| [ |
music |
| |
lemon jelly - space walk |
] |
Šodien man iešāvās prātā vēlme pēc blind taste test, ko mīļotais man ātri sagatavoja. Tā rezultātā man radās dažas atziņas.
Viņš visu teju sakapāja, lai tekstūra šķistu pēc iespējas vienādāka. Mellenes es uzminēju otrajā piegājienā, pirmajā reizē domāju, ka tas ir banāns (what?), gurķi atpazinu uzreiz, avenes uzreiz, bumbieri uzreiz, apjuku ar plūmi. Bet visvairāk apjuku ar tomātu. Likās kaut kas, kas galīgi, galīgi nav garšīgs. Ne gluži tā, ka jāspļauj ārā, bet nekas, ko gribētos vēl. Biju ļoti pārsteigta, ka tas ir tomāts. (Tas nebija kkāds brāķu tomāts btw)
Un tad es atcerējos vienu vietu no autobiogrāfijas, kuru sarakstīja cilvēks, kurš pakāpeniski kļuva akls. Viņš tur minēja, ka, zaudējot redzi, ēdiens viņu sajūsmina daudz mazāk, nekā kādreiz. Un liela daļa no mūsu apetītes tiek ‘iedarbināta’ caur redzi – mēs redzam, ka ēdiens izskatās tik labi un garšīgi, ka gribas to nobaudīt.
Un tad es sapratu, ka tomāts izskatās daudz labāk, nekā tas garšo. Tam ir skaista, koši sarkana vai reizēm dzeltena krāsa un tas izskatās svaigs un garšīgs un, kad es to ēdu man tas tiešām šķiet garšīgs pat vienk šķēlēs. Bet tagad es atskārtu, ka manas acis ir mani apmānījušas un, ka īstenībā man tomāts nemaz īsti negaršo. (Salīdzinājumam, piem, aveņu garša man šķita vienk kolosāla, kā visjaukākā pasaulē).
|
