local historian returns. šoreiz ar stāstu kā we've normalised new levels of insanity.

līt sāka piektdienas naktī. lija, kad pamodos, lija, kad pamodos vēlreiz un tas viss. lija, kamēr brokastoju, lija, kad ballītes orgkomiteja savācās un gāja uz tramvaju. lija visu ceļu uz Nová Ves I, kas ir īsi pirms Kolín. izkāpām no vlak un joprojām lija. visi tādi lepni aizgājām iet uz Nymburk. nav īsti skaidrs, kāda ir tā Nymburk vilkme, bet, kā izrādās, ir.

kad izvēlējāmies maršrutu, kaut ko tur žāvājāmies par to, ka gar upi, gandrīz plakans, visādi veloceļi. izklausās bōring, vane?
sākumā tiešām bija mazliet bōring pa asvaltu. (starp citu, mans mīļākais segums pa ko iet ir betona bluķi) bet tad jau, protams, ka jāiet mežā, nu, dubļos, really. mēs gan gandrīz papisām šito, jo aizrāvāmies rijot plūmes no kokiem. sākumā vispār bija tīri norm, nu tur akmeņi, čiekuri (sen nebija bijuši čiekuri!), līst uz galvas gan lietus, gan no kokiem. un tad gar upi. tas noteikti nebija veloceļš, tas nebija ceļš, tā bija šaura (un dubļaina) taka. kura ar katru metru kļuva arvien aizaugušāka un aizaugušāka. brīžiem nevarēja iet taisni, bija jāložņā pieliekušamies. dubļi, protams, dubļi. nātres manā garumā. es esmu diez gan pārsteigta, ka man ir tik maz skrāpējumu pēc tā visa, bet tie, kas ir, visi diez gan asiņaini. visu laiku sejā sitas zari. jāpievērš uzmanība katram solim, jo viens neveiksmīgs solis pa labi - esi sasities pret vismaz pieciem kokiem un ieripojis upē. nātres, nebeidzamas nātres. apsvēru domu vilkt nost savu slapjo garroku kreklu, bet attapos, ka tas pasargā manas rokas no zaļās augu valsts, un slapjuma ziņā nav starpības - on/off.

kaut kādā brīdī beidzot dod iztaisnoties un sanāk paiet drusku nost no upes. liekas, ka var atvilkt elpu? nē. jo sanāk iet pa kukurūzas lauka malu. kas ir vispār viena vienīga dubļu slidotava. nav nevienas vietas, kur droši nolikt kāju. ir tikai superslideni dubļi un kukurūza. bet kaut kādā brīdī, protams, ka ballītes orgkomiteja... nu VZ secina, ka ģeniālais mapy apps ir tupa nofrīzojis viņam. es izvelku savu un secinu, ka, jā. mēs pilnīgi lieki ciešam. mums bija jābūt atpakaļ pie upes. ballītes orgkomiteja bez vārdiem saprot, ka neslidināsies atpakaļ visu to gabalu, mēs neesam tālu no turienes, kur jābūt. tupa ies mežā un ies uz upi. pamanīju pirmo vietu, kur vispār var ielīst mežā, pa ceļam arī beidzot var iekāpt zālē, kur nodabūt kaut cik dubļus no kedām, kuras nupat sver divreiz vairāk nekā parasti. tiek secināts virziens, kurā ir upe, un visi savācas un literally lienot pa mežu aizlien beidzot līdz takai.

uz takas, protams, ka džungļu stāsts sākas no jauna. nātres, slapji zari, dubļi, šaura taka, zemi zari. visu laiku tiek dzīta diez gan kvalitatīva huiņa, apņirdzot visu. jo nu, paši saprotiet - ir diez gan absurdi būt šajā situācijā. VZ saprot, ka laikam nāksies iegādāties mačeti, bet nu, kaut kad citad, jo tagad neesot vērts, jo uz current location jau nepiegādās anyway. bet nu kaut kad jau džungļi beidzas, visi atviegloti nopūšas, kad dod iziet uz ceļa, kas ir kakbe akmeņu nobērts, gandrīz legit ceļš. also, dod iztaisnoties. izgājām pēdējo posmu cauri mežam un pa laukiem visādiem, bet salīdzinoši daudz mierīgāk, līdz pilsētai Poděbrady. (starp citu - asvalts ir mans otrs mīļākais segums, pa kuru iet.)

tur parunājām, ka teorētiski pastāv iespēja opt-out, bet neviens to neuztvēra nopietni, jo tālāk kakbe solīja norm ceļu. veloceļu. ja kas, Poděbrady ir viena no garākajām mazpilsētām, kādai nācies iet cauri. izgājām, pa veloceļu mierīgi, vairākas reizes vēl salīstot, viļoties negatavās plūmēs pa ceļam, aizgājām tak uz Nymburk. smadzene pļuk, kājas dubļos līdz ceļiem, aiz auss asiņains skrāpējums, pusslapjas drēbes, pēdas drusku smeldz. neko, ies uz pilsētas smalkāko restorānu ēst un pivci, mūs tur pazīst jau.

endo saka 25.1 km, bet mēs neieslēdzām laicīgi, domāju, ka ap 26 km. apple health apps saka, ka no pusnakts līdz pusnaktij noieti 30 km kopā tajā sestdienas datumā.
ballītes orgkomiteja apm secina, ka šī pieredze ļaus pagarināt iešanas iet sezonu. atvainojos jau iepriekš par cibspamu.