Trash panda

nujā, tātad līst un ir auksti. ejot garām kādai mājai, pagalmā sāk riet suncis kaut kāds. VZ: jā, jā, es esmu sastindzis bailēs, nevis tāpēc, ka līst un salst.

pret šo brīdi jau sāk palikt grūti fokusēties uz jebko citu, kā to, ka līst un salst. teicu skaļi, ka man ir tāds muļķīgs un bezjēdzīgs sapnis, ka gribētos atrasties sausumā. VZ piezīmēja, ka tā nemaz nevar. nemaz neeksistē tāds "sausums". pēc tam runājām, ka vispār kaut kādā brīdī tiešām iestājās tā nebeidzamības sajūta, ka tagad vienmēr un visu atlikušo dzīvi līs virsū. un tupelēs žļurkstēs.

protams, ka mēs papisām to brīdi, kurā no iešanas pa ielu bija jālien atpakaļ mežā uz trasi. reason see above. bet nu, es sapratu, ka mēs esam kakbe pietiekami tuvu, izvilku gūgles kartes, iebakstīju tur penzijas adresi, vai nevar, neejot cauri pilsētai, aiziet te ātrāk. jo vispār initial plāns bija aiziet uz pilsētu un tad domāt tālāk. paliktuve bija bišk ārpus pilsētas. un, izrādās, ka var! pa ielu un neejot pilsētā, var tepat pa 40 min aiziet uz. paliktuve vispār bija man atrakstījusi, cikos ta es būšu. kaut kā drebot un mokoties ar slapu ekrānu, aizrakstīju pretī, ka pēc 40 min.

pret šo brīdi arī bija sācis diez gan jaudīgi pūst vējš. bet nu, kaut kā jau ir jātiek tur, uz penziju. protams, ka beigās ir arī kalnā, bļaģ, jākāpj, ietvissnahuj. nokļūstam tur. tur kaut kādi pacienti čillo pie galda zem nojumes. nekāda staff nekur neredzas. ofisā neviena kakbe nav. domīgi grozamies un wtf. uzrodas čuvaks, kurš pajautā, vai mēs uz palikšanu, tad atver atvilkni un saka, ka viena no šīm atslēgām mūsējā. paņemu to, zem kuras postit ar manu legal name. aizejam tagad uz istabu. jādabū nost slapjās drēbes, prasās uzvilkt sausas. em, izrādās, ka pa 4 vai cik tur stundām nemitīgā lietū, arī somas saturs ir paslapjš. bet nu, kamēr es tur dušojos, nāk penzijas zaja un pieprasa, lai viņai maksā. tad viņa atnes mums brokastis rītdienai, atkal pieprasa maksāt. izrādās, ka nevar tomēr maksāt ar karti. jāmaksā in cash.

jāmaksā in cash ir, jo, izrādās, viņi ir vaļā kakbe nelegāli :D ok. tuvākais bankomāts, protams, ka ir pilsētā. ir kaut kur pēc septiņiem, mēs varam tikt pie cash un jāsamaksā tad restorānā, kurš vaļā līdz astoņiem. ballītes orgkomiteja nopūšas, uzvelk kaut kādas jakas, slapjos apavus un dodas. tuvākais bankomāts 0.5 mile away (es kakbe zinu, kāpēc mana gūgle jūzo miles and ft as measurements, bet nahuj VZ telepurķis dara tāpat?). ejam pēc kartes un attopamies slimnīcas ēku kompleksā. bankomātu neatraduši, ejam meklēt nākamo. tas atkal, half a mile away. ejam pa pilsētu, tur viss ciet, nekas nenotiek, viss izskatās bezcerīgi. mums derētu ne tikai bankomāts, bet arī vjetnamiešu bode, vispār. no such luck. un, skatoties pulkstenī, ir tā, ka nav laika te šito tagad risināt. ir jāiet uz paliktuvi, tur jāsamaksā un tad jādomā, kā tikt pie pivčiem. man pa ceļam rodas lampiņas moments, ka vismaz pāris tak var paņemt kā takeaway pivčus turpat penzijas restorānā!

samaksājam tagad čuvakam par paliktuvi, dabūjam 2 l pivča, aizejam piesēst pie viena no āra galdiņiem uzpīpēt un iemalkot. beidzot smadzene sāk darboties kaut kā normālāk. pivcis un uzpīpēt, sitting down, tas smadzenei liekas norm enough, lai sāktu ģenerēt domu kontentu. bet, tagad ir tāda problēma, ka mēs atkal esam penzijā, te nav nevienas bodes, bet pivčus vēl vajadzēs. ķeramies gūglēt risinājumus situācijai.

Protams, ka ir jāiet līkums līkuma pēc. Man ir jaunas hiking shoes, kuras it kā der. Need to offroad them for science! Woot. Also, protams, kad nogriežas iet mežā / pļavā, kāpt kalnā, tad sāk līt tā, ka vienā brīdī neko nevar redzēt. Lietus ir pamatīgs un skropstas tā konstanti aizlijušas, ka vispār neko. Nuok. Takas malā ir kaut kādas mājiņas, kuru nojumēs sēž ļauži un izbrīnīti mūs vēro. La viņiem, viņi redz. Kaut kādi vēl romantiķi ar lietussargiem tur. Maskas, starp citu, sen tiek nestas rokā un šajā brīdī ir izmirkušas slapjas viscaur. Tieši tāpat kā krekli un maikas. Nē nu. Ies tak! Izlienam pa pļavu, pa krūmiem. Un tad jāgriežas diez gan strauji gandrīz atpakaļ. Protams, ka atkal jākāpj kalnā. Dubļi un slapjums ir mūsu viss šobrīd. Un nopūtas.

Kaut kādā brīdī tho dod kāpt lejā. Piezīmēšu, ka tas nav tik ļoti labāk. Joprojām viss diez gan slapjš un līst. Manu jauno apavu ūdensizturība padodas. Pārsvarā, jo zeķu augša ir sen slapja un samirkusi arī iekšā. Eh. Samocītas pēdas pieder pie lietas, tur neko laikam. Also, man kreisā tupele visu laiku atšņorējas, āāā! Visādi kāpelējamies. Nokļūstam vēl kaut kādos krūmos, bet vismaz līst mazāk. VZ aizpīpē. Es arī izvelku cigareti un šķiltavas. Bet manas nešķiļas. Nešķiļas vairs arī VZ škiltavas. Pēc zināma moku laika, under protest, aizpīpēju no viņa cig. Visi sanervozējas. Apsver domu tuvākās 2 stundas uz maiņām chainsmoke, bet nu... laikam nē. Ejam. Beidzot arī Žebrák.

Ejot pa pilsētu uz sejas jāliek atpakaļ maskas. Ja kas, slapja kokvilnas auduma maska ir ļoti efektīvs voice modulator. In case jums vajag kādu kidnap. VZ korekti piezīmē, ka vispār nepamanīja, ka beidzis līt. Bet šis prieks anyway nav ilgs. Also, maskas joprojām ir slapjas viscaur. Tāds savdabīgs rūdījums. Un visi pa ceļam manītie ļauži uz mums skatās ar izteiktu izbrīnu.

Kaut kādā brīdī ejam pāri tiltam, es aizpīpēju. Visi ohujā - manas šķiltavas strādā! VZ arī izvelk cig un cenšas aizpīpēt. Man tikmēr atšņorējas tupele, ar cig zobos cenšos to sasiet. Pagriežu galvu pret VZ un saku, ka jūtu a Withnail moment tagad. VZ piekrītoši apstiprina. Kamēr tieku galā ar tupeli, VZ beidzot izdevies piedarbināt viņa šķiltavas.

Aiz Žebrāka, protams, sanāk atkal iet krūmos. Bet vismaz krūmos nav jātur uz sejas slapa maska. No krūmiem izejam atkal nesaprotamā miestā, kurā nekavējoties apmaldamies. Bet salīdzinoši ātri arī atrodamies. Tā kaut kā, daļēji pa krūmiem, daļēji pa ielām, ejam cauri nesaprotamam daudzumam miestu. Līst uz maiņām ļoti vai mazāk ļoti.

Kaut kādu ceļu ejot vispār papišam, ka bija jānogriežas pa zemes ceļu. Skatoties kartē, kļūst skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz to. Citādi sanāk jau neveikli. Nuok. Tur atkal, protams, zemes ceļš, kalns, līst, dubļi. Uz zemes tiek ieraudzīta nomesta spēļu pistole. Noņirdzamies, ka kāds kritis kaujā aizstāvēt savu kraju. Nobildēt, protams, nevar. Telepurķi abi ar mokām dīlo ar kartēm. Nebeidzamais slapjums spaida ekrānus un vispār arī nupat stīvi un nosaluši pirksti, kas nepalīdz operēt devaisus.

Nedēļas sākumā nejausi piebukoju penziju nekurienē uz sestdienas nakti. Māte Daba nopriecājās, es jūtu. Laika prognoze uz weekendu kļuva sliktāka un sliktāka. Bet ballītes orgkomiteja ignorē tādas lietas. Nokāpām šorīt tos 6.3 km uz tuvāko vlak staciju, kur pietur norm vlaki un iekāpām vlakā uz nekurieni aiz Berounas. Bija plāns A un plāns B. Plāns A - garāks, caur mežu, vēl viss kas. Plāns B - īsāks. VZ bez grūtībām pierunāja mani uz plānu A. Neko. Izkāpām no vlak 2 pieturas pirms plānotās un ies tik!

Visi kakbe zināja vispār, ka būs lietus. Bet prognozes tā mainījās, ka nebija skaidrs precīzāk. Zdice stacija ir kaut kas starp Okna un Stara Boleslav staciju. Noņirdzāmies, ka pietrūkst vistu tho. Ejam visādi pa pilsētu. Maskas pieelpojas un bveh. Un kaut kādā brīdī arī sāk mazliet līt. Bet mazliet. Norm. Ejam. Viss liekas totāli norm so far. Izejam beidzot no pilsētas, ejam pa rnd veloceļu. Tīri la ejas. Vedam garu sarunu par to, kāpēc mapy.cz domā, ka 25 km hiking it jāiet 7 stundas. Like, I mean... pat ņemot 5 km/h on avg speed, joprojām ir 2 stundas, kurās ko tieši viņuprāt darīt?

Līt sāk bik vairāk. Bet nu. Nav pārāk slikti. Un tad nonākam pie pagrieziena, kur trase met līkumu for līkuma sake. Bet toties nav iela un var iet sabristies mežā. Bet var arī iet taisni pa ielu, bez līkuma. Kā jums liekas, kur ballītes orgkomiteja aizgāja?

vakar toties kaut kā izdevās atkal iztaisīties uz iešanu. bet nu, naiku samocītās pēdas, lika uzvilkt vienus no vansiem.

izgājām ārā, kaut ko domīgi nopirkām vjetnamietī, sapratām, ka jāiet jau beidzot ielejā. tik sen nebija būts ielejā. bet nu, jāiet, protams, caur Holīnu un taku tur. kas, protams, sevī iekļauj.. uzminējāt. kāpšanu lejā no kalna, lai uzkāptu augšā pa akmeņainu un dīvainu taku :D vai es jau teicu, ka biju uzvilkusi skeiteru apavus? :D bet vispār apavi nebija problēma šajā brīdī. problēma bija milzu ģimenes vienā barā uz tām takām. vienā ģimenē nejauši sanāca iejukt pa vidu un nekā netiku garām. kad beidzot tikām ārā no tā bara, atviegloti nopūtos, ka mani neviens nepaguva vēl adoptēt. jajebu. bet tad nonācām vietā, kur sliežu otrā pusē bija kaut kāds bezmaz live gig. kaut kāda diez gan cringe čehu huiņa, kur ik pa brīdim dzied nānānānā kaut kādu. visi saskatās un saprot, ka tur kaut kāds nananā notiek. ejam labāk prom.

ielejas daļā, kur līdzenāks un populārāks, protams, ir miljons cilvēku. VZ teica, ka te ir vairāk cilvēku nekā Muse gigā. pēc pārdomu mirkļa, pajautāju, kurā Muse gigā. VZ teica, ka tajā, kas O2. aizdomājāmies katrs, kas ir apmeklētākie gigi, uz kuriem būts. man laikam sanāk Nick Cave. VZ arī nesaprata, vai Muse vai Nick Cave. neko, cenšamies iziet cauri tai visai ellei, ir visai silti un patīkami citādi. un iet iet vienmēr ir forši.

izejot no ielejas, aizejot līdz upei, pienāk kaut kāds lēmumu pieņemšanas brīdis. vai iet uz Andel / centru pusi, vai Radotin, vai tomēr iet tur, kur initially tika domāts - uz Braņīkas barčiku. visi kaut ko apdomā un nolemj, ka svētdienās labā laikā drīkst iet čillot barčikā pēcpusdienā. pārejam pāri nolādētajam tiltam, nokāpjam lejā. ejot uz barčiku, tur rakstīts, ka šodien grillē. nuok, mums vairāk cerība, ka dod arī piesēst un pivčus. izrādās, urā, ir pāris brīvi galdi. piesēžam pie viena. pēc pivčiem, protams, ka jāiet pašiem un ar masku uz sejas. šeit gan, izrādās, vāra ilgāk nekā līdz septiņiem. barčiks strādājot līdz apmēram deviņiem.

es jums izstāstīt nevaru, cik episki fantastiski un abnormāli baudāmi ir sēdēt vairākas stundas barčikā, žūžot pivčus, pīpēt, nesalt un visādi runāt huiņu, nosmieties un šokēt VZ ar manu casual af vārda "sociopolitisks" lietojumu. lieliski. tas ir tā, kā hjūmaņiem ir tiesības justies. tieši tik jauki un patīkami. un suncis, kurš ar mums iedraudzējās, bija vispār smieklīgs, ar visu savu curled ausi. saimnieks gan nāca nočekot, vai mums ok ar to, ka suncis pie mums. par abildi VZ teica, ka netraucē, bet es līksmi kasīju sunča pakausi. idilli gan traucēja dažādi kinderi, bet tos, par laimi, lielākoties varēja tupa ignorēt un izlikties, ka netraucē.
piebildīšu, ka pret šo brīdi man ir skaidrs, ka labi, ka neuzvilku naikus, bet ir diez gan apbrīnojami, cik daudz iešanas iet es esmu izcietusi skeiteru apavos, pirms es zināju, ka var labāk. uh.

bet nu, kaut kādā brīdī kļūst skaidrs, ja mēs gribam vēl paši tiptap aiziet iet atpakaļ savā kalnā, nāksies iet apmēram tagad. visi izdzer pivčus un dodas. tilts, protams, tik pat nolādēts, bet nu. kaut kur tajā visā procesā ir tā, ka man drusku ieplīst pēda atkal. un pain is pain ir pain. kāpt gar studiju liekas vispār mokas un mokas. bet neko, distraktēju sevi cērtot nagus plaukstā un nīgri stāstu sev, ka tik daudz kā uzkāpt kalnā, kurā dzīvoju, tik daudz jau nu gan vajag varēt. un nu, izrādās, ka tiešām varu, ietvissnahuj.

tad jau vjetnamietis, vēl pivči un runājām, ka pa ļoti ilgiem laikiem fantastisks weekends. es liku piecas zvaigznes. VZ teica, ka nu tā arī ne, ka četras ar pusi. nopūtos un teicu, ka nekad nespēju trāpīt uz tās puses, bet tikai četras liekas par maz.

14.5 km svētdienā un milzu smaidi ballītes orgkomitejas sejās.

kamēr vēl šodien nekur nav aiziets, local historian jūtas, ka jāuzraksta par vakardienu. bet vispirms skumjās ziņas, ka jaunās iešanas iet kedas man ir izmēru par lielu. eek. neko, gāju vecajos naikos.

aizejam pie vjetnamieša, iegādāties līdzņemamos objektus. tad sajūtamies mazliet apjukuši. iepriekšējās dienas doma bija Radotin. kaut ko parunājam par to, kur iet, sarunā pavīd vārds "absurdi" un tā. ejam tagad pa zelta rudens ceļu lejā, tur apspriežam milzu vāgenu draudīgumu un to, ka krāsa matters, vispār. tad līdz upei un pa to ielu, kas bija ciet pagājušoreiz. šoreiz nebija ciet, tur bija tūristi upon tūristi, ew. un vispār nesaprotami ļauži. oh well. aizejam uz Chuchli. tad pa veloceļu gar upi. gar viktoriju viktoriju, kur kaut kāda zaja, clearly ar radības kroņa apliecību vispirms visu ceļu sabloķē, tad ar motorisku skeitbordu aizhujārī visiem garām, uzvaras pozā. **nopūta**

nonākam pie pagrieziena atpakaļ uz kalnu un te, izrādās, ka mēs ar VZ esam visu ceļu gājuši uz divām dažādām vietām :D es gāju loku un atpakaļ uz mūsu kalnu, bet VZ gāja ar milzu līkumu uz Radotin. gadās. nav ilgi jādomā, lai arī es izlemtu, ka iešu tomēr uz Radotin. veloceļš, protams, tādā labā laikapstāklī ir diez gan pilns ar veļikotājiem. silti, prožektors aktīvi spīdinās. vispār omulīgi un la. aizejot uz Radotin parādās tāda "nu, tagad te" sajūta, papildināta ar "a ko nu?"

vispār ir release weekend un man līdzi ir laptops. skatoties pulkstenī, saku, ka man vispār derētu aiziet uz to bernarda barčiku piesēst, jo man viena hujeta vēl jāizdara darbos. ejot uz barčiku, domīgi spriežam, ka pēc pivčiem un barčika varētu būt grūtāk aiziet ar kājām atpakaļ. bet nu redzēs, man tiešām jāizdara hujeta. bet tad aktuālāks kļūst jautājums, a kāds atceras, kur tas barčiks bija? nu, pie sliedēm, otrā pusē, blakus tam tunelim. tuvojoties sliedēm, tiek secināts, ka tur visu uzrakuši un neko nevar saprast. pēc neilgas random staigāšanas, kuras laikā VZ satika un sveicināja čuvaku, kas kādreiz bija SpB pacients, pārejam pāri sliedēm. es minu, ka jāiet uz to pusi. ejam un hobana!, tur arī barčiks. tā kā ir labs laikapstāklis, nav īstas pārliecības, ka būs brīvi galdi, bet nu jāpamēģina jau ir.

barčikā tomēr atrodas brīvs galds. pasūtam bernarda pivčus, es izvelku laptopu, ieņirdzam par burgeru menu. tur bija rakstīts, ka čili ir ass. es ātri apdaru savas lietas un pasūtam burgerus, ka jau visi te sapulcējušies. ir silti, patīkami, ir noieti virs 14 km so far. sēžam barčikā, tāda sajūta kā miera laikos gandrīz. gandrīz, jo, izrādās, ka viņi vāra tikai līdz septiņiem un pēdējos dzērienus sāk drusku pirms astoņiem. bet tur pavadītais laiks anyway lika sajuties omulīgi un tā, kā cilvēkiem būtu tiesības justies.

skatoties pulkstenī un domājot par to, ka jāpaspēj atpakaļ uz vjetnamieti, apsveram iespējas, kā tikt atpakaļ. bet, piebildīšu, ka runājot par vjetnamieša paspēšanu, apdomājam, kādi katram ir alkohola krājumi mājās. es esmu totāls alkohola hoarderis, uz to brīdi manā atmiņā liste bija - viens gambrinus, viens pilzneris, nezināms skaits kozelu / svijānu, 8 sidri, 2 sintētiskie citrusa, pusotra pudele vīna. VZ teica, ka mums nedraud skaidrā nomirt. bet nu, ne tikai jāpaspēj uz vjetnamieti, bet arī mani naiki man atkal jau drusku spiež, tad nu nolemjam padoties. padošanās nozīmē, ka nobraukt vienu pieturu ar vlak, tad kāpt tajā kalnā. jo es totāli un absolūti atsakos padoties vēl vairāk, kas būtu divas pieturas ar vlak un tad ar busu augšā kalnā. no wai, es neesmu gatava atrasties tik tuvu tik daudziem cilvēkiem. uz vlak paspējam last minute before it arrives, woo. nobraucam to pieturu, izkāpjam Velka Chuchle vlak pieturā. tur gan jau konduktore bija ohujā, jo ne tikai pāris hūmaņi izkāpa šajā nekurienē, bet pāris arī iekāpa!

kāpjot tajā nolādētajā kalnā tiek secināts, ka galvenā atšķirība pēc pāris pivčiem, pavairāk cig un burgeriem, ir daudz grūtāk elpot tajā nolādētajā kāpienā. citādi - kā jau parasti. :D also, visi citi kāpj lejā. laikam jau vakaros jākāpj no kalna lejā. bet nu mēs rebeļi, also dzīvojam augšā kalnā, nekas neatliek, būs kāpt. garām arī pabrauc policijas mašīna, kur nav īsti skaidrs, ko tieši viņi te, mežā, meklē. un, kā jau parasti, visvisgrūtāk ir uzkāpt pēdējo kāpienu pļavā. tā ir kaut kāda šausma un man laikam paspruka viens vai vairāki nepieklājīgi vārdi. tik daudz par tikumiņu, eh.

un nu, protams, ka paspējām uz vjetnamieti. citādi jau sūds, ne alkohola hoardings, ja tupa izdzer mājās esošo un jaunu neiepērk!
pivči, dienas sekas un apm.

bik virs 20 km.

saņēmu ziņu no Elles Tomāša, ka viņi vērs Elli vaļā un varēs iet tetovēties tur jūnijā. bija sarunas ar Gā un atsevišķas sarunas ar Rūd, kurās runājām par to, ka nav prātīgi tetovēties siltā laikā un dzīšana būs sarežģīta un tas viss, labāk atlikt uz rudeni. beigās ar Gā salūzām, jo cik jau var gaidīt! aiztekstoju Tomāšam pretī un tagad ir tā, ja nesāksies jauns lockdown, tad jūnija vidū man beidzot tetovēs roku. un tad uz rudeni jāizdomā līdz galam tā nākamā tetovējuma zīmējums. ķirzaciņu ideja jau ir diez gan laba un forša. bet nav vēl uzzīmēta pat ekrānā.

un esmu tikusi pie jauniem iešanas iet apaviem. rīt, baidos, ka for science, nāksies iet iet.

nepienāca ne lockdown ierobežojumu mīkstināšanas diena (šodiena), ka es vakar beidzot noskatījos pirmo livestream konci. bet nu Emiku nevar laist garām, tur nebija variantu. nu, ir awkward. gribas applaudēt, bet sajūta mazliet stulba. gribas uzdejot, bet atkal - awkward. bet vispār Emika ir lielisks skaņu gīks. par to viņu mīlam. un vispār viņa ir tik.. awkward pati par sevi, tas ir adorable :D vispār patika noskatīties un bija kļova viss kas. Lieliska mūzika, kā jau parasti. ("This is the planetarium gig set, it's at least somewhat rehearsed" teica māksliniece.) labi bija piedžoinot un skatīt. VZ piezīmēja, ka labais bija, ka nekur nebija jābrauc un jāorganizējas, tupa atnācām pie manis. Emika arī pastāstīja un parādīja visādas savas mūzikas gīkainības.
apm.ņurd. tas viss. Emika kļova.

un pēc tam noskaidrojām pie Stenlija visu to, ko vajadzēja noskaidrot. sageimojāmies kvalitatīvi, atradām tos pārējos endings. noņirdzāmies procesā.

pēc visas nostaigāšanās, mani iepazīstināja ar spēlīti Portal. I have never even been so fascinated by something that frustrates me so much. :D
tas, ko es par sevi uzzināju - es nemāku uzkāpt pa trepēm nekur neietriecoties, es nemāku lekt, īpaši nesot kluci, un man ir ļ sūdīgi speed reflexes.
tas, ko es uzzināju par VZ - viņš māk visu augstākminēto, bet viņam brīžiem pietrūkst slinkuma motivētu ātrāku risinājumu pārvietoties telpā. for speed tasks - always on point tho.

toties The Stanley Parable, izrādās, ka esot vēl endings. tos būs jāapgūst, citādi nav kārtībiņas.

runājot par nekārtībiņām, man ir dīvains uzkāriens uz vienu konkrētu aiziešanu iet uz 34 km līdz Annijas miestam. bet Māte Daba liekas, ka to pārāk labi jau zina un cenšas sataisīt nelabas prognozes. bet nu viņai vispār šajās dienās sanāk overtime trollējiena darbi. nācās taisīt aukstumu pirmajos maijos, jo tad parasti tas jādara. bet te kaut kādas āra iestādes vēršot vaļā rīt, tad nu Atkal jādara visa tā trollēšana ar saldēšanu. nabaga, nabaga Māte Daba, ajajaj, there, there, bļaķ.

vakar kaut kā savācās visi un aizgāja iet. kaut kā pavisam nejauši. ierosināju, ka ejam pa zelta rudens ceļu. tur it kā viss labi, bet ir pirmslietus siltums. salīdzinoši grūti elpot. bet iet iet jau labi. nokāpām no kalna un aizdomājāmies, a ko nu? jo iet tālāk uz Andel un centriem liekas as neproduktīvi, as it comes. padomājām, ka kāpt atpakaļ kalnā kļovāk caur Chuchli. un praktizēties kāpt tajā jobanā kalnā. bet nu, lai aizietu uz to uzkāptuvi, sanāk apiet apkārt kalnam. nonākam pie ceļa, kur rakstīts, ka šoweekend netikt te cauri. bet kaut kādi veļikotāji no turienes izbrauc. nolemjam, ka nu, ies tak, redzēs.

soļojam, tur kaut kādi pick and choose tūristi, kas fotkā vienas vecas mā, bet nefotkā citas. bet nu beigās savācās novākties no ceļa un aiziet krūmos. kaut kur pie jaunās pašnāvnieku viesnīcas. VZ teica, ka cerams, ka aizgāja gulēt tur baseinā un gaidīt, kad tur salies ūdeni. pašnāvnieku viesnīca ir viesnīca, kas tiek būvēta konkrētā vietā, kur sanāk faktiski gandrīz karāties pāri klints malai. mans specific naids uz šo iestādi ir tāds, ka viena ļoti jauka taka, kā nokāpt no kalna, tagad ir nepieejama.

izvelku no somas greipfūru vājos alkoholiskos dzērienus. par laimi nekā un neviena nekur nav, var noņemt maskas un malkot dziriņu. ir tīri labs gājiens. gaiss nav tik stuffy, ir diez gan patīkami un smieklīgi. kaut ko tur noņirdzāmies diez gan jestri. noejot no šī ceļa, kurš arī otrā pusē ir ar warning signs, ka te cauri nevar iziet. nezinu kā citiem, bet mums sanāca tīri efektīvi iziet, bez kaut kādiem traucējumiem. bet nu, te jau sākas Chuchle un jāsāk likt maska atpakaļ, jo ir kaut kāda nebūt civilizācija. protams, ka besis par to, ka nekur jau ilgi nav bijis nevienas miskastes, tiek vokalizēts sekundi pirms ierauga miskasti beidzot.

teilkšu jums tā, ka es laikam nespētu vairs dzīvot pilsētas centrā, nevis nomalē. tās nekurienes, kas te tik ātri aizejamas, tas ir bliss. jāatceras, kad nāks laiks pārvākties.

vispār sāk arī lēnām pilināt lietus. gaiss kļūst svaigāks, paliek vieglāk elpot. lietus nav stiprs, tas ir tīri refreshing and nice. soļojam omulīgi. VZ apjautājas, vai iesim pa ielu, vai gar upi. nobalsoju par upi un pajautāju, kas ir the major diff. VZ paskaidro, ka uz ielas gan jau būs mazāk human traffic nekā veloceļā gar upi. bet nolemjam, ka gar upi anyway kļovāk. tur gan kaut kāds lokālais Izbraukājam Lokālos Veloceļus Ar Vāgenu festivāls. also, visi nez kāpēc brauc prom no Chuchles, baros. kaut kādā brīdī liekas, ka visi bēg no dziedoša kindera uz veļika. bet tur kāds bija bik atpalicis. laikam bija piestājis uzpīpēt, vai ko nu tur, un tagad minās, lai panāktu to, no kā jābēg.

te jau sliedes un jāsāk drīz būs kāpt kalnā. te es klusībā nobrīnos, ka pēda nav saplīsusi vēl. lietus it kā kļūst stiprāks, bet joprojām ne pietiekami, lai tiešām traucētu. vējš gan kaitina un traucē. kaut kādā brīdī uzrodas veļikotāja un aizveļiko mums garām. VZ pauž cerību, ka brauks kalnā. bet nē, nogriežas, lame. kāpt kalnā tiešām nav nekāda leisurely pastaiga parkā, bet nu. pretī nāk zajas vispār bez maskām un mūs pasveicina. VZ noburkšķ, ka mūsdienās pareizais sveiciens ir uzlikt masku nevis izdot skaņas. kāpjam un kāpjam. lietus traucē mazāk, jo zem kokiem nelīst, vēl arī nepil no. kaut kādā brīdī tas sāk kļūt grūtāk nekā gribētos, bet, par laimi, te jau gandrīz uzkāpts. atliek iziet cauri mežam un uzkāpt pļavā. mana pēda joprojām nav saplīsusi. VZ salūza celis, bet tas paguva atlūzt, kamēr viņš vokalizēja šo notikumu.

pļava atkal ir a bit of a bitch, bet ir vieglāk nekā iepriekšējās reizes. diez gan ievērojami. piezīmēju, ka šoreiz nenogājām 30 km. bet ir tāda improvement sajūta, ko mums neatņemt.
overall 13 km un apm ņurd.

toties vakar ballītes orgkomiteja bija uz Pie Riepas, iemalkoja sidrus un sajutās, ka pa diez gan ilgiem laikiem varētu kaut ko uzgeimot. ballīte nopērk vīntonika sastāvdaļas, pasūta picas, atver Steam un iegādājas The Stanley Parable. piebīda dīvānu pie komputātōra, lai kaķītis var piedalīties un time flies when laughing your arse off.

vēl tika secināts, ka, pirms te sāka būvēt jaunas dzīvojamās mājas un aiz loga ir nebeidzams troksnis (gan jau no speciālā trokšņa devaisa, jo kas tā par būvēšanu, ja nav nesaprotama trokšņa), iekšā esošajās mājās urba vairāk. not that tagad nekad neurbj, kādreiz vienkārši bija vairāk. bet kopumā ņemot, skaidrs ir tas, ka troksnis nekad nebeidzas un nevienam nepienākas dzīrdēt pašam savas domas.

EB: I'm surprised I can't smell that yellow thing (**rāda uz rapšu lauku**) I don't like the smell usually, but I can't smell it now,
kaķ: oh, I can't smell anything these days.
EB: why?
kaķ: my organism is being too busy being allergic to it all, no headspace to smell it.

lietas, kas nestas uz barčiku liste ir tāda dīvaina lieta, jo mūsdienās eksistē tikai PieRiepas, bet uzstāju, ka tas totāli skaitās.

pirmkārt, es atcerējos, kas trūkst no pagājušā saraksta, kas bija tas, ko es nevarēju atcerēties.
. mērlenta!

vēl ir iets uz barčiku ar:
. keyboard,
. jaunu mugursomu, ko atpakot un pielikt lietošanā,
. tualetes papīra rullis (ja nemaldos, divreiz).

protams, Pie Riepas ir arī barčiks, kas strādā pēc BYOB principa. līdz ar to, atklāts, ka no vienas sidra bodes Johannes Cyder delivery ir next business day. tad nu tas ir ticis nests pietiekami.

nu un nebeidzamā apmaiņa ar skrūvgriežiem, tas te ir populāri.
kā arī random javčiki - nu tur sīpoli, daļa cukini, paprikas, pašgatavotas marinādes, svaigi čilīši, y'know, stuff.
rokā turamais putekļusūcējs vēl.

citās ziņās, esmu sākusi griezt pati sev matus. visi, kas redzējuši, visi atzīst, ka tīri la sanācis. nesaprotu, kāpēc visi tā ņirgājas un šeimo par pašrocīgu matu griešanu. process tho, is a bitch. ir diez gan apnicīgi. also, man, kā labrocei, neiet viegli ar matiem aiz kreisās auss. un pakausis gan ir a bit of a mess, bet to es pati neredzu, man pohuj, lai tie citi cieš, ja vajag tur baigi lūrēt.

ballītes orgkomiteja vispār generally speaking neatbalsta Plānošanu. Plānošana ir huiņa, never works un totally is doomed. best laid plans, all that. tam dzīvē ir bijis ļ daudz piemēru un situāciju. bet šorīt bija The Pierādījums, if I've ever had one.

nevar pat paļauties, ka Ieplānotā brokastu maize būs tieši tā, kuru tu esi Ieplānojis. arī tad, ja es esmu to maizi pašrocīgi paņēmusi bodes plauktā un iegādājusies iepriekšējā vakarā. jo es paņēmu dzeltenā iepakojuma maizi, VZ paņēma zaļā. pēc tam gājām pie manis iemalkot pivčus ķiķinot līdzi House MD pirmajai sezonai. atnākot te, izņēmu no somas sapirktos priekšmetus incl. maizi, ieliku tos tiem atbilstošajos mēbeļu un tech risinājumos. VZ no savas somas izņēma tikai pivčus, pārējo atstājot somā. vēlāk ar visu somu VZ aizgāja uz savu mā.

šodien, kad beidzot savācos uz brokastīm (tas nebija viegli, necik! eww, sustenance, y'know), ņēmu maizi no plaukta un secināju, ka pie manis ir zaļā maize, nevis dzeltenā.

neko nav vērts Plānot, neko. bet nu, **parausta plecus**, dažādojam ēdienkarti, teica VZ.

ejam pāri upei pa tiltu, tāds koka, diez gan pavecs, norm. besī tilti. anyway. ne par to šoreiz. nu kā, tur upe, visādi augi, sasvīduši ļauži, viss kas. un loģiski, ka visādi jobani kukaiņi lido gaisā. spieto tā, ka maz neliekas. kaut kādi moths, mana kukaiņu nepazinēja prāt. tie moths tur ņirb visur apkārt un priekšā un visur.

VZ: labi, ka tās maskas.
kaķ: vispār zinko? tas ir kā tajās romantiskajās filmās, kur romantiskie pāri iet cauri spīguļojošiem kukaiņiem. kā viņiem nesalien viņi acīs un ausīs?
VZ: tas jau ķinī mums romantiski izskatās, bet patiesībā tur bija take 17 pēc tam, kad zaja no acs izvilkusi kārtējo.
kaķ: ahaha, jā, ja paveicas, var nofilmēt brīdi, kad nevienam nekas nekur nav ielīdis.
VZ: nav viegli.
kaķ: vispār domāju, ka mūsdienās gan jau tas ir... emm..
VZ: CG?
kaķ: m? jā! vot! šitas. liekas, ka varētu būt lētāk.
VZ: jā nu, filma ietaupās, nav tik daudz laika jāpavada.
kaķ: gan jau vieglāk uzreiz mirguļojošus uztaisīt arī.
VZ: jā, citādi katru to jobanu kukaini nopūst spīdīgu..
kaķ: nu vai ne?
VZ: vispār, rekur ideja holivudas svarīgajiem, uztaisīt romantisko ķini, kurā viss ir kā dzīvē. bez izskaistinājumiem un efektiem.
kaķ: ahah, bet.. man liekas, ka tad tas vairs nebūtu romantisks.
VZ: jā nu. beigās čuvaks ghosto zaju un zajai vispār pohuj, titri.
kaķ: ahahah, protams.
VZ: nē, beigās zaja uzinstalē tinderi, tad titri, vo!

ballīte ir similar insanity levels.
jeb, sestdien Rollijs atbrauca pēc urbja, kas nozīmēja, ka svētdienas iešanas iet visa premise kļuva flexiblāka. man bija ģeniālā ideja - let's do a round trip! aizejam uz Zbraslav, pāri upei uz Radotin un tad atpakaļ uz mūsu kalnu. jo nu. pfft! also, we've never done that before.

aha.

neviens, protams, nepadomāja par to posmu kā vienu gājiena gabalu. visiem prātā stāv, ka tak neskaitāmas reizes bijis aiziets līdz Zbraslavai, tas tak sūds jautājums. tāda pati doma par to, ka aiziets tak līdz Radotin arī. katrs gājiens gan ir bijis atsevišķs notikums. bet nu. kurš domā par tādām lietām? sīkumi vien!

ziniet, kas ir labais dzīvošanai kalnā? ka ejot ārā sanāk iet lejā. nevis augšā. sāc iešanu sprigans, nevis nogursti pirmajos km.

ok. bet, lai aizietu uz Zbraslavu ir tāds sīkums kā... jātiek uz veloceļu. kas nozīmē kāpšanu gar studiju uz Braņīku un tā. ok. vairāki papildus km. huiņa, vane? sprigani ejam. endo zaja visu laiku līksmi stāsta, ka mūsu steady pace ātrums nupat jau ir nevis vairs 9 min 32 sec, bet 8 min 52 sec. runājām, kāpēc tik ļoti ātrāk. nu. it kā te ir nevis pa nelīdzenām takām, akmeņiem un čiekuriem, bet asfaltu. dēļ maskām īsti nepīpējam, tur ietaupās. nemākam to pace ourselves. also, a lot of downhill. ok. bet vienalga dīvaini.

aizejam uz Braņīku, aizejam uz A2, soļojam. ballīte bijusi vismaz divos gigos šajā gadā. neviens no mums nav redzējis tik daudz hjūmaņu vienkopus visa gada laikā, kā šajā pastaigā. un tas ir par hjūmaņiem, kuri sēdēja zālājos pie upes vairākās konkrētās vietās, kur ir āra alus takeaway,, biezā masā un malkoja dziras. gājēji iet, veļikotāji un skrituļotāji, tas savādāk, mēs visi dodamies un šas nebūsim tuvu viens otram. jajebu. izolācija at its finest indeed. bet nu, ejam garām un pohuj. pēc tam runājām, ka labāk patika zvēriņus skatīties nevis.

anyway, aizejam uz Zbraslavu. un tur tagad jāiet uz Radotin. es biju totāli aizmirsusi, ka tur ir pamatīgs ejams gabals vēl. ok, nav pamatīgs, pamatīgs, bet garāks nekā manā atmiņā bija. VZ ieminas, ka bija doma pēc tam iet pie viņa un es grieztu sev matus pakausī. (te der laikam piebilde, ka man nav movable spoguļu mājās, lai apgraizītu sev pakausi. make all the jokes you want, mani mati izskatās pietiekami labi.) nospriežam, ka visticamāk nē, bet izlems, kad būs atpakaļ kalnā.

aizgājām līdz Radotin. so far so good. tho, pushing 20 km. worrying. netrenēti organismi, tas viss. pohuj, ejam. Radotin nevienam pat nerodas jautājums, ka varētu kāpt vlakā. ejot no Radotin uz Velka Chuchle ir tā, ka ceļa posmi, kuri parasti likušies bezgalīgi, tagad liekas sūds jautājums. un nevis tāpēc, ka nav noguruma, bet, jo procentuāli uz visa tā jau noietā fōna liekas totāli nothing. un par maskām runājot. ir tā, ka man ir pollen allergies. vispār ar masku ar tām ir vieglāk. bet, kas interesantāk, ka dealošana ar kukaiņiem ir vieglāka. it kā. viņi vismaz nelido degunā un mutē. tikai acīs un matos. one would think. bet tie tricky bastards cenšas, un pa retam kādam sanāk, iekrist iekšā maskā. besī. tas ir jaunais akmentiņš kedā. par sarunu par romantisko ķini un mirguļojošajiem kukaiņiem, cerams, ka uzrakstīšu atsevišķi.

pret šo brīdi visi secina, ka mana doma par 4 stundām, ko šis trips aizņems, es biju nevis generous, bet lacking. neko. ejam. kaut kur Velka Chuchle man atkal saplīst mazliet pēda. paiet var, bet kļūst skaidrs, ka man vajag soliņu, piesēst un apdeitot plāksteru situāciju. atrodam pie sliedēm divus soliņus, mazā uzkalniņā, nost no ielas. tas labi, jo var uz brīdi noņemt masku. piezīmēšu, ka maska vispār arī traucē redzēt lietas, īpaši pie pēdām. izdaram to, uzpīpējam. neko, ies kāpt kalnā. tagad vairs tādas norm opt out opcijas nav anyway.

kāpt tajā jobanā kalnā nav tas, ko gribas saukt par viegli. bet, tāpat kā iepriekš, vispār ir mazāk mokoši nekā likās, ka būs. cilvēku apkārt vispār īsti vairs nav, kāpjam un kāpjam. pret to brīdi, kad mega zajebala, tad arī jau vispār uzkāpts. bet tā iešana cauri pļavai un kāpiens tur, tas gan atkal ir grūtāk nekā pierasts. bet viss beidzas laimīgi, picērijā paņemam havčiku, pie vjetnamieša pivčus un iegrimstam sōfā un dīvainā no-mind serčikā. endorfīni ir bliss.

30 km. feispalms un lepnums vienlaicīgi. jūs pamēģiniet! also, endo kartē redzamais ir vienkārši bezgala iedvesmojoši.