sestdien solīja negaisu, krusu, vētru un tādas lietas. ko dara ballītes orgkomiteja? dodas iet iet.

vilcienā uz Mnichovice vēl pastrādāju ar līdzpaņemto laptopu un urā. nogājām divus kilometrus un sāka.. līt. gājām pa laukiem, pa ielām, pa dubļiem, pļavām. neko līst. vienam laukam ejot cauri vispār sanāca tā, ka līst tieši vienā ausī, tas bija nedaudz nekomfortabli, vispār.
kaķ: mans prāts man tā pusretoriski pajautāja, nahuj es šito daru, bet es tāda pretī, ka nu, I have no fucking idea.
VZ: jā nu, nav nevienas pašas atbildes.
kaut kādā brīdī mežā tika secināts, ka vispār vairs nelīst, tikai no kokiem pil virsū. bet nu, dubļi, dubļi visur. maza pateicība ir par to, ka gandrīz visi kalni, kuros bija jākāpj augšā, bija ar jūzerneimiem draudzīgu grīdas segumu. neko, ejam. bija pietiekami silts, lai iestātos tāda neliela sauna visapkārt. ūdens no ielām un zemes tvaikoja ārā tā, ka to varēja actually redzēt. neko. ejam. kaut kur tika secināts, ka zem pludmales ir asvalts.

un tad bija jākāpj no kalna lejā. pa slapjām, slidenām smiltīm. diez gan stāvā setting. ilgi. daudz. veselu mūžību jākāpj tur lejā. tas bija pārbaudījums dažādos levels. piemēram, prātam bija pavisam savādāk jākalkulē, kur likt kāju, jo šobrīd vienīgais parameter, kas ir svarīgi, ir, lai neslīd. prāts tur nomocīts. papildus ir tā, ka man jau tā ir bailīgi kāpt lejā, te vispār anxiety levels bija proper augšā. tas bija fiziski diez gan challenging. un vispār sajūtu gamma diez gan neaprakstāma. neko. kaut kā jau nokāpām. nepaliks jau jobanā kalnā uz forever.

pēc tam bija jāiet gar upi, pārsvarā pa asvaltu, kas bija ļ, ļ patīkami. ejot cauri visādiem mazmiestiem, tiek secināts, ka visi iznākuši ielās svinēt dzīvi un sarīkojuši mini festivālus. besī. neko. ejam.

vienā brīdī vajadzēja nedaudz piesēst uz vienas sētas, jo drusku elpu atvilkt. paskatoties kartē, tiek secināts, ka esam aizgājuši nost no trases, mums te mežā bija jāiet. padomājām, parunājām un nolēmām iet pa garāko ceļu, kas ir pa ielu. nevis līst mežā, kur visi zina, ka būs jākāpj kalnā un pēc tam arī lejā.

bet nu, apņemšanās beidzot aiziet uz Sázava uzvarēja un visi tur nokļuva. 27.19 km saka Endo. piesēdām bezmaz pirmajā barčikā, ko ieraudzījām, jo pivča vīzija bija stiprāka par visu pasaulē. tiek nolemts apzināt paliktuves. gūgle saka, ka ir trīs. VZ savācas un piezvana pirmajai un tur mums piesola, ka pēc stundas varam dabūt pašu pēdējo istabu. orgkomiteja nopriecājas, uzēd ēdienu, iedzer pivci un dodas uz paliktuvi ar nosaukumu Hotel Sázava. par to man nāksies rakstīt atsevišķu postu.

pēc istabas dabūšanas, nomazgāšanās un tā visa, orgkomiteja ir sapratusi, ka šajā miestā nekur neņem kartes un nāksies iet uz pilsētas vienīgo bankomātu. protams, ka nejauši aizgājām ne tur un nolēmām būt paši gudrākie un, nevis iet atpakaļ, bet "var tak nākamajā pa kreisi". **nopūšas** bērni, klausiet jobanai gūglei. bet nu eventually jau tika atrasts tas jobans bankomāts. tiek atrasts arī barčiks turpat tuvumā. pivcis un es vēl izvilku laptopu un mazliet pastrādāju. bet nu barčiku pārāk ātri aiztaisa ciet. gūgle saka, ka ir barčiks Herna, kas līdz trijiem. labi, ka aizgājām un kļuvām par members šai iestādei. tik lielisks barčiks, nu tik. un darbalaiks līdz trijiem, kas negaidītā kārtā nozīmēja to, ka maksāt lika tikai ap 2:45 am un no turienes izgājām pat drusku pēc trijiem. bliss.