Trash panda

bra, shoe and biscuit

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

Skipped Back 285

June 27th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
mans organisms laikam kaut kā darbojas uz saules enerģijas, nav skaidrs vai manā robotā ir saules baterija, vai hlorofils beidzot atradis veidu kā mutate into mammal-type organisms, procesā zaudējot krāsu. bet nu tās jau detaļas, the thing is - es vairs nevaru pagulēt. man līdz ar to ir jauns hobijs. atnākt no barčika mājās un skatīties jūtūbē graizītos klipiņus no hispanic serčikiem, kur izgrieztas tieši konkrētā serčika konkrēto divu sieviešu attiecības, parasti tādā coming to queerness kontekstā. no visiem maniem hobijiem, kas man jebkad bijuši, šis pašai liekas visdīvainākais.

nupat aizpildīju savu spāņvalodas līmeņa noteikšanas testu. vispār nopriecājos, ka esmu saglabājusi zināšanas vēl A2 līmenī :D vakarā lesson. **ievelk elpu**

also, ārā liekas tīri patīkami dzestrs. jā, ir tikai +27.

June 25th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
par romantiku:

svētdien vakarā nevarēju izlemt, vai atbildēt, vai nē uz JBJ (Jūzerneims Bez Jūzerneima) ziņu, atliku lēmuma pieņemšanu.
šodien ielīdu Her appā, pasvaipoju. nopūtos.
aizgāju atbildēt JBJ uz ziņu. nekā labāka piedāvājumā šobrīd nav.

June 24th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
jūs arī sākat savu dienu ar to, ka jūsu landlady osta sienu un pēc tam iesaka neslēgt durvis?

June 23rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
brīžiem viesnīcā sanāca paskatīties BBC ziņas. ja godīgi, man liekas, viņi tur Lielmiestā un vispār uz salas ir tik nenormāli sajukuši prātā, ka gribas pārcelties atpakaļ, lai varētu vēlreiz demonstratīvi to huiņu pamest.

bet nu. darbs ir darbs. la darbs tomēr. dod naudu.
ceturtdien workshopā nenormāli izbesījos un noguru. Garijs mani uzmeta sadzert un aiziet uz Cinnamon, esot slīms mazais nabadziņš. tad nu aizgāju un noblandījos vismaz 10 km pa Camden / Islington, nu tur. attapos vecajā, labajā The Winchester. tur deva to lielisko sidru un kaut kādu ļ gardu paiku. vēl tur izblandījos pa barčikiem. viss norm.

piektdien, kā jau rakstīju, pamodos un sapratu, ka ņehuj neiešu ne uz kādu workshop, bet ofisu. tur urba un āmuroja. izvilku Mattie un Priekšnieku uz korejiešu ēstuvi pa dienu. Priekšnieks pēc tam pagrozījās un aizgāja uz workshopu. es viņam teicu, ka arī iešu, bet man vajag drop by the hotel. atbildēja ar: "get an afternoon snooze before the party! I wouldn't blame you." aizgāju ar kājām uz viesnīcu (ap stundas gājiens cauri visai City). pagrozījos un gāju uz Radisonu, uz workshopu. pa ceļam sapratu, ka visu ienīstu, negribu neko. pablandījos kā tāds pazudis jēriņš un nejauši atradu skvēriņu. piesēdu uz soliņa, klausījos mūziku, čatoju telepurķī, mierīgi. aizgāju uz to mega ballīti tajā beach bar. tas bija vēl lielāks facepalm nekā man likās, ka būs. neko, iedzēru pāris negaršīgus kokteiļus, apēdu kaut kādu halloumi un ananāsa iesmiņu. atradu DrN, uzpisos ar tērzēšanu, visādi iztērzējāmies, vēl tur kaut ko. kad DrN aizgāja tērzēt citur, ekskjūzoju sevi uz dāmistabu un aizlaidos uz tūbiņu, doties uz Canada Water, kur angār-pagalm-hipijnīcā mani jau gaidīja Marlīne.

vakar toties bija jāstrādā no lidostas. sāku rītu ar ananāsu sulu un sidru. sidrs palīdzēja savākties, kaut ko pastrādāju. tad jau bija tur jāņemas pa lidostu. un beidzot eventually ļāva tomēr lidot mā.
jūs pat iedomāties nevarat, cik pārlaimīga es esmu būt atpakaļ Prāgās. un SpB par laimi bija Gabinkas maiņa.

tagad laikam apdarīs darbus un aizies kaut kur aktīvi pabūt Prāgās, vot!

laikā no trešdienas rīta līdz, lai vai cikos es vakar aizgāju migt, es biju gulējusi kopā ap 11 stundām un pseidopasnaudusi stundu lidmašīnā. also, ceļojums uz 3 naktīm - līdzņemamā bagāža visa vienā mugursomā. jūtos sasniegusi personīgo packing nirvānu.

June 21st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Šodien atnācu uz ofisu, jo te mazāks šums nekā šajā (man) useless workshopā Radisonā. Aga. Te urbj. Reizēm arī sit ar āmuru.
FTW, protams.

(Bet vakar labi sapļurkājos gardu, gardu sidru savā nodabā. Tas gan bija totāls win.)
Pavisam drīz laikam iesim pierīties trijatā te. Cerams, ka arī Pho dod sidru, aga.

June 20th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Man nenormāli patīk mārketinga triks, kurā barčikā ir reklāma par “happy hour” no četriem līdz astoņiem katru darba dienu. Bet triks ir tāds, ka during this time... nothing is cheaper.
Mārketinga uzvara!

June 17th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kad te nesen uzradās Marlīne, visa tāda, ka nupat esot atbraukusi no Dānijas un atcerējusies, ka es tak būšot Lielmiestā drīz. viņa vispār gribot no visiem izolēties un nevienu nesatikt, bet nu mani tomēr grib satikt. piedāvāja konkrētu laiku un vietu. es, protams, ohujā, bet nu piekritu. izklausās daudz labāk nekā tas beach bar, ja godīgi.
vēl viņa beigās teica, ka viņa neizskatoties un neesot tāda kā agrāk.
atbildēju, ka es vispār arī ne, bet nav jau nevienam jābūt kaut kam, I just want to sit with you, drink and be useless.
Marlīne: that sounds absolutely perfect to me.

un tagad ir jocīgi, jo tas ir mans pēdējais vakars Lielmiestā. zinot mūsu history, tur viss kas var notikt. bet, nav jau tiešām tā, ka mūsu savstarpējās lietas būtu iekonservētas un vienmēr notika un turpinās notikt pēc tiem pašiem scenārijiem. karoč, papildus motivācija sapakot visu līdzņemamo tā, lai tas viss satilptu unassuming mugursomā.

bet, kopš sidra festivāla, mans vienīgais Īstais iemesls braukt uz Lielmiestu vairs nav aktuāls. es jau svētdien lieliski sadzēros to gardo sidru no Tāboras.
(par svētdienu gan jau vispār uzrakstīšu citreiz.)
un man tik vājprātīgi negribas uz Lielmiestu.

Add to Memories Tell A Friend
sestdien atkal tika iets iet. bija saplānots maršruts uz 27+ km gar upi, jo "tur tak gar upi, tur nebūs kalnains" teica ballītes orgkomitejas kolektīvs. Māte Daba, protams, to dzirdēja. **nopūšas**
bet nu, sestdiena vispār bija tāda, ka red flags everywhere, bet nu, ballītes orgkomiteja sastāv no jebanutiem jūzerneimiem, kuri nolēma riskēt.
(solīja negaisu tieši uz ierašanos, viens no vlak bija replaced with bus service, vēl tur kaut kas)

nē nu, uz to jobanu Kácov nebija triviāli nokļūt vispār. braucot busā runājām, ka cerams, ka iešana iet tomēr būs pa citu ceļu nevis šito ahtungu. iebraucot vienā miestā pa ceļam, VZ skatījās uz pili kalnā un teica, ka cer, ka mums tur nebūs jākāpj augšā(!). kad mūs izlaida no busa, mēs tur kaut ko sākām bakstīt telepurķos un mēģināt saprast, kur jāiet, tā, ka busa vadītājs mums trīsreiz pa logu pajautāja, vai mēs tiešām nokļuvām tur, kur mums vajadzēja, vai mums tiešām nevajadzēja citur. karoč, red flags everywhere.

neko, ejam. ejam gar sliedēm, tur viss kā jau gar sliedēm. tad cauri tai Kácov. tad jau mežs, iziet cauri kaut kādam pagalmam arī. tur apdzinām kaut kādus citus gājējus iet. un tad... stāvākais un smilšainākais kalns, kādā jebkad ir nācies kāpt augšā. vienā brīdī paskatījos uz augšu un sapratu, ka tā bija kļūda, jo vispār galu tai huiņai nevarēja redzēt. let's focus on one step at a time, kaķ.

nekad vēl nav bijis tik daudz kalnos jākāpj. tik, tik daudz kalnos. mēs hardly vispār gājām pa flat surface. ik pa laikam bija jānokāpj no kalna, lai uzreiz kāptu nākamajā. čiekuru bija mazāk, bet toties dahuja akmeņu. un smilšu. un akmeņu. kad tuvojāmies Český Šternberk, ieminējos, ka laikam fiziski tuvojamies lēmumu pieņemšanas brīdim. sāka rūcināt pērkons un savācās mākoņi. pērkons vispār tur daudz un dikti rūcināja, laikam bija sakrājies sakāmais, konkrēts monologs.

un tad.
es ieraudzīju To pili, uz kuru VZ negribēja kāpt augšā. mums bija jākāpj lejā gar to. lejā.

kad nokāpām uz Český Šternberk, man tik nenormāli vajadzēja uz tualeti, ka iegājām tuvākajā barčikā. es rokas nomazgāju četras reizes - tās joprojām bija lipīgas un smilšainas. ieskatoties visādos radaros un citos appos, izvērtējot signālus, kādus organisms sūta smadzenēm, par fizisko kondīciju, tiek secināts, ka huiņa viss. ir jāņem pēdējais buss no šejienes uz Sázava (kas ir pēc pusotras stundas no tā brīža) un jābrauc nahuj atpakaļ uz Prāgām. nopirkām uzreiz appā tiketus un kāreiz sāka līt.
17 km, pārsvarā virzienā uz augšu.

Prāgās toties viss norm - Jiržiks aiz bāra, EtF arī uzradās, būtu tikai (es) varējusi tās smiltis nomazgāt. bet vienalga līdz četriem tralalā.

June 16th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
sēdējām barčikā kaut kādā mazmiestā , kura nosaukumu nav iespējams paturēt prātā ilgāk kā piecas sekundes pēc tā izlasīšanas, un tur bija pavecāks čuvaks, kuram bija līdzi spannītis ar mizotiem, iespējams, ka vārītiem, kartfeļiem.
tas notriggerēja domu par to, ko ballītes orgkomiteja ir nesusi uz barčiku, lai iedotu viens otram:

. čilli pastu,
. vienu (tukšu) miskastes maisu divas dažādas reizes,
. miskastes maisu veselu rulli,
. BBQ mērci,
. nagulaku,
. plunger,
. kaķa konservus vismaz divreiz,
. šampūnu.

prātā ir nagging feeling, ka vēl kaut kas bijis, bet nespēju atcerēties tagad. iespējams, ka listi būs jāapdeito.

June 14th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
vispār, pēdējās dienās daudz domāju par to, kas manā dzīvē ir mainījies, kopš es vairs neriju psihripas.
man krietni vairāk līksmības sagādā lietas, kuras man patīk.
toties lietas, kas besī, besī ar daudz lielāku jaudu, pastāstīt to nevar.

bet tā vispārīgi:
ja neskaita burbuli, zudusi vēlme iesaistīties sabiedrībā un tās dzīvē. es nejūtos kā daļa no šīs pasaules. skatos uz visu apkārt un... neko, citu pasaule.
(mind you, tas nekā neliek man justies pārākai par citiem. nekā. iespējams, ka tieši otrādi. bet nu, nodokļus maksāju, nevar man piepisties - being useless is not illegal.)

June 13th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ar šo vēlos paziņot, ka man vairs nav konta Swedbankā.

**ieelpa**
**paklanās**
**priekškars**

to gan jau nosvinēs aizejot iepazīties ar to spāņvalodas profesora*.




*ja vēl kāds grib piepisties, "profesora" ir norm vārds spāniski for "teacher". :)

June 12th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
lingvista stūrītī toties gribas arī pierakstīt.

šodien atradu Globusa veikala internetbodi, sāku tur lasīt basic FAQ par to, kā tur viss notiek. tas viss, protams, čehiski, angļu versijas laikam nav vispār. un ar milzu lepnumu varu teikt, ka sapratu pietiekami daudz, ka nevajag gūgltransleitu. ar Petru es jau diez gan normālus teikumus varu pateikt. sāk pielekt, kādas galotnes likt lietvārdiem, kurās situācijās, nu tā, ka naturāli pielekt, kaut kas tur galvā salicies laikam galvai saprotamā veidā. varu SpB bārzajai Gabinkai šo to pateikt un saprotu apmēram pusi no atbildes.

it kā pa visu šo laiku būtu jāsaprot vairāk un jāprot labāk. bet nu, man vispār ikdienā nav nekādas obligātās vajadzības runāt čehiski. darbs viss angliski un ārpus darba comms ir vai nu arī angliski, vai nu citu valodu sajaukumos.

un rīt vakarā man ir laikam tikšanās ar proper spāņvalodas skolotāju. VR teica, ka tad jau nākamnedēļ man ar viņu jārunā tikai spāniski. izdīcu, ka var tomēr divas nedēļas.

Add to Memories Tell A Friend
tagad, kad es zinu, kas tur notika, ir grūti uzrakstīt pareizā secībā to visu, kā viss beigās izrādījās, bet nu, mēģinās. local historian strikes back, jo ballītes orgkomiteja aizgāja iet.

ar norm vilcienu un tad ar RegioShark vlak aizbraucām līdz Kaznějov, kur stacijā nekavējoties apmaldījāmies, jo totāli nebija skaidrs, kur te jāiet. bet nu, atradās ļ viduslaicīgs tunelis, klaustrofoba sapnītis un, izejot tam cauri, atradām sevi uz the green trail. gājām, uzjautrinājāmies par visur saliktajiem krustiem un nezin ko. reliģiskākais mežš, kāds redzēts. nonācām līdz U Stafiusa krustcelēm un paņirguši, ka Stafiuss aizgājis dzert, tāpēc nav redzams, gājām tālāk pa zaļo trasi. vēl tai mežā bija čiekuri. visur. biezā slānī. jobani čiekuri. tagad kādu ilgāku brīdi negribu redzēt nevienu čiekuru.

uzkāpām vienā tizlā kalnā. ejam un vienā brīdī secināju, ka sen nav manīta neviena zaļā strīpiņa. paskatījos mapy.cz un secināju, ka esam aizgājuši nepareizi. ok. paejamies gabalu atpakaļ, bet labi, ka nebija velti kalnā kāpts, ja kas. tur mūs dzen jobanā labības laukā. mmh-ok, nē nu, jāiet - jāiet - ejam. tur bija labības lauka paša mala, bet nu, sanāk tā diez gan jocīgi, jo blakus biezi krūmi. neko. ejam. ejam, ejam, besī, ejam, tur vēl kaut kādas sūnas, kaut kur dzirdami motorzāģē, besī. little did we know. bet nu, taka aiziet atpakaļ mežā beidzot. 16 km. mežs labi, tad kaut kāda pļava, tad jau Ledce. Ledcē tā tupa aizejam pa zaļo trasi, neieskatoties, kas rakstīts uz plāksnītēm.

ejam, nananā. tad kādā U křižiku vietā iestājas nedaudz mulsums, jo ir zaļā trase un zaļā trase, kas aiziet citur (ne atpakaļ). orgkomiteja samulst un iesakatās atkal mapy appā. kur vispār orgkomiteja secina, ka no plānotā (26 km) maršruta sen jau noiets nost un aiziets pavisam citur. noieti ap 21 km un idejiski būtu palikuši 5 tikai, bet tagad karte saka, ka tuvākais tomēr būs 11 km. **nopūšas** ok, te nāksies atkal iet mežā, bet nu, nākamajā trašu krustojumā jāuzmanās un jāaiziet pareizi. neko, ejam. noņirdzamies par sevi. un tad... a tur kalns. fucking kalns, vař. 540 m augsts. stāvs. nobērts ar čiekuriem (vai es jau teicu, ka man zajebala čiekuri?) un ar izlīdušām saknēm izrotāts daiļi. manām feilojošajām plaušām ne pārāk patika šis exp, teiksim tā. cits veids kā pateikt būtu - mēs tur gandrīz nomirām. bet nu, kurš grib mirt meža vidū starp čiekuriem? uzkāpām. piezīmēšu, ka uzkāpām, lai tūliņ pat nokāptu atpakaļ lejā. bet augšā tur tās trašu krustceles. skatījāmies uz bultiņām un drusku skumām. nolēmām iet uz tuvāko pie Pilzenes miestu. tad jāiet pa sarkano trasi.

parasti trases ir kind of obvious iemītas takas / ceļi. reizēm jau ir nātru lauks un tas viss, vai tā labība, bet pārsvarā tomēr ir kaut kāda nebūt taka. bet šī sarkanā trase bija... nu tur nebija nekādas takas. čiekuri un saknes - tas dahuja, visādas skujas arī. vienkārši viendabīgs terrain un ej. nu ok. par laimi sarkanās strīpiņas bija daudz sakrāsotas uz kokiem, bet nu arī ne gluži tā, kā man liktos, ka taisnā līnijā, lai nokāptu no tā fucking jobanā kalna. nu neko. ejam. kāpjot lejā sapisās drusku kreisais celis, jūs pamēģiniet. nokāpjam lejā, ejam, kaut ko uzjautrinamies. tur pēkšņi uzrodas ceļš, nu iela, nu. un zili marķēta trase. orgkomiteja velk ārā telepurķus, lai ielūrētu kartē, ko nu darīt. VZ ar sajūsmu secina, ka mēs _atkal_ esam aizgājuši pa citurieni nekā bija kartē saplānots. also, mēs arī neejam pa jobanu sarkano trasi vairs. labā ziņa toties ir tā, ka mēs esam pilsētas malā jau un drīkst neiet pa trasi tos vēl miljons kilometrus, bet var pāriet uz gūglmaps un iet tārgetēti uz centru.

tiek secināts, ka gūgle saka, ka uz galveno staciju ir 52 minūšu gājiens. bet nu, es tur visa nomocījusies. un pēc zaķīša (skatīt VZ instagrammas) exp pieprasīju apsēsties uz soliņa. pasēdējām ēnā, uzpīpējām, padzērāmies, es apēdu šokolādīti. secinājām, ka pa visu centru tikai viena viesnīca palikusi nenobukota, according to booking site. neko, nobukojām turpat. līdz viesnīcai 42 minūtes ejamas. nolemjam, ka par spīti visam, jāiet tak līdz galam. ejam kā gūgle rāda, bet vienā vietā tādi paši gudrākie paies pa parku. pie nākamā ieskatījiena gūglmaps, tiek secināts, ka mēs atkal esam aizgājuši kaut kur. visi kolektīvi nopūšas, bet nu neko, tur arī var aiziet. ejam gar upi, tur kaut kāds fetivāls. orgkomitejai rodas aizdomas. _aizdomas_. tur spēlē grupa, kas izklausās pēc Prāta Vētras. VZ tāds norāda uz gājēju tiltu un prasa, vai tur jāiet. paskatoties kartē, paraustu plecus un saku, ka ne tur, bet neredzu nevienu iemeslu neiet tur. aga. protams. tā arī bija navigatoriska kļūda. bet nu pašās beigās tomēr kaut kā attapāmies pie alus muzeja un tad jau beigās tikām arī uz barčiku un proper apsēsties, iemalkot sen nopelnīto pivci, apēst ēdienu un kolektīvi ciest. un jā, Pilzenē tajā weekendā bija kaut kādi pilsētas jobani svētki.

pēc tam bijām iečekoties viesnīcā, par viesnīcu es atsakos runāt, šo traumu vēlos aizmirst uz mūžiem. un tad domas rodas par to, ka jāiet uz kādu iekštelpu barčiku tomēr. orgkomiteja kaut ko gūglē, gūglē, bet beigās izlemj randomizēt. un, cilvēki, es jums saku, ballītes orgkomiteja _māk_ atrast randomus barčikus, ja pilsētā tādi vispār ir. atradām kaut kādi hipiju bāru, kur ir āra pagalms, kas māju ieskauts, līdz ar to, var sēdēt ārā. tur visu laiku kaut kādi suņi. viss totāli hipiju krāsās. no tumbām vispirms skanēja industriāla elektronika, tad metaļori, tad Igijs, tad vēl kaut kas. vienos āru taisīja ciet, sadzina pagrabā, kur pīpētava (ar diviem uzrakstiem, ka tur nevar pīpēt) ir miskastes telpā. neko. tā dzīvojam.

31 km.

pirmdien paskatījos, kāds bija original intended route - 25.2 km. pa ceļam uz to miestu vlak sameklētais intended route, jo neviens tak nepieseivoja original, - 26 km, bet pavisam pa otru pusi no. pirmais feils bija pie U Stafiusa, kad aizgājām pa zaļo, nevis sarkano trasi, kas, principā nozīmē to, ka visi ahtungi cēlās no tās vienas neuzmanības. pieprasu orientēšanās sporta gada balvas abiem!

June 10th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
pirms iegrimstu atkal milzu palaga rakstīšanā, bija tāda lieta pagājšnedēļ SpB.

teļikā rāda mūzikas kanālu (neatceros kuru) un tur kaut kas tur. zaja kaut ko plivinās un tā. mēs ar VZ izlemjam iziet uzpīpēt. es izeju pa durvīm pirmā, man seko VZ.
VZ: tā nav tā tur zaja?
kaķ: ...
VZ: es nevaru nekā precīzāk paskaidrot :D
kaķ *padomā*: vispār, ja kas, man liekas, ka ir.
VZ: O_O
kaķ: nu tu domā to zaju, kas tur ar tiem čuvakiem bija tajā grupā, vane?
VZ: aga.
kaķ: jā, tā ir tā zaja.

(nupat sagūglēju, lai jūs arī zinātu, jo mums vismaz bija pieejams zināms vizuālais materiāls no teļika. šitā zaja.)

June 5th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tātad, uzrakstīs par to barčiku, kamēr nejaudāju savākties uz darbiem.

tātad. Benátky nad Jizerou. gūgle saka, ka tur dzīvojot 7418 cilvēki, vismaz tā esot bijis šī gada 1. janvārī.
lūk. mēs tur iesoļojām / ieklibojām no lēzenās puses. neliels gūglmaps šitas te ieskats un tiek secināts, ka potenciālās viesnīcas ir kalnā. neko. orgkomiteja nopūšas, kāpj kalnā ar konkrētu apņēmību to darīt tikai vienreiz, bet neviens to skaļi nesaka, jo nu, tad gan noteikti būtu bijis jādara vēl. bet nu, kurš iet uzreiz uz viesnīcu, jūs traki neesat? vispirms ir barčiks un steidzami jāuzņem pivcis. gūgle saka, ka kalnā vispār ir barčiks, bet nu, tik useless pilsētas galveno laukumu sen nebiju redzējusi. gūgle saka, ka nu tomēr tur drusku tālāk ir. ok, ticēs, kas atliek. cerība uz pivci tomēr spēcīgāka.

ieraugam izkārtni ar Kozel logo, tas vieš jau kaut kādas cerības. tad tiek pamanīts izlikts uzraksts, ka ir arī dārzs. orgkomiteja mudīgi nopriecājas un iet cauri ļ apšaubāmai vārtrūmei, lai nonāktu... sauksim to par pagalmu. tur ir patio no dēļiem, uz tā ir četri galdi ar krēsliem. blakus tam ir uz zemes nolikti solu galdi ar soliem. patio otrā galā ir āra kamīns, kurā tajā brīdī tādi abšaubāma alternatīvisma vējabrāļu wannabe liek malku iekšā. piesēžam pie viena no soliem, jo vienīgais galds ar krēsliem ir pārāk tuvu kamīnam, man jau tā grūti elpot. no viena galda pieceļas zaja un nīgri mums tuvojas, palūdzam viņai divus pivčus. eventually tie arī tiek atnesti un orgkomiteja atslābst.

man aiz muguras atrodas kaut kāds kinderu rotaļu zirdziņš, uz kura laikam, pēc izmēra spriežot, paredzēts sēsties virsū. viņš ir skumjš, noplucis un bez astes (skatīt pie VZ instagrammās). VZ sēž ar muguru pret pagalma galu, aiz kura sākas pastāva nogāze lejup, iespējams, ka glīts skats uz otru krastu, ja tiek cauri tai zālei, bet nu, kaut kā nebija prioritāte. pie pretējās sienas no barčika sienas, stāv kaut kāds ļ dīvains pārvietošanās devaiss, kaut kas, kas nav īsti ne skūteris, ne skrejritenis, ne jebkas, kam es zinu nosaukumu.

tikmēr malkas krāmētāji ir iekūruši nelielu uguni tajā ietaisē un nīgrā zaja pa vienām durvīm iznes iepakojumu ar desām. orgkomitejai toties sāk rasties jautājumi par to, kurās no abām durvīm, kas ved uz iekštelpām, atrast tualeti, un, vai te vispār pasniedz ēdienu arī nejaušiem svešiniekiem (mums). also, sāk rasties pārdomas par pagalma piederību jebkādam indoor barčikam. gūgle saka, ka vismaz indoor barčikā dodot ēst un kā pierādījumu rāda pikčas no citiem jūzerneimiem ar havčiku.

viņi tur sacepa desas un aprija. nīgrā zaja apēda savu desu un aizgāja kaut kur prom. tikmēr tiek pamanīts, ka vispār, ja nu kādam pagalmā kaut ko gribas no bārpersonas, tad tur ir zvans, ar kuru gan jau efektīvi var izbesīt said bārpersonu. mums, par laimi, nenācās to pielietot, visiem citiem visu laiku kaut ko vajadzēja.

tikmēr nīgro zaju ir nomainījis bāra čuvaks, kurš izskatās pēc D no Chance. tikai ar vairāk bārdas rugājiem, iespējams nedaudz tievāks un ne tik sharp-minded. pie viņa tiek noskaidrots, ka tomēr nedod ēst, ja neskaita marinētu sieru un marinētu desu. bet tur tālāk esot ķīņu ēstuve, kebabs un kaut kas vēl. orgkomiteja saprot, ka huj s ņim, un pasūta divas marinētas desas un vienu marinētu sieru. un divus pivčus. noskaidro pie viena, ka tualetes atrodas tajās durvīs, kurās man točna likās, ka nebūs.
mums atnesa divus marinētos sierus un vienu marinēto desu, divus pivčus un trīs komplektus ar galda piederumiem.

beigās kaut kā savācos aiziet arī uz tualeti. nebija viegli, jo tur neizskatījās potenciāli pēc labas exp. vispirms ieejot mani pārņēma tādas kā padomju laiku atmiņas, jo tieši tās baltās flīzes, tieši tā dzeltenā krāsa virs tām. vienai kabīnei durvis neveras ciet, bet paliek 10 cm vaļā, dari ko gribi. otrai kabīnei durvis veras ciet, bet rokturī nav tās mēlītes(?) un līdz ar to, durvis var aizvērt, bet nekas tās netur ciet. piezīmēšu, ka biju pat nedaudz pārsteigta, ka bija pods nevis caurums grīdā. izlietnes bija divas, viena visu laiku tecēja un to nevarēja aizgriezt. otrai nebija grozāmās hujetas vispār, tikai tāds puļķītis. papīra dvieļi gan bija, tas bija tā out of place vispār, bet toties tie nebija nekur izlietņu tuvumā, bet kaut kur nostāk, uz radiatora uzlikti. un ejot ārā bija mans mīļākais wtf. jo uz tualetes ārdurvīm iekšpusē bija pielīmēta lapa ar uzrakstu, ka tā ir sieviešu tualete.

pēcāk VZ gāja uz vīristabu un reportēja kaut ko līdzīgu par izlietnēm un tā. pārējo nevarēja reportēt, jo tur neviens slēdzis nebija gaismas slēdzis un bija jau tumšs. kā es pēc tam empīriski noskaidroju, arī dāmistabā nevarēja ieslēgt gaismu. nu neko.

pēcāk stress par viesnīcām, kurās nav nevienas brīvas istabas (jobanas fermeru / kurmju konferences!), un neziņa kā tikt uz vlakiem, aizēnoja visu pārējo, ja arī tur tāds vispār bija.
Powered by Sviesta Ciba