| “Pasaka par iekļaujošo izglītību” |
[17 Mar 2025|12:10am] |
Reiz ne tik senos laikos Latvijā dzīvoja zēns ar vārdu Tenzors. Viņam vectētiņš bija matemātikas skolotājs, mamma - mūzikas vēstures pasniedzēja, vecmāmiņas māsa – latviešu valodas skolotāja. Viņš bija ļoti zinātkārs zēns, jo viņa dzimtā visi mācījās visu mūžu.
Tenzors iemācījās lasīt četru gadu vecumā un spēlēt šahu arī drīz pēc tam. Kamēr Tenzors dzīvoja pie vecmāmiņas māsas, viņam viņa daudz ko iemācīja jau pirmsskolas vecumā. Rakstīt, rēķināt, dziedāt, zīmēt, likt sarežģītus klučus, risināt loģikas uzdevumus. Tas viss zēnam ļoti patika, un viņš gribēja vēl nodarbības.
Problēmas sākās, kad viņu ievietoja Latvijā obligātajā viengadīgajā bērnudārza programmā, sagatavošanai skolā. Tenzors gribēja lasīt grāmatas un rēķināt matemātikas uzdevumus, bet bērnudārzā nebija nevienas grāmatas bez lielām bildēm. Tenzoram lika gulēt diendusu, taču viņam miegs nenāca, jo ar viņu nenodarbojās audzinātājas. Citi bērni spēlējās ar klučiem vai lellēm, vai mašīnām, vai rotaļu mantām, taču viņam gribējās lasīt un rēķināt. Viņš daudz bērnudārzā raudāja. Kad audzinātāja to galīgi nevarēja izturēt, viņa deva Tenzoram cukurūdeni, no kura Tenzora hiperaktivitāte pieņēmās vēl vairāk spēkā, un viņam vēl trakāk gribējās aizmukt no bērnudārza. Viņš kā piekalts stāvēja pie loga, lai sagaidītu mammu, kura atpestīja viņu no šī cietuma katru
pēcpusdienu 17.00.
Šajā brīdī pasakā parādās eņģelis, kurš pieklauvē pie audzinātājas sirdsapziņas durvīm un lūdz ielaist. Audzinātāja ir neizpratnē, taču uzklausa to. Eņģelis jautā: “Kā būtu, ja Tu no savu izaugušo bērnu grāmatām kādu atnestu Tenzoram? Kādu pirmās vai otrās klases matemātikas grāmatu? Kādu Margaritas Stārastes grāmatiņu bērniem?”
Taču audzinātāja ir neizpratnē. “Tā nedrīkst!”, “Tas nav programmā!”, “Ko citi bērni teiks?”, “Ko teiks dārziņa vadība, ja uzzinās?”, un eņģeļa balss paliek viņai tālumā, līdz viņa to aizmirst pa visam. Tenzors tā arī izcieš ar lielu raudāšanu, regulārām vēdera un kāju sāpēm no rītiem (ja ļoti sāp kājiņa, var neiet uz dārziņu) obligāto gadu bērnudārzā.
Skolā Tenzors ierodas ar lielām cerībām. Viņš ir izturējis konkursu uz vienu no labākajām sākumskolām valstī. Konkursā vērtēja viņa prasmi atpazīt pulksteni, rēķināt pavisam vienkāršas darbības matemātikā, atbildēt uz jautājumiem par dzīvi, viņa spriestspēju.
No vecmāmiņas māsas – latviešu valodas skolotājas viņam ir priekšstats, ka skola ir īstā vieta, kur būs daudz grāmatu, kur ar viņu darbosies un būs pietiekami grūti un interesanti.
Taču atkal neraža. Skola ir atvērta tikko pēc PSRS sabrukuma, tajā viss ir jauns. Jauna ir arī 1.klases audzinātāja, kura skolā strādā pirmo gadu. Viņai uzreiz iedota 33 bērnu audzināmā klase, kurā ir arī Tenzors. Viņa neprot tikt galā ar šādu delveru baru.
Tenzors priecājas, ka skolā ir bibliotēka, no kuras viņš drīkst ņemt grāmatas. No bērnu bibliotēkas Rīgā viņš ir izlasījis jau ļoti daudz, un pieaugušo bibliotēkā viņu iekšā nelaiž. Viņš ļoti grib ātrāk pieaugt, lai viņam 14 gadu vecumā izsniegtu lasītāja karti.
Taču citi bērni izsmej Tenzoru, kurš aizrautīgi starpbrīžos lasa no skolas bibliotēkas paņemtās grāmatas. Viņu sauc par “profesoru”, “zubrilu”, “sausiņu”, “ņuņņu”. Tenzors kopš piecu gadu vecuma spēlē šahu, un, patiesi, fiziski nav tik stiprs kā citi septiņgadīgie zēni, jo viņam ne bērnudārzā, ne tagad, nepatīk fiziskie sporta veidi, tikai intelektuālie.
Klases audzinātāja nezina, kā reaģēt uz to, ka Tenzora māmiņa regulāri sūdzas, ka viņas dēlam skolā dara pāri. Tenzoram nav tēva, viņam neviens nav iemācījis sevi aizstāvēt. Tenzors pēc skolas raud, skatās griestos, lasa grāmatas. Taču tāpat kā bērnudārzā, jau ātri vien, otrajā un trešajā klasē, Tenzoram skolā ir tik neciešami, ka viņam atkal no rītiem sāk ļoti stipri sāpēt kājas un vēders, lai tikai varētu mammai pateikt, ka viņš ir slims un uz skolu neies. Somatiski, uz nervu pamata, traucējumi.
Atkal ir klāt eņģelis, kurš šoreiz klases audzinātājai čukst, ka viņai vajadzētu ieteikt Tenzora mammai aizvest viņu pie bērnu psihologa. Taču audzinātāja domā tā, ka “Nevajag jaukties, kur nav mana darīšana. Ja mammai ir tik lielas pretenzijas pret šo klasi, lai ņem bērnu ārā no šīs skolas”. Nav bērna, nav problēmas.
Trešajā klasē Tenzoru citi bērni ķircina un jautā: “Vai Tev patīk zēni?” Tenzors padomā, ka zēni nav nekas viennozīmīgi slikts kā ugunsgrēks vai mēris un atbild: “Jā, patīk”. Kopš tās dienas zēni Tenzoru sauc arī par “zilo”, jo viņš nerausta meitenes aiz bizēm, neķircina tās, un vispār neuzvedas kā normāls zēns. Tas, ka Tenzors jau bērnudārzā ir draudzējies ar meitenēm, jo viņām, tāpat kā viņam, patīk dziedāt, lēkt klasītes, patīk zīmēt, spēlēt teātri ar mīkstajām mantiņām – lapsu, lāci un ēzelīti, viņa klases zēni no 3.c. nezina.
Vēl mazāk viņi zina par to, ka Tenzors ir izlasījis grāmatā, ka sievietes ir sarežģītākas par vīriešiem, jo viņās ir bērnu radīšanas iespēja. Tos, kuri ir par Tevi sarežģītāki, vajag cienīt un, ja ir iespēja, ar tiem sarunāties. To viņš arī dara šaha skolā, kur atrod dzirdīgas ausis meiteņu starpā, kuras ir par viņu trīs, četrus gadus vecākas. Viņas, mātišķu jūtu vadītas, stāsta Tenzoram, ko viņas mācās tālajā 6.klasē, kur ir jau daudz interesantāki priekšmeti kā datorika un mājturība. “Cik labi, ka ir šādas gudras meitenes,” Tenzors spriež, un viņam ne prātā nenāk ķircināt kādu ne no 6. klases, ne no savām klasesbiedrenēm 3.c klasē.
Tenzors tiktāl sūdzas mammai, ka viņam skolā matemātikā ir garlaicīgi, ka māte viņu aizved pie slavenākā matemātikas skolotāja Latvijā, lai notestē, cik gadus vienaudžiem priekšā Tenzors ir. Skolotājs, uzdevis zēnam piemērus gan no sestās, gan septītās klases, secina, ka tā stabili viņš ir priekšā divus gadus, taču, ja papūlētos, varbūt visus trīs. Kā nekā zēns ikdienā sarunājas ar 6.klases meitenēm, kuras mācās tajā pašā matemātikas novirziena sākumskolā, kur viņš. Liels ir skolotāja pārsteigums, kad Tenzors izstāsta, ka jau prot Pitagora teorēmu, esot trešajā klasē. Tenzoram tā šķiet eleganta. Taču Tenzora māte nezina padoma. Viņa pāris reizes aizved Tenzoru pie privātskolotājas, lai tā viņam iedod vēl sestās klases uzdevumus, taču viņai, vientuļajai mātei, regulārām privātstundu nodarbībām Tenzoram nav naudas.
Ja vien būtu kāds eņģelis, kurš Latvijā 1996.gadā, īsi pēc Bankas Baltija krīzes, sponsorētu Tenzoram nodarbības! Ja vien būtu speciālā klase vai pulciņš īpaši apdāvinātiem bērniem, kuru īpašā vajadzība ir vien tas, ka viņi ir kā pārņemti ar kādu no mācību priekšmetiem tiktāl, ka raud, ja pieaugušie tiem nenopērk jaunas darba burtnīcas, jo iepriekšējas ir izrēķinātas un izlasītas no vāka līdz vākam desmitiem reižu!
Taču eņģelis šoreiz neatrodas. Tā brīža Latvijas izglītības sistēma ar debesīm nav līgumu noslēgusi. Tenzors mācās, mokās, cieš līdz sestajai klasei, līdz saļimst. Viņu, vienpadsmitgadīgu zēnu, ievieto ratiņkrēslā. Viņa ķermenim, nervu sistēmai, šīs mokas sešu gadu garumā ir par daudz. Viņu ievieto slimnīcā, kurā arī nav neviena eņģeļa. Ārsti dod diagnozi “bērnu depresija”.
Tenzors, esot slimnīcā, nokavē uzņemšanu Rīgas Valsts pirmajā ģimnāzijā 7.klasē, un viņu uzņem parastā mikrorajona ģimnāzijā, jo atzīmes viņam ir ļoti labas. Šajā skolā bērni ir vēl nežēlīgāki nekā sākumskolā. Tenzoru draud piekaut par to, ka viņš ir tizls zilais, kurš zubrās, jo neko citu dzīvē neprot, turklāt klasesbiedri viņam regulāri atņem mantas, tās iemet skolas miskastēs, un Tenzors tad tās parasti atrod meiteņu tualetēs. Klasesbiedrenes ir viltīgas, cerot, ka viņam nebūs drosmes tur iet.
Arī šajā skolā Tenzoram gadās audzinātāja, kura vēl studē maģistrantūrā, viņai audzināmā klase ir pirmo reizi. Arī viņa nezina, ko darīt ar klasi. Pēc pirmā gada skolotājas darbā viņai ir nervu sabrukums, un viņa aizbrauc uz Itāliju dzīvot laukos un ārstēties. Tenzoru ievieto mājmācībā, jo tas esot vienīgais risinājums, ko skola var piedāvāt. Pēc tam, kad viņš mājmācībā beidz devīto klasi, direktors pasaka, ka vidusskolā Tenzoram vietas nav, jo Tenzors ir bijis atbrīvots no 9.klases eksāmeniem un nav tos nokārtojis. Direktors panāk, ka skolotāji izdara spiedienu uz Tenzoru, un viņš, raudādams par pārestību, jo ir izpildījis visas prasības un ar labām atzīmēm beidzis 9.klasi, padodas.
Tenzoru mamma ievieto vēl vājākā skolā, kuras direktoram nav tik augstas prasības. Un tajā skolā, kā nu gadījies, kā nu ne, 10.klasē bērni atrod jaunas dīvainības Tenzorā. Izrādās, bērniem 16 gadu vecumā ir sākusies pubertāte, taču Tenzors, kā sāka 4 gadu vecumā lasīt grāmatas, tā aizvien tās lasa. Aizvien šaha skolā draudzējas ar meitenēm, kuras nu jau iet augstskolas pirmajā kursā. Aizvien netaisās kādā iemīlēties vai maigi apskaut skolas diskotēkā. Klases meitenes jau atkal ķircina Tenzoru. Velk uz skolu īsus svārkus, apsēžas blakus, cenšas flirtēt un ākstās. Tenzors saprot, ka par viņu ņirgājas, bet neprot sevi aizstāvēt. Viņam nav tēva, un vectēvs dzīvo otrā Latvijas galā. Neviena vīrieša cilvēka viņam nav.
Šoreiz skolas vadība un psiholoģe Tenzoru bumbo no vienas paralēlklases uz otru, cerot, ka viņam beigsies daudzās depresijas. Patiešām vienā no klasēm bērni ir mazliet iecietīgāki pret viņu, un viņš pabeidz 12.klasi 21 gada vecumā.
Jau no 16 gadu vecuma Tenzors ir uz antidepresantiem, iet uz psihoterapiju, kad māte tam sakrāj naudiņu, un cenšas saprast sevi. Klausās depresīvu mūziku par citiem izstumtajiem. Psihoterapijā ārsts viņu cenšas saprast, bet nesaprot. Skolas psiholoģe viņu sauc par “sarežģīto zvirbulēnu”. Psihiatrs cer izkārtot Tenzoram invaliditātes grupu, lai Tenzors nebūtu bomzis, kad izaugs vēl lielāks. It kā 21 gada vecums jau nebūtu pieaudzis cilvēks. Labāk invalīds uz mūžu, nekā bomzis, spriež psihiatrs.
Kādas bija Tenzora speciālās vajadzības? Atbilde – lai viņam ļauj dzīvot un elpot gaisu vienā telpā ar klasesbiedriem. Psihiatrs uzskatīja, ka oficiāli uzlikt diagnozi “autisms” vai “hiperaktivitāte” neesot jēgas, jo zāļu tāpat neesot. Pietikšot ar “depresija”.
Nemaz nerunājot par diagnozi “aseksualitāte”, kuru Latvijā aizvien neuzskata par diagnozi. Izrādās pusaudžu vecumā pret Tevi var veikt bulingu un mobingu, ja Tava attieksme pret meitenēm pārāk atšķiras no normas.
Šai pasakai nav laimīgu beigu, jo Latvijā iekļaujošā izglītība aizvien nav pilnībā ieviesta. Tenzors sāka iet skolā 1994.gadā, taču arī mūsdienās trūcīgām vientuļajām mātēm ar mazturīgo statusu nav atbalsta, ja viņu bērni ir apdāvināti. Aizvien skolās ir 30-33 bērnu klases. Aizvien ir ģimnāziju direktori, kuri bērnus, kuri dažādu iemeslu dēļ nav nokārtojuši centralizētos eksāmenus, negrib redzēt savā skolā. Aizvien skolā notiek mobings un bulings pret bērniem, kuriem ir autisms.
Tomēr jaunā psihologu paaudze, kas strādā skolās, ir informētāka. Ir arī profesija sociālais pedagogs, kuras Tenzora laikā vēl nebija. Latvijas autisma apvienība ir nodibināta 2006. gadā, un tā veic sabiedrības informēšanu, izgatavo materiālus skolotājiem un vecākiem.
Tenzors aizvien iet uz psihoterapiju. Jau kopš 16 gadu vecuma, un ir nomainījis ļoti daudzus terapeitus. Viņš ir atradis citus neirodiverģentus cilvēkus ārzemēs, ar ko komunicēt, kuri ir viņam līdzīgi. Latvijā esot vientuļi, jo autisms pieaugušajos neesot problēma. Tā esot problēma izglītības sistēmai tikai līdz 18 gadu vecumam vai 9.klases pabeigšanai.
Ja viņa laikā izglītības sistēma nepiedāvāja neko, tad arī tagad iecietīgākus klasesbiedrus skola nodrošināt nevar, tikai papildus laiku kontroldarbos, atgādnes, psihologa un sociālā pedagoga vizītes, ko viņam nevajadzēja, jo viņš gribēja tikai, lai viņu liek mierā un ļauj mācīties. Un tieši to klasesbiedri viņam neļāva.
Lai vai kā, Tenzors reiz izauga un tika pieaugušo bibliotēkā. Izlasīja gandrīz visu tur.
Sekoja lūzuma gadi, kad viņš bija uzzinājis par sabiedrību Latvijā tik daudz, ka viņš iemācījās savu autismu maskēt. Viņš nodibināja savu uzņēmumu, viņam ir draugi, viņš prot labi ģērbties, profesionāli izturēties un nav bomzis. Kādam tas ir dzīves augstākais sasniegums – nebūt bomzim.
Kas būtu bijis citādāk, ja visi izglītības darbinieki būtu paklausījuši eņģelim, ja pašvaldībā sociālajā dienestā tiktu piešķirts pabalsts Tenzora mātei bērna vešanai uz papildnodarbībām matemātikā, ja Latvijā būtu par vienu matemātikas profesoru vairāk?
Dažreiz brīnumam vajag tik maz.
|
|