*

nesen teicu K, ka aizvien biežāk un vairāk ilgojos atgriezties kaut kādā mītiskā laikā, kad "viss bija kārtībā". skaidrs, ka tā nekad nav bijis, bet pirmais, kas ienāca prātā bija - kovidlaiks. kad dzīvojām savu rūķu dzīvi, tērējām iekrājumus, nekur nebija jāiet, nekur nebija jābrauc, daudz laika pavadīju stallī, katru dienu staigāju daudzus km pa mežu, daudz darīju jogu un jutos ritīgi labi.
šon BEIDZOT bijām uz VM treniņu pie Reiņa - laikam jau tā stundiņa treniņā ar savu zirdziņu ir brīdis, kad visu citu var aizmirst, neko lieku nedomāt un justies tā, it kā viss būtu kārtībā.