|
[08 Sep 2026|12:50pm] |
Jau vairākus vakarus vēlos uzrakstīt par Kono Oto Tomare! Sounds of Life, bet kaut kā nesanāk. Galvenā aizture laikam ir tā, ka, ja man kaut kas nudien patīk, es vēlos par to uzrakstīt labi, bet jau zinu, ka man neizdosies izrādīt pietiekamu godu šai lietai un, ja kaut kas ir mūžīgs, tad mūžīga ir mana spēja skaistās lietas apkaunot.
Varbūt vēl papildus problēma ir tā, ka vēlos rakstīt vakaros, bet vakaros prāts ir jau ļoti pielijis ar visu, kas noticis pa dienu, piesūcies kā sūklis un tādas tīras, nesaduļķotas domu dzīslas kļūst vēl jo grūtāk sasniedzamas. Tāpēc mēģināšu tagad. (Apkaunot Sounds of Life nevis vakarā, bet pa dienu :)
Lielos vilcienos tas ir diezgan naivs stāsts par vidusskolniekiem, kuri kopā spēlē koto jeb tradicionālo japāņu cītaru. Pieļauju, ka mums katram (vai teju katram) ir kādi vājie punkti, kurus mēs mazliet apzināmies - piem, zinām, ka no 'objektīva skatpunkta' kkas nav 'tā vērts', lai mēs par to iespringtu vai, lai tas uz mums iedarbotos, bet kaut kāda iemesla dēļ tas uz mums iedarbojas. Un tāpēc, tā vietā, lai vienkārši pasludinātu visu par muļķīgu, es vēlos atrast iemeslus, kādēļ uz mani tas tā ieradbojas. Stāsts neapšaubāmi ir naivs, bet nav muļķīgs un ir arī ļoti tīrs - tīrs tajā ziņā, ka arī katram negatīvajam tēlam tiek iedots viņa rīcības izskaidrojums un viņš momentā iegūst dziļumu, kurā viņa rīcība kļūst likumsakarīga, lai gan nevienmēr attaisnojama. Tīrs arī tāpēc, ka emocijas tiek attēlotas ļoti smalki, kas, ja es šo skatītos pirms kāda gada, man būtu paslīdējis garām. Un, visbeidzot, pati koto spēle. Cilvēki komponēja un spēlēja speciāli šim stāstam un tas viss ir pieejams pāris klikšķu attālumā, kādā kolosālā laikā mēs dzīvojam.
Animētas ir tikai 2 sezonas [noziegums pret cilvēci$^%$], tāpēc turpināju lasīt mangu, jo man vajadzēja zināt, kas notiek tālāk. Bija aizdomas, ka nepavilks, jo animācijā tomēr mūzikas instruments ir dzirdams, taču aizdomām nebija pamata, lai gan tas nebija tas pats, bet tomēr viss vēstījums skaidri nolaidās pār mani un lika puņķoties tāpat kā animācijā. Stāsts drīz beigšoties, esmu šobrīd 123. nodaļā, 158. būšot noslēdzošā.
Nezinu, ko ar to visu vēlējos pateikt. Varbūt tikai, ka ir kaut kas, ko lasot (vai skatoties, klausoties) tev no sirds gribas kļūt labākam cilvēkam. Tas nenozīmē, ka tāds kļūsi, bet ir tā sajūta, ka kaut vai uz brīdi tu dedz kādas šķīstas sveces liesmā, kura tevi mazliet attīra no piekļūst tavai sirdij caur visām tām sārņu kārtām, kurās tu diendienā vārties, līdz esi tā apbružājies, ka brīžiem sevi vairs nevari atpazīt.
|
|
