vakar kaut kā savācās visi un aizgāja iet. kaut kā pavisam nejauši. ierosināju, ka ejam pa zelta rudens ceļu. tur it kā viss labi, bet ir pirmslietus siltums. salīdzinoši grūti elpot. bet iet iet jau labi. nokāpām no kalna un aizdomājāmies, a ko nu? jo iet tālāk uz Andel un centriem liekas as neproduktīvi, as it comes. padomājām, ka kāpt atpakaļ kalnā kļovāk caur Chuchli. un praktizēties kāpt tajā jobanā kalnā. bet nu, lai aizietu uz to uzkāptuvi, sanāk apiet apkārt kalnam. nonākam pie ceļa, kur rakstīts, ka šoweekend netikt te cauri. bet kaut kādi veļikotāji no turienes izbrauc. nolemjam, ka nu, ies tak, redzēs.

soļojam, tur kaut kādi pick and choose tūristi, kas fotkā vienas vecas mā, bet nefotkā citas. bet nu beigās savācās novākties no ceļa un aiziet krūmos. kaut kur pie jaunās pašnāvnieku viesnīcas. VZ teica, ka cerams, ka aizgāja gulēt tur baseinā un gaidīt, kad tur salies ūdeni. pašnāvnieku viesnīca ir viesnīca, kas tiek būvēta konkrētā vietā, kur sanāk faktiski gandrīz karāties pāri klints malai. mans specific naids uz šo iestādi ir tāds, ka viena ļoti jauka taka, kā nokāpt no kalna, tagad ir nepieejama.

izvelku no somas greipfūru vājos alkoholiskos dzērienus. par laimi nekā un neviena nekur nav, var noņemt maskas un malkot dziriņu. ir tīri labs gājiens. gaiss nav tik stuffy, ir diez gan patīkami un smieklīgi. kaut ko tur noņirdzāmies diez gan jestri. noejot no šī ceļa, kurš arī otrā pusē ir ar warning signs, ka te cauri nevar iziet. nezinu kā citiem, bet mums sanāca tīri efektīvi iziet, bez kaut kādiem traucējumiem. bet nu, te jau sākas Chuchle un jāsāk likt maska atpakaļ, jo ir kaut kāda nebūt civilizācija. protams, ka besis par to, ka nekur jau ilgi nav bijis nevienas miskastes, tiek vokalizēts sekundi pirms ierauga miskasti beidzot.

teilkšu jums tā, ka es laikam nespētu vairs dzīvot pilsētas centrā, nevis nomalē. tās nekurienes, kas te tik ātri aizejamas, tas ir bliss. jāatceras, kad nāks laiks pārvākties.

vispār sāk arī lēnām pilināt lietus. gaiss kļūst svaigāks, paliek vieglāk elpot. lietus nav stiprs, tas ir tīri refreshing and nice. soļojam omulīgi. VZ apjautājas, vai iesim pa ielu, vai gar upi. nobalsoju par upi un pajautāju, kas ir the major diff. VZ paskaidro, ka uz ielas gan jau būs mazāk human traffic nekā veloceļā gar upi. bet nolemjam, ka gar upi anyway kļovāk. tur gan kaut kāds lokālais Izbraukājam Lokālos Veloceļus Ar Vāgenu festivāls. also, visi nez kāpēc brauc prom no Chuchles, baros. kaut kādā brīdī liekas, ka visi bēg no dziedoša kindera uz veļika. bet tur kāds bija bik atpalicis. laikam bija piestājis uzpīpēt, vai ko nu tur, un tagad minās, lai panāktu to, no kā jābēg.

te jau sliedes un jāsāk drīz būs kāpt kalnā. te es klusībā nobrīnos, ka pēda nav saplīsusi vēl. lietus it kā kļūst stiprāks, bet joprojām ne pietiekami, lai tiešām traucētu. vējš gan kaitina un traucē. kaut kādā brīdī uzrodas veļikotāja un aizveļiko mums garām. VZ pauž cerību, ka brauks kalnā. bet nē, nogriežas, lame. kāpt kalnā tiešām nav nekāda leisurely pastaiga parkā, bet nu. pretī nāk zajas vispār bez maskām un mūs pasveicina. VZ noburkšķ, ka mūsdienās pareizais sveiciens ir uzlikt masku nevis izdot skaņas. kāpjam un kāpjam. lietus traucē mazāk, jo zem kokiem nelīst, vēl arī nepil no. kaut kādā brīdī tas sāk kļūt grūtāk nekā gribētos, bet, par laimi, te jau gandrīz uzkāpts. atliek iziet cauri mežam un uzkāpt pļavā. mana pēda joprojām nav saplīsusi. VZ salūza celis, bet tas paguva atlūzt, kamēr viņš vokalizēja šo notikumu.

pļava atkal ir a bit of a bitch, bet ir vieglāk nekā iepriekšējās reizes. diez gan ievērojami. piezīmēju, ka šoreiz nenogājām 30 km. bet ir tāda improvement sajūta, ko mums neatņemt.
overall 13 km un apm ņurd.