*

viena no dīvainākajām sajūtām, ko just ir sēdēt uz zirga, kurš nav nekā ierobežots un var brīvi kustēties, ar ciet acīm. vakar tā sēdēju saulē, kamēr zirgs lēnā garā rušināja no kūlas apakšas jaunos zāles dzinumus. tas ļoti mulsina vestibulāro aparātu un bez atskaites punkta telpā, ko nodrošina redze, smadzenēm ir ļoti grūti apstrādāt. zirgs zem tevis ir silts, viņš ritmiski elpo un neritmiski kustās, grozās un lēni iet meklējot zāli. tur kaut kā pazūd gan laiks, gan telpa un rodas kaut kas līdzīgs sēņu tripam. vakar tam visam pievienoju arī sejas vēršanu pret spožo sauli. tā spozme, protams, laužas cauri arī aizvērtiem plakstiem un izgaismo to dīvaino telpu, kas rodas zirga kustības un redzes atslēgšanas rezultātā. atkal atverot acis liekas, ka ir pagājuši gadi un pasaule ir pilnīgi jauna un cita un savāda.
jāšanu ar aizvērtām acīm mēdz izmantot arī kā reitterapijas vingrinājumu, bet tas ir drusku vienkāršāk, jo zirgu ved instruktors un notiek vienmērīga, ritmiska, paredzama kustība pa taisnu līniju. manā variantā ir tāds neeeenormāli palēnināts breakcore.

šodien būs sarežģīta diena. vajag drusku parunāties ar kolēģiem.

lauksaimniecības ziņās - nupat jau šķūnī glabātu sienu tirgo pa 70 - 85 eur rullī. pirms pagājušā gada sausuma normāla cena bija 10 - 20 eur par rulli. pagājšvasaras beigās vēl varēja pa 40 kaut kur kaut ko dabūt. zirdzinieku grupās pilns ar ziņām - lai uzmanās no tāda un šitāda piegādātāja - kad aizbrauc paskatīties, parāda kaut kādus parādes ruļļus, bet piegādā sapuvušu sūdu par milzu naudu un pazūd. manam trenerim vēl sūdīgāk - piegādātājs pieprasīja avansu un pazuda - nav ne siena, ne naudas. fb grupā "siena tirgus" ar iet ļoti augstos toņos.
daži jau ved no Čehijas (ne tikai Polijas) - izmaksas uz rulli ap 100 eur, bet vismaz kvalitāte izcila, nevis kā šitiem te vietējiem žuļikiem un beigu beigās izmaksas tādas pašas, jo nav jāšķiro un puse jāmet ārā (kas ir papildus smags roku darbs un kkur jau tie puvekļi ir arī jāliek).
katrā ziņā tiem, kas cerēja, ka rudens masu neprāts pāries un tad jau cenas nokritīsies līdz normālam līmenim, ir diezgan dirsā šobrīd.
govīm ar viņu miljons kuņģiem vēl tā, bet zirgi, kuri neko nezina par teicienu "vesels kā zirgs" ir ļoti jutīgi uz barības kvalitāti.

ja jums ir siens, šis nav slikts laiks, lai nopirktu zirgu par salīdzinoši labu cenu. pirmais vilnis bija jau rudenī, bet izskatās, ka tagad ir otrais. tie, kuri saprot, ka līdz ganību sezonai visiem, ko ēst nepietiks, tirgo nost, ko vien var notirgot. vispār būtu interesanti paskatīties statistiku vai šajā ziemā pieaudzis arī uz kautuvēm aizsūtīto zirgu skaits.

un tad jau pie reizes arī vēl trešo ierakstu.
* nedēļas sākumā bija Līgu radošā nometne "Stiebriņos", apvienojumā ar apmēram ikgadējo Amandas v.d. un veļu vakaru. drusku pamocījāmies ar introverto Jāņu programmu, kaut kā nebija ideju, bet beigu beigās palikām pie tā, ka galvenais instruments būs harmonijs. kaut ko uzreiz arī ierakstījām. tas gan sarežģī dzīvā izpildījuma iespējas, bet par to domās, kad pienāks laiks. sabarojām veļus. nākamajā rītā viss bija apēsts, izņemot granātābolu (izlobītā agregātstāvoklī) un nebija izdzerts arī Valmiermuižas šokolādes stouts (es arī nevaru to iedzert).
* visu laiku līst, joprojām stāv miljons nedarītu darbu dārzā, ko būtu tomēr foršāk izdarīt rudenī, nekā atstāt uz pavasari, kad būs jau pavasara darbi jādara. vakar paspēju drusku paravēt (novembra vidū, bļe), šodien gāju grābt lapas, bet visu laiku lija, atmetu ar roku un gāju iekšā.
* bija uzpeldējis Decibels. kopumā normālā stāvoklī, bet šķiet, ka atkal saaktivizējusies tā viņa sāpošo/iekaisušo smaganu problēma, jo visu laiku ļoti siekalojās un ēst neēda. bet pagulēja drusku ar mani gultā un bija jauks.
* zirgs joprojām traks. es kopumā nevaru viņu novaldīt, vairāk jūtos kā pasažieris, nekā vadītājs. nē, nu protams, kaut kādas normas viņš ievēro, bet lēkšos pa lauku man īsti nav nekādas teikšanas. tas nav labi. viņdien izgājām apvidū, viss drausmīgi pielijis, pamats dziļš un dubļains. atradu sausāku maliņu, kur palēkšot, lēkšojam, priekšā liela žļampa, gribu piebremzēt, bet kungs purina galvu un skrien vēl ātrāk. viņš tā nav darījis kopš laikiem, kad tikko iepazināmies (t.i. pirms gandrīz 13 gadiem). izlēkšojāmies gan pa to žļampu, gan vēl citām žļampām, kas nav baigi veselīgi stiegrām un locītavām. viņa vecumā būtu labi iztikt bez bezjēdzīgām traumām. kad apstājāmies, sabļāvu uz viņu diezgan dusmīgi. domāju par to, kā tas korelē ar maniem sapņiem par stihiskajām, melnajām fūrēm un izbēgušiem jaunzirgiem un problēmām ar mašīnām reālajā dzīvē. kaut kāda aizvien niknāka cīņa par hegemoniju starp stihisko (un ļoti iespējams arī radošo) un intelektuālo, drošo, komfortablo (un ļoti iespējams stagnējošo).
* ar terapeiti runājām, ka iespējams esam izsmēlušas onlaina iespējas. man viņa ļoti, ļoti patīk, bet attālinātais process ļauj man distancēties un neveicina tādu īstu līšanu laukā no čaulas/bruņām/novecojušiem pašsaizsardzības mehānismiem. ļoti labprāt ietu pie viņas klātienē, bet viņa dzīvo un pieņem Liepājā. nezinu, ko darīt. man galīgi negribas meklēt citu terapeitu un skaitīt visus savus pātarus no jauna. man īstenībā liekas, ka man šobrīd vajag kustību terapeitu. kaut ko somatisku un kustīgu. bet man ļoti riebjas saderīga terapeita meklēšanas process. esmu diezgan izvēlīga + nevaru atļauties neko baigi dārgu. īstenībā neko nevaru atļauties.
* kaut kāds stulbs posms šobrīd.

*tā kā naktī solīja lietu un nezināju cikos K būs atpakaļ no Tallinas ar klabošo Fordu, es vakarnakt, pārbraucot no Rīgas, dekonstruēju nojumes atpūtas zonu, lai nojume varētu pildīt garāžas funkcijas mitrumneizturīgajam Volvo. K ar klabošo Fordu atbrauca visai laicīgi, bet kad taisījos braukt uz treniņu vēl (un vairs) nelija, tāpēc izbraucu jau Volvo ārā, bet tad sāka gāzt lietus un es izvēlējos tomēr doties savās gaitās ar klabošo Fordu. bet es to visu rakstu tāpēc, lai pastāstītu, ka vēlāk ieradās jumta cilvēki un paši iekārtoja nojumē atpakaļ atpūtas zonu. viņi jau zina, kā jābūt. kā ir pareizi. izlika galdiņu un krēslus un iekārtojās. un joprojām nav pabeiguši jumtu.
*runājot par braukšanu uz treniņu - tas dzīvnieks tiešām ir pārēdies attālu. šodien ielādējām treilerī Valensi un es uz mirkli palaidu vaļā striķi, kas mani savienoja ar manu zirgu, lai aizvērtu bomīti aiz Valenša dibena. un mans zirgs vienkārši ņēma un aizlaidās atpakaļ uz ganiem. zirgs, kuru Valmiermuižā varu atsoļot bez nekā uz galvas (t.i. viņš rātni staigā man pakaļ, bez apaušiem un striķa). skrēju pakaļ un saucu, bet šams dieba prom atpakaļ neskatoties. mums līdz šobrīdējiem ganiem gandrīz kilometrs pa grantinieku. noķēru jau gandrīz pie ganu vārtiem. nokavējām treniņu par pusstundu. bet Reinis priecājās cik Radis labi izskatās un cik azartiski kustas. es, protams, arī priecājos, kamēr vien viņš nesankcionēti nediebj prom pa ceļu.
*kaimiņi jau paspēja appludināt mūsu jauniegādāto dzīvokli, pie kura remonta nemaz vēl neesam paspējuši pieķerties.
*es jūtos ļoti nogurusi no visa. kaut kā jāsaņemas pabeigt un iesniegt kvfr kākāefs. nav jau vairs nekas daudz tur palicis, ko darīt. bet es laikam šovakar vairs nespēju. vēl ir laiks rīt. toties joka pēc atkal iesniedzu Līgu Introvertos Jāņus - tā kā tas neprasīja no manis neko vairāk kā copy paste un nomainīt laika plānu. to pašu projektu, kas jau 2x noraidīts. kā saka - trīs lietas labas lietas.

p.s. kaut kā jāpievalda vībotnes tējas dzeršana. tie sapņi tiešām ir fun, bet es reāli nejūtos izgulējusies - jo visu nakti esmu ganījusi alni vai klīdusi pa svešām pilsētām vai risinājusi kaut kādas kosmiskas problēmas. bet kā nāk vakars, es eju ārā tumsā, iešķinu sauju pāraugušas vībotnes, ieštaukāju krūzē, uzleju vārošu ūdeni un triecu iekšā. šovakar nē, šovakar esmu Saļikā un mammai neliekas fun dārzā audzēt vībotnes. bet es jau jūtu, ka gribas to tējiņu.

* 6dien dabūjām 4. vietu Valmiermuižas kausā, 80 cm maršrutā. Reinis teica, ka tas bija labākais, ko viņš no manis esot redzējis. aizraujoši, jo pusi vasaras nebiju jājusi + pēdējā laikā bija izkrituši vairāki treniņi. lēmumu piedalīties pieņēmu tikai 4d, kad pēc 2 ned pārtraukuma aizbraucām uz treniņu un izrādījās, ka zirgs ir ārkārtīgi līksms, azartisks un enerģisks. tāpēc likās, ka ir vērts pamēģināt.
* vakar biju uz O. un Gilla band koncertu. man laikam iesildītāji patika pat labāk. vispār bija ļoti foršs koncerts, bet es jutos nogurusi, melanholiska, bēdīga un mēnešreižaina un man bija grūti. un tas pallādiums likās ļoti nemīlīgs.
* sports trackeris par šodienas apvidus izjādi teica "fastest horseback riding this year". zirgs attālā noēdies galīgi traks. ne tikai grib, bet arī var. likās nenokausējams.
* deviņos jau ir pilnīga tumsa. man liekas, ka vēl tikko saule rietēja 21:18. bet nekā. šovakar 21:18 pliki peldējām Niedrājā pilnīgā tumsā. paldies, tev, septembri, ka esi tik silts, ka joprojām var neviebjoties gulēt uz muguras ūdenī un skatīties zvaigznēs. kad izlīdām no ūdens, turpinājām skatīties zvaigznēs ar Star Walk 2 appu. iesaku.
* cenšos peldēt katru dienu. Mūrmuižā ir viss - drausmīgi auksts ūdens. Sauriešu karjerā piektdien bija neticami silts un glāsmains, nu tāds, ka negribas līst ārā. Klievī un Niedrājā ir normāli.
* ēdienkartē "septembris", pēc nedēļas ar džankfūdu, cepeškrāsnī ceptu tomātu zupa. sacep tomātus tā, kā aprakstīts ne pārāk daudzus ierakstus atpakaļ, bet piemet klāt arī papriku un dažus nelielus sīpoliņus. kad gatavi pārmet katliņā, pielej paciņu auzu krēma, sablendē un uzvāra līdz uzmet burbuli. pārkaisa ar smalki rīvētu Granisteru, svaigu baziliku un piekož grauzdētas tomātmaizītes.
* skrienu pa dārzu. šodien novācu gandrīz visus ķirbjus. viņiem bija galīgi sabrūnējušas un neveselīgas lapas. nav baigi daudz šogad. sacepu kārtējo tomātu porciju saldēšanai. es šobrīd slīkstu tomātos. un laikam atkal sākas tomātu alerģija. novācu sviesta pupas. lillā atkal bija paspējušas pāraugt. sāku vākt arī lobāmās pupas. briseles kāpostus apsēduši kāpuri. es jau pēc savas iniciatīvas no kāpostaugiem audzēju tikai keilu, bet kaimiņiene pavasarī iegrūda stādus, nolēmu pamēģināt. baklažānam kaut kas tomēr ir izaudzis. nu vairāki mazi baklažāniņi. un viņš izskatās smuki. tas baklažānaugs. tā, ka varbūt izklaidējošos nolūkos tomēr audzēšu vēlkādreiz.
* jumta cilvēki turpina rosīties. viņiem atkal liekas, ka šī būs tā nedēļa, kad visu pabeigs. nu redzēsim. viņiem tā likās jau aizpagājšnedēļ.

staļļa saimniece likvidē pansiju. galvenokārt siena dēļ, bet ir arī citi personīgi apsvērumi. mans zirgs ir vienīgais izredzētais, kurš drīkst palikt. pārējām meitenēm jāmeklē saviem zirgiem citi staļļi. siens, ko viņa nopirka (un bija pirms pirkšanas skatīties) vairāk nekā puse izrādījās ļoti sliktas kvalitātes. viņa jau pārdeva vairākas fancy zirglietas, lai pirktu citu sienu, bet vienkārši nav. tas, kas ir - ļoti zemas kvalitātes (karsis, pelējis) un ļoti dārgs. viņa ir izbraukājusi puspasaules siena kvestā. nupat vienam alerģiskam zirgam, pēc viņa īpašnieces iniciatīvas tika nopirkti 4 ruļļi pa 60 eur gabalā. 60 eur par rulli! atveda mājās - un tāpat iekšā karsis. vēl sūdīgāks par to, kas jau bija uz vietas.
aizvakar apstaigājām kaimiņa attālu. tās pļavas, no kurām siena laikā parasti sanāca ~150 ruļļi, bet šogad neviens. vietām ir pagarāki zāles pleķi, bet daudz kur tāpat mikrozālīte un pienenes vien. vai tur sanāks kaut ko saruļļot - hvz.
kapusvētkos aptaujāju radus, kas nodarbojas ar lauksaimniecību vai kādam nav kādi siena gali. mammas brālēns, kam Raganā ļoti moderna piensaimniecība, dzīvos no pērno gadu iekrājumiem. otrs brālēns, kam Trapenē mazāk moderna piensaimniecība - samazinās govju skaitu. un govīm prasības pēc siena kvalitātes ir zemākas nekā zirgiem.
jūtos ļoti priecīga, pateicīga, pagodināta un atvieglota, ka mans zirgs var palikt Birzlejās. neapskaužu pārējās meitenes, jo šobrīd vairums staļļi ir gatavi uz ziemu pieņemt kādu jaunu zirgu tikai tad, ja brauc ar savu sienu pūrā.

* aizvakar šeit pirmo reizi kopš aprīļa bija tāds pavisam, pavisam īsts lietus. tāds, ka vairākas stundas blīvi līst.
* jumta cilvēki drusku saņēmušies. izskatās, ka dienas beigās būs saimniecības ēkai segums uzlikts. mājai kaut kad jau pasen uzlika ceturto daļu un pameta.
* zirgs beidzot beidza klibot. laikam. bet nav kustināts. biju šon Vmuižā ar Jolantas Vegu - Radīša māsasmeitu. ļoti interesanti - man pirmā pieredze ar zirgu, kuram pirmā pieredze lekšanā turklāt vispār pirmo reizi ar viņu jāju. forši iejāta, uzticas jātniekam, neģorgājas. nu pāris reizes dibenu uzmeta un vienu reizi no biedējoša laukuma stūra (tur ir topiņš!) panesa. bet nebija bailīgi. es vienīgi nemāku celt viņu lēkšos. cēlu kā ceļu savu zirgu, bet Vega teica - es saprotu, ko tu gribi, bet tu prasi NEPAREIZI. celties jau cēlās un lēkšoja, bet viebdamies. tā ir ar tām ķēvēm.
* staļļa kaimiņš nopļāva siena pļavas. sanāca nulle ruļļu, jo zāle tik īsa, ka nav ko vālot un tīt. normāli viņam no tām pļavām ir apm 150 ruļļu. par pieklājīgas kvalitātes sienu daži jau prasa pat 42 eur rullī (līdz šim normāla cena bija 10 - 20 eur). arī par nepieklājīgas kvalitātes sienu prasa kosmiskas cenas. citos reģionos laikam ir drusku labāk, bet Vidzemē tiešām ir ļoti pizģec.
* vakar bija krustmāte ciemos.
* vakar arī atvedām no staļļa piekabi ar sūdiem.
* joprojām neesmu atradusi vietu lidla hortenzijai. tagad jāmeklē vēl arī vieta krustmātes dāvinātajai rozei.
* sakrāmējām lielo malkas kaudzi. pašā apakšā, protams, bija krupis ar savu dēlu. atkal palika bez pilīm. bēdīgi. tēvs pats iebēga jasmīnkrūmā, dēlu aiznesu plaukstā, jo viņš apmulsis sēdēja pagalma vidū ērti pieejams kaķim un vārnai.
* maximā joprojām izcilas Vidusāzijas melones.
* šovasar vispār nekas nenotiek pēc plāna

šī bija ļoti mokoša nedēļa. pirmdien visu dienu bija drausmīga trauksme. vakarā braucām uz cinevillu. mans zirgs joprojām klibo, tāpēc tika sarunāts cits privātais zirgs no mūsu staļļa viņa vietā un es braucu kā viņa aukle. 4 dienas cinevillā bija garas un grūtas. nekad iepriekš nebiju pieredzējusi tik iespaidīgu neatbilstību callsheetam. bija karsts, ļoti dundurains un lielāko daļu laika jābūt 5 min gatavībā, lai vestu zirgus uz seta. un savam nogurumam un besim priekšā jāliek zirgu nogurums un besis. visu laiku apkārt sveši cilvēki. dzīvojām motelī 12 min attālumā no cinevillas, trijatā vienā nelielā istabiņā, turklāt vienu no meitenēm, ar kuru dalījām istabu, iepriekš nepazinu. atsākās alerģiskais dermatīts, kas bija uz kādu laiku pierimis. aizvakar naktī atbraucām atpakaļ. palaidām zirgus ganos. iekāpu mašīnā, lai brauktu mājās un man likās, ka es vnk neprotu vairs braukt ar mašīnu. atbraucu kaut kādos pusdivos, sagaidīju Kroni (viņš vadīja pilsētas svētkus), parādīju, kur var gulēt un izrubījos. kaut kad naktī, uz pusstundu pārnāca Kārlis, bet viņam nebija laika pasnaust ne mirkli. pamodos ap 10, izlīdu no istabas, uzreiz uzklupa uz kapusvētkiem atbraukusī māte (viņa atbrauca neilgi pēc tam, kad es aizbraucu un izravēja man dārzu). stāstīja kādas visādas problēmas saimniecībā jārisina. man likās, ka es mirstu. tā man likās pāris stundas. aizgāju atkal pagulēt. pamodos, apēdu roltonu, izmazgāju matus un gāju skatīties Paulas Ēdenes dārzu Vecajā parkā. varēja just, ka izrāde nav sen spēlēta, trūka flova, ķērās teksts, bet tā jau forši. ļoti paulīga. likās, ka varētu pat patusēt ar kolēģiem, bet viņiem bija jābrauc atpakaļ uz Rīgu. gāju uz viedrades kvartālu meklēt vīru, kuram jau kādu diennakti vilkās darbdiena. paņēmu abuls sidrs, kečapojām, līdz uzpeldēja mana kursabiedrene, kura, kā izrādās ir precējusies ar K labu paziņu, kurš nesen nakšņoja pie mums sava velotripa laikā un, kurš spēlēja reivu pilsētas svētkos. man galīgi nebija enerģijas, bet sēdējām un pļāpājām. es viņu īsti nebiju satikusi kopš akadēmijas beigšanas un arī akadēmijas laikos nebijām baigi tuvas, bet kaut kā aizgājām ļoti dziļos ūdeņos un runājām par terapiju un tēviem alkoholiķiem un citām eksistenciālām tēmām. īsi pēc vieniem vilkos mājās un neilgi pēc manis atnāca arī Kronis un likāmies uz auss. ap pusastoņiem ienāca K, kuram ritēja jau 36. darbdienas stunda. pagulēja apm 40 min un atkal aizgāja uz darbu. dzirdēju kā māte pieceļas, paskrabina tukšo cukurtrauku un aiziet uz autobusu. tad atkal izrubījos, pamodos 11, Kronis jau bija paspējis padzert kafiju. drusku papļāpājām, tad viņš aizgāja ievadīt pēdējos pilsētas svētku pasākumus. es atkal jutos dirsā. bet kaut kad saņēmos aizbraukt uz veikalu pēc pārtikas. pēc tam atkal vienkārši vairākas stundas gulēju. ļoti uztraucos par K, jo viņš negulēja (tās 40 min neskaitās) jau otro diennakti un viņam bija jāveic dažādi uzdevumi un jāvada mehāniskie transportlīdzekļi. tas atšķaidīja manu blank/apātisko stāvokli ar trauksmes piešpricīti. gribēju viņu sagaidīt, bet bija jau vēls un vilkās negaisa mākoņi, tāpēc ap septiņiem braucu uz stalli. zirgs joprojām klibs. ir drusku labāk (Marta viņam vakar iedeva butu). izmērcēju nagu āboletiķūdenī. ļoti ceru, ka tas ir vienkārši naga abscess, kas nenāk ārā, jo šajā sausumā ir katastrofāli cieti un sausi nagi. aizvien vairāk taisījās uz lietu. iebraucu Mūrmuižā nopeldēties un braucu mājās. K bija piebraucis tieši pirms manis. bija pāri astoņiem vakarā. kādi pusdeviņi varbūt jau. 60 stundu darbdiena. no piektdienas 7 rītā līdz svētdienas astoņiem vakarā. pēc šī es esmu pārliecināta, ka Raginskis nav un nevar būt labs priekšnieks/vadītājs. K aizgāja gulēt, es paliku gaidot negaisu. protams, arī lietu, jo viss atkal ir izkaltis un izžuvis un drausmi sauss. bet man tiešām gribējās arī to negaisu. zibeņus un pērkonus un dramatiskus padebešus. un varbūt vienkārši apgulties zemē un izlīt līdz ādai. līdz kauliem. nesagaidīju. vienīgais prieks bija guļot uz muguras ūdenī Mūrmuižas dzirnavezerā skatīties kā vālojas pelēkie mākoņi. lietu arī nesagaidīju. kaut kāda rasiņa nosmidzināja, bet nekas nopietns. jāiet gulēt. drausmīgi negribas lai nāk jumta cilvēki. man ir nenormāli izbesījis tas cik ļoti tas jumts ir ievilcies. un man rada trauksmi tas, ka pa pagalmu rosās sveši cilvēki, kuri turklāt atbrauc nebrīdinājuši un neatbrauc tad, kad ir teikuši, ka būs. man gribas, lai mājās ir miers, klusums un kārtība. galvā arī. terapeitei šobrīd garš atvaļinājums.

notriecu stirnu. ļoti nestirinīgā laikā - pusdesmitos no rīta. pie Zauskas priedes. izlidoja no krūmiem tieši priekšā. nepaspēju nobremzēt. mašīnai nekas. maza, maza buktīte pa kreisi no kreisā luktura. ieplaisājusi krāsa un tajā ieķērušies pāris rūsganu spalvu kumšķīši. stirna uzlidoja augstu gaisā un iekrita grāvī otrā ceļa pusē. es tā arī neaizgāju apskatīties. piezvanīju policijai, izstāstīju visu kur un kā, teicu, lai brauc ātri, jo man liekas, ka viņa vēl varētu būt dzīva. visdrīzāk ar lauztu pakaļkāju. domāju vai būtu bijis pareizāk, ja es ietu skatīties? es nezinu. ja tas būtu mājdzīvnieks, es ietu, lai gadījumā, ja viņš vēl ir dzīvs, mēģinātu viņu komfortēt ar savu klātbūtni. bet meža zvēram visdrīzāk būtu vēl papildu stress. ja viņa būtu acīmredzamās, šausmīgās mokās - vai es varētu viņu nogalināt? visdrīzāk jau nē, visvairāk tāpēc, ka nezinātu kā. nu, man mašīnā stāv saliekamais nazītis, bet kur es ar viņu durtu vai grieztu? kad pēc ~3 stundām braucu atpakaļ, nobraucu gar to grāvi ļoti lēnām - viņas tur nebija.
man jau daudzus gadus ir paradums vienmēr redzot kādu notriektu zvēru domās lūgt piedošanu. kā savas sugas pārstāvei.

aizbraucām uz treniņu. iesoļojāmies. sākām rikšot. abām zirgi klibi. mans vairāk. ar savu klasisko labo priekškāju. viņš vidēji reizi pusotrā gadā ar viņu paklibo. vakar abas kopā bijām apvidū, sanāca lēkšot pa kunkuržņaināku gabalu. es ļoti ceru, ka drīz pāries, jo mums praktiski visu nākamo nedēļu plānots dzīvot cinevillā. zirgam jātēlo royal guard zirgs. es ļoti, ļoti rēķinos ar tā darbiņa honorāru. tā ir vienīgā normālā nauda man šovasar. sestdien atbrauks masiere un izmasēs un cerams būs ok.

vēl man zajebal jumta cilvēki. visu laiku stiepa gumiju, jo tipa neesot saražots segums. ilgi nebija rādījušies, vakar kko paknakstījās pa dienu, vakarā atveda pirmo porciju ar segumu. teica, ka tagad būšot 3 dienas no vietas un sākšot reāli likt to jumtu. šodien ne miņas no viņiem un klausuli neceļ.

ja man šobrīd kāds liktu rakstīt atsauksmi par pieaugušo cilvēku dzīvi, es liktu ļoti, ļoti maz zvaignīšu.

Kopš šodienas savu dzīvē piedzīvoto pieredžu groziņā varu ievietot vēl divas:
1. Tīri izlekt 80 cm maršrutu tikai ar vienu kāpsli;
2. Tikt vizinātai ar Suzuki GSR 600 “stella”. Max ātrums 151 km/h

Ar abām pieredzēm esmu apmierināta

Haha, atradu sev ideālu nākamo zirgu. Viss izcili - vizuāli gandrīz identisks Radim (kas par elegantu divjūgu vai pāru iejādes pāri sanāktu!) un izcelsmē tās pašas asinis. T.i. viņš ir Rada māsasdēls. Jauns un lecošs.
Vienīgā problēma cena. 25 štukas.
https://www.zirgs.lv/zirgi-sludinajumi/detalas?recordId=recucJYAoN8MIGCzK

man cepeškrāsnī cepas kaut kas episks. ja tas iznāks tā, kā esmu iztēlojusies, tad pastāstīšu sīkāk.

sliktajās ziņās - apsegloju zirgu, gājām izlēkšoties pa mīļo lucernas lauku, a tur divi traktori ar. paspēju vēl pa vienu maliņu izjāt un atvadīties. laikam saimnieks nolēmis nomainīt kultūru, jo lucerna tur jau bija vairākus gadus. tā bija jāšanai izcila vieta. plašs, līdzens kā galds, nekur tieši nerobežojās ar lielu ceļu. varēja auļot uz nebēdu visos gada laikos un visos virzienos. vasarā, protams, bija pauzes, kad pieklājīgi nebradājām pa saaugušu lucernu. bet lucerna aug ātri, to pļauj līdz pat ~6 reizēm sezonā, tāpēc tādas "nevar bradāt" pauzes nebija pārāk garas. kur mēs tagad iesim? rudenī, protams, rugāju lauki. bet vasarā būs čābīgāk. būs jāatgriežas miklo kunkuržņu pļavā. toties drīz būs pabeigts jaunais Birzleju jāšanas laukums. varēs lēkāt arī mājās, ne tikai izbraukumā.

šīs ir bijušas labas dienas. paldies saulei! piektdien pilnībā imersējos dārzā. šogad viņš no ziemas iznācis diezgan bomzīgā paskatā, jo rudenī nepaspēju apgriezt diezgan lielu daļu ziemciešu. tad nu griezu tās, iekašņāju siltumnīcā mikrobio mēslojumu un iesēju salātus un redīsus. izravēju nezāļaināko āra kasti un iesēju spinātus, redīsus, rukolu, kinzu. sakopu vēl pāris kastes. beidzot atradu ķiplokus. es viņus trakā steigā bāzu zemē 18. novembrī kamēr intensīvi sniga un veidojās sniega kārta un vairs neatcerējos kurā kastē. domāju, ka vai nu stirnas nograuzušas vai vienkārši par vēlu iestādīju un sapuvuši. bet ir tomēr. pavicinājos ar grābekli šur un tur. sestdien no rīta jājām ekspedīcijā uz Pekas pilskalnu un Gaujmalu. nojājām ~14 km. bija ritīgi forši. stallī paēdām lielisko falafelu/kebabus no Valmieras AhhMeat (par gaļām hvz, bet falafels svaigi ceptā maizē ir brīnišķīgs. iesaku). tad braucu mājās atkal imersēties dārzā. pagraizīju zarus. diezgan simboliski - tīri tik tos, kas ķeras matos un duras acīs, bet tāpat baigā kaudze. izplēsu vienu sarežģīto dobi, kura it kā nav dobe, jo iziet ārpus mana īpašuma robežām, bet tomēr ir izveidojusies par dobi un tur aug visādas augstas graudzāles un miķeļi un lupstājs un tas viss bija palicis nenogriezts rudenī un zem sniega aplūzis un izļumis un izskatījās drausmīgi. tad jau bija vakars un biju ļoti piekususi. gāju iekšā, nokrāsoju olas. 5 sīpolmizās, 5 sarkanajā kāpostā. tad vēl vajadzēja pievākt māju un izmazgāt grīdu. vajadzēja, tādā nozīmē, ka jutu nepārvaramu iekšēju nepieciešamību to izdarīt, par spīti tam, ka biju ļoti nogurusi, sāpēja mugura un nāca miegs. tā pa fikso un lielos vēzienos izdarīju. vienpadsmitos iekritu gultā uz pranamat un kādu stundu skrollēju rīlus. paldies pranamat, jo mugura par visu šito nav baigā sajūsmā. šorīt atkal bija agri jāceļas - Marta man piegādāja zirgu, izjājām līkumu pa Niedrāja mežiem. tad viņa laipni aizgādāja viņu atkal prom, es nemaz neaizbraucu līdz stallim. paēdu vientulīgas (jo K ir tūrē) Lieldienu brokastis - ārā, baznīcas zvaniem zvanot. bija gan diezgan dzestrs. no rīta visa zeme bija balta. tad atkal imersējos dārzā. pievācu aizpakaļu, izķemmēju centrālā pagalma zālienu, piekārtoju saimniecības ēku, kur pa ziemu bija viskautkas sasviests, turpināju griezt ziemcietes (un tāpat vēl palika, ko griezt), sāku kaut ko ravēt, bet beidzās spēks. mēģināju atklāt šūpuļtīkla sezonu, bet sala mugura. vakarā dzirdēju un redzēju pirmo āra odu (daži bija redzēti istabā). sapratu, ka šis būs mežonīgs odu gads, jo purā un puramalā joprojām stāv daudz ūdens. kopš te dzīvojam tā nekad nav bijis. bet šogad ir. tur pat peldas mežapīles. visu laiku iet gājputni. vārnas uzsākušas ikgadējo karu ar pelēkajiem strazdiem. divas dienas pēc kārtas nekurināju krāsni, šodien drusku iekūru. naktīs tomēr auksts un bija tāda drēgna sajūta.
žēl, ka neviens nemaksā par to, ka es esmu mājās. man nenormāli patīk būt mājās.

p.s. runājot par būšanu mājās. izskatās, ka kaķis tagad dzīvo kaut kur citur. jau nezcik dienas uzrodas tikai vēlu vakarā, drusku paguļ, vēl tumsā izlaužas ārā. tad varbūt izrāda žēlastību un parādās uz brokastlaiku. bet varbūt arī nē. un visu dienu nav ne miņas no viņa. nenāk man palīgā strādāt dārzā, kā ierasts.

piezīmes par šonedēļu:

* pirmizrāde. rezultāts man liekas ļoti labs un, lai arī producēšana nesa gana daudz stresa, man tiešām ir prieks un gandarījums par darbu pie šī projekta. vēl tikai atskaite no sevis jāizspiež. kas mani pārsteidz - aizvakar ielikām pārdošanā vienu papildizrādi un to izpirka pāris stundu laikā. mums tā nekad nav bijis. vēl pat neviena recenzija nav bijusi. man nelikās, ka tēma būs tāds kases grāvējs (ir pat jau 27 biļetes uz septembri nopirktas).
* pavasaris. saulgriežus svinēt nebija laika. tieši sakrita ar pirmizrādi. bet esmu satikusi pirmos stārķus, ķīvītes, strazdus, dzērves un vardes.
* auļoju pa lucernas lauku kopā ar stirnu baru (~10 indivīdi). ļoti dzīvības pilnas sajūta.
* bija garais Līgu mēģis ierakstam. introvertajiem Jāņiem. šobrīd ir saraustas jau 18 dziesmas. aiznākamnedēļ sāksim rakstīt. bet K aizņemtības dēļ gan jau ieraksts līdz šī gada Jāņiem nebūs izdodamā formā. pati programma gan cerams būs.
* vakar nosvinējām zirdziņa 21. jubileju. īstais datums gan ir rītdien. bija ļoti forši un silti. tāda sajūta, it kā pašai būtu bijusi dzimšanas dienas. dabūjām visādas dāvanas (piemēram, papildbarības vairāk nekā mēnesim, lietotu ziemas segu, burkānu maisu, banānus, Jolanta bija uztaisījusi zirgam kūku, utt.). bija tiešām ļoti priecīgi. man vēl šodien seja velkas smaidā par to domājot.
* šon izlīdu drusku dārzā. pastaigāju ar grābekli, apgriezu šo to, kas nebija paspēts apgriezt rudenī (bet palika vēl daudz griežama), izstiepu no pagraba sapuvušos ābolus. negribas to aukstuma vilni un šļuru nākamnedēļ. gar puramalu stāv ūdens, dārzs vispār ļoti slapjš.
* Decibels nav redzēts, bet pirms pāris dienām uzpeldēja Roziņš. viņu neviens apkārtnē nebija kopš novembra redzējis. pati neredzēju, pie mums nebija, bet kaimiņiene ziņoja un K arī bija manījis sēžam ceļa malā.
* abas mašīnas joprojām servisā/gaida rindā uz servisu. nu jau kādi 4 mēneši būs ar visu šo to čakaru.
* gribēju tagad braukt staigāt uz mežu, bet kaut kā ļoti nāk miegs. besī man tā pulksteņa grozīšana. lai gan manā pasaulē vasaras laiks ir īstais laiks.
* nākamnedēļa brīva. lielākā daļa kolēģu brauc atpūsties uz ārzemēm. es braukšu pie zirga un iešu ārā dārzā. un mežā.

aprīlis, manā - zirga, kurš iesoļo seniora statusā, īpašnieka dzīvē:
150 eur - pansijas maksa (katru mēnesi)
14 eur - nagu griešana (katru mēnesi)
50 eur - zobu vīlēšana (reizi gadā)
45 eur - hiroprakse (reizi pāris mēnešos - 40 eur sesija + 5 eur par ceļu, sametoties vairākiem gribētājiem)
20 eur - nedēļa ar Bemer segu (katru dienu 5-10 min sesija - vienreizējs pasākums, sametāmies ar staļļabiedrenēm. segas noma uz nedēļu maksā 100 eur)
24 eur - 50 kg cukurbiešu graizījumi (papildbarība 1-2 kg dienā)
6.69 eur - 10 kg lucernas granulas (papildbarība - 0.5 - 1 kg dienā)
13.31 eur - 2 litri kamelīna (sējas idras) eļļas - omega taukskābēm, papildus kalorijām + vēl viskam (deva - sākot no 50 ml dienā līdz X - pamazām palielinot daudzumu)
18 eur - attārpošanas pasta (1-2 reizes gadā - pavasarī un/vai rudenī)
60 eur - 3 treniņi Valmiermuižā (3x15 Reinim + 3x5 Martai par ceļu)
10 eur - izbraukums uz Niedrāju (Martai par degvielu)
25.90 eur - 1 kg e vitamīna un selēna piedeva, ko viņam kā zirgam ar neiroloģisku problēmu (voblers) vajag obligāti - deva 45 g dienā
36.81 eur - muscle builder piedeva (ar 20% atlaidi, parasti maksā 46 eur), pietiek nepilnām 3 nedēļām. vajag, jo pa ziemu nometis svaru (zobi palikuši sūdīgi) un pazaudējis muskuļu masu, bet bez muskuļiem viņam pastiprinās neiroloģiskā problēma - rodas grūtības sevi saturēt kopā - bieži klūp, velk kājas pa zemi, reizēm uz mirkli "pazūd" pakaļkājas.
16 eur - mikroelementu base mix - varš, cinks, selēns (pietiek mēnesim ar mazu astīti)
X eur - degviela ceļam uz stalli. kkad vēl pirms kara rēķināju, ka brauciens uz/no staļļa izmaksā 5 eur. tagad noteikti vairāk. braucu 2-5 reizes nedēļā.
kopā - vairāk nekā mana ikmēneša cietā alga un necietā alga martā bija ļoti sūdīga un aprīlī būs vēl sūdīgāka

ceru, ka nākammēnes tikšu cauri ar pansijas maksu + nagu griešanu + treniņiem

Vidzemes centrālā augstiene nav nekāds joks. braucot no Smiltenes uz Rīgu, gandrīz līdz Siguldai vēl abās ceļa pusēs lauki ar vienlaidus, baltu, spoži sērsnainu sniega klājumu. braucot no Smiltenes uz Valmieru, jau uzreiz aiz pilsētas robežas viss vaļā, nekāda sniega, tik šur tur pa mežmalām.
vakar Žagarkalnā noslēdzām slēpošanas sezonu. mirdzoša saule un zilas debesis un +10 grādi. žēl, ka šosezon sanāca tik vienreiz un visai steidzīgi, ar tēti uz kalna satikties. nekas, nākamgad.
šodien, Mūrmuižā - pirmās dzērves, pirmie cīruļi, pirmās ķīvītes. jājām apvidū, zirgi pavasarīgi spridzīgi. bet pēdējo nakšu mīnusi padarījuši zemi pārāk cietu aktīvākai jāšanai. tik pāris mazus gabaliņus parikšojām/palēkšojām.

ir tik labi būt saulē. un šovakar sola kārtējo ziemeļblāzmu.

visādi citādi - kad neesmu saulē, turpinu dūmskrollēt. bieži gribas raudāt. gan par tām neaptveramajām šausmām, ko dara krievu armija un Putins, gan par visām tām skaistajām, varonīgajām un vienojošajām lietām, ko cilvēki dara Ukrainā un, lai palīdzētu Ukrainai.

es sāku Ieeju pa lielam tāpēc, ka meklēju veidu, kā varbūt gūt papildu ienākumus darot kaut ko, kas man patīk un, kas neprasa braukšanu uz citu pilsētu. man tiešām pašai arī patika (joprojām patīk) ideja un koncepcija un es labprāt izietu/piedalītos tādā pasākumā no otras puses. bet visādi citādi man, vismaz pagaidām, ir šausmīgi interesanti to darīt. vērot pašai savas sajūtas un noslēgumā klausīties, kā cilvēkiem ir gājis. šobrīd ir notikušas 9 Ieejas, kurās piedalījušies 16 cilvēki. nedēļas nogalē bija divas pēdējās, kas bija nobukotas. šobrīd uz priekšu neviens konkrēts datums nav aizsists, ir tikai nopirktas dažas dāvanu kartes. tāpēc izmantošu šo brīdi nelielai refleksijai.

man ir 10+ gadu pieredze ar zirgiem. vairāk jau vienu konkrētu - manējo zirgu, bet ir arī citiem. laika gaitā esmu interesējusies par dažādiem natural horsemanship virzieniem un zinātnē balstītiem pētījumiem par zirgu psiholoģiju. ir vairāki NH virzieni, kuros izmanto burbuļu pieeju. īsi un vienkāršoti - cilvēks kopā ar zirgu veido kopīgu burbuli, kuru uzturēt un, kura robežas kontrolēt ir cilvēka uzdevums, savukārt zirgam jārespektē burbuļa robežas. protams, zirgam bez cilvēka ir arī pašam savs burbulis. darbojoties ar zirgu pieklājas ņemt zirgu savā burbulī, bet zirgam to respektēt, tas ir svarīgi kaut vai tīri no visvienkāršākā - drošības viedokļa. protams, tas vai zirgs to vēlēsies respektēt ir atkarīgs gan no viņa audzināšanas un apmācības, gan burbuļa kvalitātes un tā vai viņš cilvēkam uzticas. ar burbuļu palīdzību ir iespējams aicināt zirgu pārvietoties kādā virzienā vai mainīt kustības ātrumu - tam izmantojot tikai burbuļa malu pārbīdīšanu un nelietojot nekādus citus palīglīdzekļus. nešaubos, ka katrs zirdzinieks, kas saskāries ar burbuļu pieeju ir to klusībā izmēģinājis arī ar saviem mājiniekiem vai citiem cilvēkiem. es esmu un tas darbojas. vienīgi cilvēki bieži vien nemaz nepamana, ka kāds ir viņus kaut kur pabīdījis. zirgi tam pieiet daudz apzinātāk. vēl viena lieta, ko iemāca būšana ar zirgu ir redzēt ar pakausi. pēc drošības tehnikas noteikumiem, zirgu vedot, tam vienmēr būtu jāatrodas ar plecu pie cilvēka pleca. bet, protams, ka dzīvē tas tā ne vienmēr notiek. piemēram, ejam ar kādu kopā staidzināt zirgus, pļāpājam, zirgi velkas aizmugurē. bet, lai cik es arī nebūtu iegrimusi sarunā un, lai cik labi audzināts un džentlmenisks mans zirgs arī nebūtu, es visu laiku viņu "vēroju" ar pakausi. viņš ir ~700 kg smags prejanimālis, kam primārais instinkts reaģēt uz kaut ko ir skriet/bēgt un pats pēdējais, ko kāds gribētu ir, lai zirgs pāriet viņam pāri. šajā vērošanā nav nekā nervoza vai kontrolfrīkīga, es varu būt pilnībā atslābusi un mierīga un iegrimusi sarunā vai savās domās, bet tomēr vērot un būt gatava reaģēt. šī vērošana ir kā tāds background process.
Ieejas laikā es ļoti cenšos ņemt cilvēkus savā burbulī + viņus ar pakausi vērot. man gribas, lai mans burbulis viņiem ir ērts, patīkams un rada drošības sajūtu. lai viņiem nav vajadzības/sajūtas/vēlmes pašiem uzņemties kaut kādu atbildību par gājienu. nu ne vairāk par to, kā pieskatīt kur liek savas kājas. manliekas, ka jo vairāk cilvēks spēs palaist vaļā vēlmi pašam atbildēt par gājienu un vienkārši ļauties iešanai un mežam, jo rezultāts būs dziļāks un iedarbīgāks un interesantāks un Ieejas pieredze jēgpilnāka. vērošana ar pakausi man savukārt liekas svarīga no drošības viedokļa. man gribas just un kontrolēt vai neeju par ātru vai lēnu konkrētajam cilvēkam, vai viņam viss kārtībā vai viņš neiekāpj purvā vai neatpaliek un nepazūd, utt. nu lūk - mana pieredze ar līdzšinējiem 16 cilvēkiem ir bijusi dažāda. man pašai vislielākais gandarījums un tīrākais prieks ir bijis par tām reizēm, kad cilvēki ir tiešām brīvi ļāvušies manam burbulim jau no satikšanās brīža. šajos gadījumos ir sajūta, ka arī cilvēkiem ir tiešām ļoti viss paticis un viņi ir priecīgi un apmierināti un dzirkstoši un es pati jūtos priecīga un dzirkstoša. tādas laikam ir bijušas vairums Ieejas. bet ir bijušas arī reizes, kad sākumā cilvēks ir ļoti negribīgs ļauties, bet gājiena laikā tomēr atslābst un atbrīvojas. ir bijis arī, ka man rodas sajūta, ka cilvēkam apkārt ir betona kupols un ir praktiski neiespējami viņu gan paņemt burbulī, gan vērot. ir tāda sajūta, it kā viņu nebūtu, par spīti tam, ka var dzirdēt viņa soļus un apģērba švīkstoņu un elpošanu un varbūt pat viņš iet man tieši aizmugurē vai pavisam blakus. tādi gan ir bijuši maz, bet par tādām Ieejām man pašai nav laba sajūta un es jūtos ļoti nogurusi un iztukšota. nē, vispār sūdīgāk par betona kupolu ir tāda klusa un netverama pretestības sajūta. nav gan nekad bijis, ka kāds būtu beigās izrādījis neapmierinātību un teicis, ka viņam nepatika un bija stulbi, tā kā var jau būt, ka tā problēma ir tikai manā galā. protams, es arī nekādā gadījumā nemēģinu to savu burbuli uztiept ar varu vai ar tā palīdzību cilvēku kontrolēt vai bīdīt. es vienkārši cenšos un ceru, ka viņš būs patīkams un drošības sajūtu radošs un cilvēki vēlēsies tajā atrasties - nu tāds safe space, kurā atslābt. nav arī tā, ka mans burbulis garantē to kaut kādu īpašo pieredzi X. nešaubos, ka mierīgi var bez. vienkārši tas ir veids, kādā man pašai ir komfortabli to darīt. hvz, varbūt man to gribas, lai es pati varētu justies droši. nezinu.
vēl, protams, ir tā, ka es vienmēr labāk jutīšu to cilvēku, kurš fiziski atrodas man tuvāk. to, kurš iet tālāk ir grūtāk turēt burbulī. vienā no reizēm man bija pāris, kurā sieviete teica, ka viņai patīk iet ļoti ātri, bet viņas dzīvesbiedram savukārt ļoti lēni - iešanas ātruma regulēšana tajā reizē bija diezgan normāls čelendžs. atrast to balansa punktu, kurā visi trīs jūtamies apmēram vienlīdz komfortabli. tas ir viens no iemesliem, kāpēc man īstenībā baigi negribētos ņemt vairāk par diviem cilvēkiem vienā reizē. esmu domājusi, ka varbūt ar laiku varētu 3-4 (vairāk noteikti nē), jo tā būtu vieglāk piesaistīt klientus, viņiem būtu lētāks un pieejamāks pakalpojums un arī man finansiāli izdevīgāk. bet vismaz pagaidām totāli nejūtos tam gatava. man ir kaut kāda tā iekšējās kvalitātes sajūta, kuru gribu uzturēt. tas attiecas arī uz maršrutu. it kā jau varētu meklēt un piedāvāt citās vietās, bet man ir ļoti svarīgs konekšens ar vietu. ar konkrēto mežu es tiešām jūtos draugi. es jūtu viņa vēlību un svētību un jūtos viņā pieņemta. mums ir attiecības. manliekas, lai kvalitatīvi vestu cilvēkos šādos gājienos tas ir ļoti svarīgi. vismaz man tas ir svarīgi. ticu, ka ir cilvēki, kuri varētu tā hops un darīt tamlīdzīgas lietas jebkurās trijās priedēs, bet es nevaru. varbūt, kad būšu izgājusi ar 100 cilvēkiem, jutīšos citādāk un būšu gatava tūristu autobusam un trijām priedēm.
atgriežoties pie burbuļiem - skaidrs, ka to noteikti ietekmē arī tas, kā es pati jūtos, bet gribas domāt, ka pieredze ar zirgu ir iemācījusi vismaz lielā mērā neļaut manām nebūšanām pārmērīgi ietekmēt mūsu kopīgā burbuļa kvalitāti. protams ir bijušas reizes, kad tas nav izdevies. tas ir nepatīkami un var izvērsties arī visai bīstami. piemēram, kā šajā reizē. kopš tās reizes, gan vairāk nav gadījies nekas tāds.
labi, es šausmīgi noguru no šīm pārdomām un rakstīšanas. par citiem aspektiem un novērojumiem jāpareflektē citad. es gaidu, kad mainīsies gadalaiki un kā tas mainīs Ieejas vaibu. ziema tomēr ir sarežģīta un drusku skarba. man vispār ir fails, kurā atzīmēju visas notikušās Ieejas un biju apņēmusies pie katras pierakstīt kkādas īsas pārdomas un atziņas, bet protams, protams - tas nav noticis.

zirgi šodien nosita stirniņu

šodien bija ļoti maģiska ziemas diena. kad pamodos, spīdēja saule un tas šajā gadalaikā garantē instant svētku sajūtu. bija pat paliels tīri zils debesu pleķis. braucu uz stalli, saule aizvien vairāk sāka slēpties mākoņos un virs sniega laukiem cēlās bieza, pūkaina migla. izskatījās, it kā tīrumi un pļavas paceltos gaisā un levitētu. vietās, kur mākoņi gulēja arī uz šosejas, migla acumirklī aplipa ap auto logiem un piesala.
kamēr apseglojām zirgus, migla turpināja briest un blīst un biezēt. kad pa neskarto (stirnu pēdas neskaitās) sniegu tikām līdz lucernas laukam, migla jau bija sabiezējusi tā, ka apkārt bija tikai bezgalīga piena zupa. tad mēs pa svaigo sniegu lēkšojām caur balto nekurieni un likās, ka lēkšojam pa mākoņiem. bija tik skaisti, ka, ja nebūtu bijusi kompānijā, būtu no tā skaistuma apraudājusies.
ilustrācijas instagramos, bet ej nu bildē noķer to sajūtu, ka esi uzjājis debesīs.

brīži, kad jūtos ļoti, ļoti, ļoti spilgti dzīva:
* izlienot no ļoti auksta ūdens
* krēslā vai tumsā staigājot pa mežu
* mierīgi guļot uz muguras ezerā - ļoti siltā ūdenī
* tešot lejā no kalna ar slalomenēm
* auļojot ar zirgu pa bezgalīgām pļavām, nokultiem tīrumiem, meža stigām vai neskartiem sniega laukiem

šodien bija tā neskarto sniega lauku atklāšanas sezona. tik forši!