiešām ir the most underrated grupa ever. Květy uz skatuves kāpj četru cilvēku sastāvā. buņģieris ir pilnīgi jebanuts, vājprātīgs un izskatās izkāpis no the 70s. ģitārists, kurš ir arī taustiņnieks, toties ir kaut kāds 80s metaļors, tas lieliski atspoguļojas arī viņa sintezatora spaidīšanas manierē, ja kas. galvenais čuvaks Martins ir tāds norm čuvaks no 90s, ar ģitāru un manai ausij ļ patīkamu balsi. un tad pie kontrabasa un nesaprotamām pultīm ir totāls mileniālis.

Martins tātad visu laiku stāstīja kaut ko, runājot pinās vārdos, pazaudēja sarunas pavedienu, daudz pārteicās, reizēm pieteica nepareizās dziesmas, bet viss bija smieklīgs un jestrs un ļ la. apm. nu jā, tieši tā, kā ir runāt ar mani :D dziesmas vispār arī ir izcili jestras. saturiski liriskā daļa ir absolūti smieklīga. bet, ja distancējas no tā, ja paklausās mūziku, tad es secināju, ka tur ir daudz ska ritmu, brīžiem ģitāra un siņķiks rada mock brass section sajūtu. nu tā. jestri. mileniāļa ietkemē, pieļauju, toties ir arī džezīgas huiņas. un ļ, ļ daudz instrumentu pamatīgas hujārīšanas. šis gig bija neaprakstāma bauda, vienkārši neaprakstāma. nodejojos, nosmējos. lieliski, vienkārši lieliski. astrāls.

tad grupa nokāpa no skatuves. pagrozījās savā teltī un kāpa atpakaļ. nu, encore, paši saprotiet, vane. Martins teica, ka viņiem tur paziņots, ka vēl 20 min laika esot. ģitārists noņirdzās un piezīmēja kaut ko, ka jā nu, strādājiet, strādājiet, vergi. nospēlēja vienu dziesmu. tad Martins teica, ka pastāstīs, kā brauca uz Ostravu, jo vispār nav īsti skaidrs, kādu dziesmu spēlēt. tas bija fantastisks stāsts, bet nu you had to be there stāsts. tad viņi nospēlēja mums vēl vienu dziesmu un mēs viņus par to mīlējām vēl vairāk.

pēc tam Jiržikbārā sagūglēju grupu, atradu Martinu feisbukos un joprojām neliek mieru doma, ka vajag aizrakstīt. ja es ar viņu aizietu iedzert, mēs visticamāk nomuldētu stundām, iesāktu apmēram 20 stāstus katrs un nekad nevienu nepabeigtu. neviena doma vai fakts tur netiktu līdz galam pastāstīts. toties visiem visu laiku būtu bijis neaprakstāmi jestri. jā.

Gūglējot boksa gyms man rodas jautājums (tas pats, kas bija gūglējot jogu, ja kas): vai cilvēki, kas sporto profesionāļa uzraudzībā, nestrādā? Un: kur nestrādājošie ņem naudu sportot profesionāļa uzraudzībā?
Norm profesionāļu darbalaiki beidzas pirms mana. Way pirms.

viens:

- tie īrējamie veļiki ir tik smagi.. ja neskaita vēl to visu pārējo, kas tiem vainas!
- jā, vai ne? bet toties groziņš!
- bet groziņš no režģiem un tur neuzkrājas brauciena laikā izlietās gaužās asaras.
- tas ir skaistākais, ko es šodien esmu dzirdējis.

otrs:

- uk visos galapunktos saka "this bus / train terminates here, all change please"
- O_O visiem jāpārģērbjas?
- I tried changing into a vampire once, that obviously didn't work. I tried changing into a werewolf, but it wasn't full moon, so I didn't know how that went.
- I hope you didn't try changing into a better person.
- why would I ever want to do that?
- the pressure?
- how drunk would I have to be?!

citiem vārdiem - lieliska diena ar iešanu, ar als, ar iešanu, ar vizināšanos un visu to. apm.

ir sācies šis mēnesis. šis augusta mēnesis. šī gada augusta mēnesis, no kura man ir bail. vairāku iemeslu dēļ. un katrs no tiem rosina domas par to, nāksies tomēr atrast veidu kā apvienot manu nebūšanu daļai no pasaules ar, well, pasauli.

Hotel Sázava.

protams, to neatrast bukingkomā vai ekspēdijā, bet gūglē. piezvanot uz šo iestādi, var nobukot istabu. zaja esot prasījusi, kad mēs būsim, VZ teica, ka pēc stundas, zaja esot teikusi, ka nu tad pagaidīšot mūs. aizejam, tur kaut kāds restorāns ar pjaniem cilvēkiem, aizejot otrā pusē, kur likās, ka būtu reception, ir vienkārši back door, kas ir aizslēgtas. neko, gājām atpakaļ uz restorānu un gājām caur turieni. pieceļas no galda zaja, kura apjautājas, kāda mums te vajadzībiņa. ā, mēs te gribam palikt, ok. zaja izraksta mums kvīti uz papīra manuāli un paprasa krōnas. kartes, protams, ka neņem. kur bankomāts? zaja nevērīgi attrauc, ka tak laukumā. pie jautājuma, vai nevar samaksāt vēlāk vai no rīta, zaja apdomājas un vispār gribot drīz iet mā. rīt arī negribot nākt no rīta. nu ok, lai atstājam viņai naudu istabā uz galda. tad viņa paņem atslēgas no skapīša un paskaidro, ka restorāna ieejas puse paliktuvē būs slēgta. bet! tajās aizmugures durvīs, rekur šitā atslēga atslēdz šitās. un ved mūs augšā. protams, ka jākāpj uz pēdējo stāvu un, izejot cauri koridoram, kurā ir divas istabas ar ciparu "8" uz durvīm, nonākam pie durvīm ar uzrakstu "aparte". te man radās aizdomas.

istabā ir četras gultas, trīs dīvāni, krēsli, ledusskapis ar uzrakstu "goddess", mikroviļņu krāsns "luxtronic" skapis, teļiks, divi galdi, paklājs nez kāpēc ir uz grīdas, nevis pie sienas. vannasistabā ir pods, divas izlietnes, stūra vanna bez dušas aizkara. istabas koridorā un vannasistabā gaisma ieslēdzas automātiski. uz viena no galdiem ir divi alus kausi, dažas krūzes, daži šķīvji, dīvaini galda piederumi, kuru pielietojums ikdienā nav gluži skaidrs, cukurtrauks ar cukuru, sāls, pipari, tējkanna.

izejot no vannasistabas VZ man teica, ka dušošanās nebūs tāda, pie kādas pierasts, bet negribot man sabojāt pārsteigumu. pārsteigums, protams, izrādījās tāds, ka ūdens tek tikai pa krānu un to nekā nevar piedabūt tecēt pa dušas galvu. vannu nevar pielaist ar ūdeni, jo nav notekcaurules aizdambējamā. vispār arī aukstā / karstā ūdens menedžments bija salīdzinoši fiddly, bet varēja kaut kā tur tomēr tikt ar to galā. uz fēnu es pat necerēju.

kad vakarā prasījām zajai, cikos jādodas prom no rīta, viņa teica, ka nu, nav baigi agri, varam līdz divpadsmitiem. ko no rīta ļoti novērtēju. tad nu divpadsmitos pagrozījāmies, atstājām cash un istabas atslēgu uz galda, kāpām lejā. starp citu, vienai no istabām labeled ar 8, bija mazliet vaļā durvis, kuras centīgi virinājās. lejā tiek secināts, ka pilnīgi visas durvis uz āru ir aizslēgtas. kamēr VZ kāpa augšā pēc atslēgas, es sadzirdēju veļasmašīnas skaņas. tātad zaja bija tur bijusi. tagad, protams, neviena nekur nebija. atslēdzot ārdurvis, protams, rodas mazliet cita rakstura jautājumi. piemēram, ko tagad ar atslēgu? tiek apstaigāta teritorija un nekur nav solītā bunduļa, kur iemest atslēgu. VZ nopūšas, atslēdz ārdurvis, uzkāpj atpakaļ uz mūsu istabu, atstāj tur atslēgu, kāpj lejā.

visticamāk nekad neuzzināsim vai tad, kad zaja atnāca uz darbu, istabā joprojām bija cash un atslēga uz galda.

pēc visa tā tikai aiziets uz vietējo Kozlovna, kas pie stacijas. ieraugot, ka pasūtījumi tiek pierakstīti elektroniskos devices, rodas cerība, ka te varēs norēķināties ar karti. kā vēlāk izrādījās, tas bija maldīgs assumption. toties ēdiens tur bija abnormāli lēts, gards un varēja iegādāties pusporciju! vienīgais, es viņiem ieteiktu izlikt arī kaut kādu dzērienu menu, lai nabaga tūristiem nav jāmin, kādi tieši dzērieni ir viņu piedāvājumā. to apteksni, kura neko īsti nemāk, laikam jau nevar aizvietot ar citu, jo drošvienka nav jau neviena cita, ar ko aizvietot. motivācija iekārt griestos projektoru, facing towards the glass door to the garden, arī nav manam prātam gluži obvious. bet nu, tāda tā Sázava laikam. labi, ka ir Prāgas.

pirms viesnīcas apraksta gribu pastāstīt kā atcerējos vienu darba interviju.

karoč cita starpā, man tur iedeva vienu loģikas uzdevumu risināt ar pavadošo tekstu, ka man jārisina mans domu gājiens skaļi. uzdevums nav obligāti jāatrisina, bet viņi grib zināt, kā strādā procesi manā galvā. es tur tā un šitā aizdomājos un kaut ko runājām. beigās, kad es jau biju tuvu risinājumam, zaja man pastāstīja, kāda ir pareizā atbilde. un nu, es pajautāju pāris jautājums par, manuprāt, loģikas caurumiem risinājumā. zaja apvainojās. ja pareizi atceros, šis konkrētais issue eventually tika nodropots ar aptuveno ideju "tā ir un viss".
to darbu es nedabūju, lieki piebilst. laikam jau labi, jo es nespēju sadzīvot ar "tā ir un viss" savā profesijā, lai arī cik Svarīgs un Autoritārs nejustos šis cilvēks.

piezīmēšu, ka tas ir par attieksmi nevis par to, ka reizēm kōdu nevar savādāk tur sataisīt, lai būtu gan tā, gan šitā, bet tad arī var normāli paskaidrot, kāpēc ir šitā tagad.

sestdien solīja negaisu, krusu, vētru un tādas lietas. ko dara ballītes orgkomiteja? dodas iet iet.

vilcienā uz Mnichovice vēl pastrādāju ar līdzpaņemto laptopu un urā. nogājām divus kilometrus un sāka.. līt. gājām pa laukiem, pa ielām, pa dubļiem, pļavām. neko līst. vienam laukam ejot cauri vispār sanāca tā, ka līst tieši vienā ausī, tas bija nedaudz nekomfortabli, vispār.
kaķ: mans prāts man tā pusretoriski pajautāja, nahuj es šito daru, bet es tāda pretī, ka nu, I have no fucking idea.
VZ: jā nu, nav nevienas pašas atbildes.
kaut kādā brīdī mežā tika secināts, ka vispār vairs nelīst, tikai no kokiem pil virsū. bet nu, dubļi, dubļi visur. maza pateicība ir par to, ka gandrīz visi kalni, kuros bija jākāpj augšā, bija ar jūzerneimiem draudzīgu grīdas segumu. neko, ejam. bija pietiekami silts, lai iestātos tāda neliela sauna visapkārt. ūdens no ielām un zemes tvaikoja ārā tā, ka to varēja actually redzēt. neko. ejam. kaut kur tika secināts, ka zem pludmales ir asvalts.

un tad bija jākāpj no kalna lejā. pa slapjām, slidenām smiltīm. diez gan stāvā setting. ilgi. daudz. veselu mūžību jākāpj tur lejā. tas bija pārbaudījums dažādos levels. piemēram, prātam bija pavisam savādāk jākalkulē, kur likt kāju, jo šobrīd vienīgais parameter, kas ir svarīgi, ir, lai neslīd. prāts tur nomocīts. papildus ir tā, ka man jau tā ir bailīgi kāpt lejā, te vispār anxiety levels bija proper augšā. tas bija fiziski diez gan challenging. un vispār sajūtu gamma diez gan neaprakstāma. neko. kaut kā jau nokāpām. nepaliks jau jobanā kalnā uz forever.

pēc tam bija jāiet gar upi, pārsvarā pa asvaltu, kas bija ļ, ļ patīkami. ejot cauri visādiem mazmiestiem, tiek secināts, ka visi iznākuši ielās svinēt dzīvi un sarīkojuši mini festivālus. besī. neko. ejam.

vienā brīdī vajadzēja nedaudz piesēst uz vienas sētas, jo drusku elpu atvilkt. paskatoties kartē, tiek secināts, ka esam aizgājuši nost no trases, mums te mežā bija jāiet. padomājām, parunājām un nolēmām iet pa garāko ceļu, kas ir pa ielu. nevis līst mežā, kur visi zina, ka būs jākāpj kalnā un pēc tam arī lejā.

bet nu, apņemšanās beidzot aiziet uz Sázava uzvarēja un visi tur nokļuva. 27.19 km saka Endo. piesēdām bezmaz pirmajā barčikā, ko ieraudzījām, jo pivča vīzija bija stiprāka par visu pasaulē. tiek nolemts apzināt paliktuves. gūgle saka, ka ir trīs. VZ savācas un piezvana pirmajai un tur mums piesola, ka pēc stundas varam dabūt pašu pēdējo istabu. orgkomiteja nopriecājas, uzēd ēdienu, iedzer pivci un dodas uz paliktuvi ar nosaukumu Hotel Sázava. par to man nāksies rakstīt atsevišķu postu.

pēc istabas dabūšanas, nomazgāšanās un tā visa, orgkomiteja ir sapratusi, ka šajā miestā nekur neņem kartes un nāksies iet uz pilsētas vienīgo bankomātu. protams, ka nejauši aizgājām ne tur un nolēmām būt paši gudrākie un, nevis iet atpakaļ, bet "var tak nākamajā pa kreisi". **nopūšas** bērni, klausiet jobanai gūglei. bet nu eventually jau tika atrasts tas jobans bankomāts. tiek atrasts arī barčiks turpat tuvumā. pivcis un es vēl izvilku laptopu un mazliet pastrādāju. bet nu barčiku pārāk ātri aiztaisa ciet. gūgle saka, ka ir barčiks Herna, kas līdz trijiem. labi, ka aizgājām un kļuvām par members šai iestādei. tik lielisks barčiks, nu tik. un darbalaiks līdz trijiem, kas negaidītā kārtā nozīmēja to, ka maksāt lika tikai ap 2:45 am un no turienes izgājām pat drusku pēc trijiem. bliss.

Par pārējo vēlāk, bet šobrīd gribas pateikt, ka apbrīnojamajā pilsētā Sázava ir spēļu klubs Herna (tas, kurš līdz trijiem, nevis pie laukuma līdz pusnaktij), kur servē tikai members only. No vakardienas viņiem tur legāli ir reģistrēti kā members, visticamāk, pirmie divi latvieši. Lūk.
Barčiku vispār iesaku un rekomendēju. Bet vienai no tualetēm ir fiddly lock, also dvieļu dispenserim vajag pamāt pretī, lai tam nav vientuļi, bet rokudvieļus var negaidīt.

Par vienīgo bankomātu pilsētā, the most absurd hotel un iešanu iet pa / pēc lietus, lai te vispār tiktu, to no komputārora.

ar šovakaru sākas pēdējās trīs ČKLST maiņas SpB. konkrēti svētki.

bettē, vispār ir tā, ka tvitterī kaut kad te kādu brīdi atpakaļ viens jūzerneims paziņoja, ka nomutējis visus "anonīmos". visādi cilvēki piekrita un tā. un es vispār drusku notriggerējos. kā rezultātā, sapratu, ka mans legal name that was chosen by other people before they even met me, man nekad nav bijis _mans_ vārds. nē nu, kā vārds ir diez gan ok, vane, bet nespēju, nekā nespēju ar to identificēties. nekad neesmu spējusi vispār. tad kaut kur pārdomās vispār sapratu, ka nav ar likumu (pagaidām) aizliegts, sociāli lietot citu vārdu. tad arī sapratu, ka vienkārši nespēju identificēties ar Proper Human name anyway. nepārprotiet, es nejūtos kā dzīvnieks vai putns, vai ķirzaka. es tā īsti neidentificējos ne ar ko, ja godīgi. es esmu kaut kāds random organisms, kurš nolikts uz pasaules.
līdz ar to. es vairs nelietošu savu legal name socially.
tie personāži, kuri nekad nav mani saukuši by my legal name, var turpināt mani saukt tieši tā, kā pieraduši.

also, pagājšnakt nogulēju apmēram 3 stundas no vietas. varbūt tā ir maza uzvara, bet tomēr uzvara, ja!
bet celties deviņos vienalga liekas nāve un mirstamais. liekas, ka jau puse dienas pagājusi. bet vēl nav pienācis pat parastais laiks ēst brokastis.

kā jums liekas, ko ballītes orgkomiteja darīja sestdien? gāja iet, protams, d'oh!

protams, ka sanāca no galvenās stacijas izbraukt stundu vēlāk nekā sākumā bija plānots, bet nu, šoreiz vismaz bija tikai pusstunda ar zilonīšvilcienu.

ierodoties Říčany, zaļā trase mūs izvadāja pa visu miestu, pirms ļaujot tomēr caur restorānu aiziet mežā. bija jāiet cauri dažiem creepy mežiem, vēl viss kas. pie pansionāta, kurš atradās mežā, protams, bija pie kokiem sakarinātas koka visādas... emm.. "figūriņas" liekas stulbs vārds, bet man grūti izdomāt ko labāku. nu, no zariem sataisītas, sakrāsotas, dažas vēl ar audumiem un pogām apdarinātas hujetas. dažas čūskas atveidā, kas tur cilvēciņi, nesaprotamas hujetas. nu tā. kā jau pie pansionāta meža vidū, nu!
akmeņi un čiekuri bija biezā slānī. sanāca vispār vairāk kāpt no kalna lejā pa milzu stāvumiem nevis kāpt augšā. kas it kā liekas kā uzvara, bet, ja godīgi, es konkrēti sabeidzu ceļus.
pārēdāmies plūmes. plūmes, plūmes un plūmes. uh! bija arī viens ķiršu koks, kuru aplasīt.
bija vairākas reizes ļ dīvainos veidos, incl. lekšana, jātiek pāri upēm. viens no momentiem dzīvē, kad es ļ, ļ tomēr atkal gribu būt garāka. pie vienas lekšanas paudu emociju, ka man bail. neviens no mums neatceras, kādā valodā. nav jau tik svarīgi laikam.
gājām laikam trīs reizes pa zaļo trasi, vienreiz pa dzelteno, divreiz pa sarkano, iespējams, ka arī pa zilo.
it kā bez tādiem milzu ahtungiem, bet tomēr saguruši un nogājušies nonācām Český Brod. atradām arī ēstuvi, kur dod sēdēt ārā. pivcis bija dievīgi. paņēmām arī ēdienu. cilvēki, neviens, neviens hjūmanis _nav_ spējīgs apēst To Visu, ko uz viena šķīvja viņi tur savieto. kad es biju pārēdusies līdz nemaņai, manā šķīvī nevarēja īsti redzēt, ka vispār kaut kas būtu gājis mazumā. VZ gāja drusku labāk, bet arī netika pieveikts.

pēc nelielas apspriedes orgkomiteja nolēma doties atpakaļ uz Prāgām. jo atkal varēja kā cilvēks 40 minūšu laikā aizbraukt ar zilonīšvilcienu un tajā Český Brod anyway ne bookings, ne expedia neuzskatīja, ka tur vispār ir paliktuves. gūglēt un zvanīt neviens pat neapsvēra.

Prāgās toties orgkomiteja izsvēra Jiržikbāru vs SpB Gabinkas maiņu un nolēma par labu Gabinkai. tas arī kā lēmums vispār izrādījās foršs.
visi apm.
endo saka 27.2 km