*

čau. izskatās, ka mani ikmēneša ienākumi taisās samazināties par 60-70 Ls, jo meitene, kas man līdz šim atdeva pusi savu garderobes dežūru paliek bez otra darba un grib strādāt pati. tāpēc man ir piedāvājums.
un tā kā tas zināmā mērā ir ļoti intīms piedāvājums, tad sāku ar vēršanos pie frendlistiešiem un viņiem pazīstamiem, jaukiem cilvēkiem:

meklēju cilvēku, kurš gribētu regulārās nodarbībās iepazīties ar zirgiem. apgūt pamatus zirgu psiholoģijā, zirgu turēšanā un kopšanā. iemācīties jāt. darbošanās paredzēta ar manu brīnišķīgo un lielisko Radi, manā vadībā. gribētājam nāksies izturēt pārbaudi ar zirgu - t.i., ja nebūs saderības, tad diemžēl nekāda tālāka sadarbošanās nenotiks. netiek piedāvāta iespēja tikai jāt. Sadarbību veidot vēlētos ar cilvēku, kuram ir vismaz 13 gadi. optimāli, ja cilvēkam ir savs transports, bet varam sarunāt arī, ka pabraucu pretī uz autobusa pieturu. darbošanās vieta - "Dabas zirgi", Plakanciems. par samaksu vienosimies personīgi.

vakar bija viena no visu laiku visforšākajām JRT ballēm. gari galdi, svečturi, svinīgums, miljons mežonīgi gardu un neprastu veģetāru un vegānu uzkodu, ūdens, priekšnesumi un dejas. Alvis pakāpās manās acīs, jo publiski mums pateica, to, kas man attiecībā uz viņu izskatījās strādājot pie Kabalas noslēpumiem. ai nu bij viskas vēl foršs, bet mēs sešos tik atbraucām mājās un pēc tam bija jābrauc līdzdarboties Dabas zirgu atvērto durvju dienā, uz kuru beigās atbrauca arī folkloras kopa Rāmupe, un es jūtos tādā kaukādā miega vates kosmosā ietīta.
vēl es gaidu, kad beigsies visi šitie svētki un es varēšu atkal atgriezties pie normālas ēšanas un normālas ēdienkartes.

ā, jā un mums Dabas zirgos dzīvo īpašas pelītes. ikdienā viņas sagrauž zirgu atsoļojamās segas, drēbes un savelk silto zābaku purngalos auzu krājumus, bet pa svētkiem liek mūsu drēbju skapīšos dāvanas. gandrīz katru dienu pa jaunam, patīkamam pārsteigumam.

man vienmēr patīk saules staru pieliets mežs, bet ziemā, kad saulīte parādās tik reti, tas rada mežonīgi līksmu svētku sajūtu iekšā. un ir tik labi uzticēties savam zirgam. pagājšziem es nevarēju vazāties bez segliem pa mežu, iet tik tāļu prom no mājām. laisties līganos un sniegu putinošos lēkšos. man bija bail no zirga un zirgam no manis. mēs neuzticējāmies. tagad mēs brienam kopā pa kupenām, zirgs ēd egļu zarus un zirgam elpa smaržo pēc Ziemassvētkiem. lēkšojam pa piesnigušo mežu un sniegs no koku zariem birst aiz apkakles. man ir tik silti uz viņa pūkainās, neapseglotās muguras. viņš bubina aizvien biežāk un prot man iedot ķepu. mēs kopā ēdam mandarīnus un debešķīgi garšīgu ķirbi.
mežs pilns zvēru pēdām. un man ir smaragds.

When we bring the mythic journey to the most mythic of all creatures, the horse, we discover capacities we never knew we had. We had an intimate mythic companion in flesh and blood, a being of bounteous beauty and power who draws us into story, into adventure, into myth. We find connections to the greater natural world as well as an experience of subtle communication, one that carry over to our dealings with other humans. We are sentitized, made more compassionate, and gifted with higher functioning.
/Jean Houston PhD/

Sen dzirdēju, nu redzēju
Es lielo Budēļtēvu:
Svina piere, linu aste,
Tēraudiņa pakaviņi.

šodien ārā bija tik pārpasaulīgi skaisti, ka es mežā ņēmu un no tā skaistuma apraudājos.
bijām aizgājuši ar Radi pastaigāties. tā kā bija baismīgi auksts, jāju bez segliem, lai siltāk. pārsvarā gājām soļos, pa brīžam cēli parikšojām un mazu gabaliņu arī palēkšojām pa mīksto sniegu.
visapkārt bija pilnīgi kluss, sarmots un balts. saule kaut kā tā savādi spīdēja un viss vizēja neparastās krāsās. pelēkvioletās, piesātināti lillā, rozīgoranžīgās un dūmakaini zilās. varš, sudrabs un zelts. vienā brīdī tā visa bija tik šausmīgi daudz, ka nācās palūgt zirgam apstāties, apkrist viņam ap kaklu un raudāt.

ir dažas bildes, bet tām maz sakara ar to visu augstākminēto - ( + )

palienēju zirgu vienai mīļai kursabiedrenei uz fotosesiju un pie reizes pati tiku pie dažām tik jaukām bildēm, ka man viņas tagad gribas ielikt visur, kur vien var.

( mežā )

( tur ārā )

desmitos no rīta Plakanciemā bija tik kluss, mierīgs, silts un vienlaikus dzestrs, ka likās ir pieci vasaras rītā. jocīga zilrozā gaisma spīdēja cauri silti pelēkiem mākoņiem un koku zaros mirguļoja treknas ūdens lāses. bet zirgus atradām klimstam gar upi un mēģinot paslēpties miglā, kas lēnām izklīda un krūmos, kas ij netaisījās nekur izklīst.

( viņi )

( p.s. )

šī bija reti jauka nedēļas nogale. tagad jūtos nogurusi. visi kaukā tik mīļi, tik mīļi bi šajās dienās un viss tik jauki un labi ritinājās. pilnīgvai mulsinoši.
zirgs sen nebija bijis tik atvērts un klātbūtgribošs. bubināja, kad kāpu ārā no mašīnas. vēlāk pēc tam arī. un bubina viņš ļoooti reti. viņš man vispār tāds introverts, kautrīgs un dzejnieks dziļi dvēselē.

( solārijā )

( migla un sarma )

šodien tāda jocīga diena. trāpīju ceļā puteņa epicentrā. pirms tam jau padsmit minūtes raku ārā mašīnu, ar vasaras riepām knapi uzspolēju nelielā slīpumiņā un braucu pāri HESam uz 60, priecājoties, ka pa priekšu brauc fūre un es vismaz apmēram saprotu kur man jābrauc. jo nebija ne debesu, ne zemes, ne ceļa malu. vien ik pa brīdim tieši blakus, no blīvā puteņaizkara iznira pretimbraucošo mašīnu ugunis.
Plakanciemā sniega bija krietni mazāk un mums bija ābolu etiķa talka. t.i. lasījām ābolus, ārā mazgājām, spiedām sulu, ko liksim raudzēties. ziniet, ja, ka ābolu etiķis ir ļoti veselīgs zirgiem gan iekšķīgi, gan ārīgi. talkas laikā saule mijās ar sniegu, bet mēs trijatā, četrās stundās, izpiedām 90 litrus sulas. visa gan nebūs zirgiem - daļa ir nodeva ābeļu un sulu spiedes īpašniecei.
pēc tam jau bija vakars un atkal putenis, zibens un pērkons, un es vētrā gāju meklēt zirgus, lai pasniegtu tiem spainīšus ar visādiem labumiem. zirgi neatsaucās un nenāca. brīžiem likās, ka dzirdu kāju dipoņu, bet tas bija tikai vējš. bridu tumsā pa dubļiem, ar spaiņiem rokās. atradu zirgus, zirgi mani gandrīz apēda, es beigās uz viņiem sadusmojos. dažam labam pat ievilku ar spaini pa sānu. tad viņi paēda un es bridu atpakaļ, lai pārģērbjoties labajās drēbēs, tur visu dienu atstātajā telefonā atrastu īsziņu no teātra administrācijas, ka man ir pielikti daži desmiti latu pie algas (man neiet ar matemātiku, bet varētu būt kādi 30).
vēl es ļoti, ļoti ceru, ka mēs esam atraduši uz kurieni pārvākties. ļoti ceru, ka tur viss sanāks un kad Kārlis atbrauks no tūres, mēs varēsim visi trīs tur ievākties.
( p.s. )

pa LR1 tagad iet raidījums par zirgiem. sākumu nedzirdēju, tāpēc nesaprotu, kas tur runā. bet tur tikko teica, ka ja sporta zirgu pāris dienas izlaidīs padzīvoties aplokā, tad viņš vairs neklausīšot komandām!!! un ja hobijzirgam mēnesi padzīvošoties ganībās, pēc tam viņam vairs nevarēšot uzticēties un viss būšot jāsāk no jauna.
pilnīgs pizģec, neticiet nevienam vārdam, ko tur runā.
un tas ir valsts pirmais radio!!!

auļošana tomēr rada tādu kā svētku sajūtu iekšā. vispirms jau tāpēc, ka aizlēkšoties līdz auļiem nemaz ar tik bieži negadās. bet galvenokārt tāpēc, ka tas liekas kaut kā ļoti īpaši. piefiksēt to brīdi, kad zirgs pāriet no ātriem lēkšiem uz auļiem - tai mirklī viņš it kā uzkaras ar visām četrām kājām gaisā, paplašina kustību amplitūdu un aiziet, ar ātrumu šķietami nesaderīgi, līdzenā gaitā - es dievinu to mirkli!
darīt to ar zirgu, kam uzticies*, ir absolūti brīnišķīgi un redzot, ka tuvojas ceļa gals, kurā būs jāapstājas paliek pat mazliet skumji iekšā. brīvība, lidojums, mežonīgs prieks, kentauriska kopābūšana un nagu piesitienu ritmiskā dunoņa, kas ievelk reibinošā mītisko pirmlaiku transā.

šodien tātad auļojām.


______________
* man ir gadījies, ne pēc savas iniciatīvas, auļot ar zirgu, kuram es neuzticos, kurš neuzticas man un, kurš to dara nekontrolējami un tādā gadījumā tas ir absolūti drausmīgi.

divtūkstošdivpadsmitais vēsturē ieies ar to, ka šai gadā esmu krietni pārsitusi visus savus līdzšinējos peldsezonas atklāšanas un noslēgšanas datumus.
atklāju 12. aprīlī, ledainā Misā, noslēdzu 19. oktobrī, ledainā Misā. var gan gadīties, ka pārnoslēgšu rīt vai parīt, ja turpinās būt šitik debešķīgs laiks.

upe gan izskatījās visnotaļ nedraudzīga. neredzēti augsts ūdens līmenis, ļoti ātra straume, kas rāva sev līdzi brūnas rudens lapas un tumši, tumši, tumši ūdeņi.

vēl es šodien braucu ar Golfu pa šoseju un biju tik ļoti ne-šeit-un-tagad, ka gribēju ielikt 6. ātrumā.
toties lēkšot forši šitādā dienā. pretī saulei un vējam. pa sausu smilšu ceļu, zirga kājām raujot dzeltenas lapas čabošos virpuļos.

( mans mīļais bērais )


Ko var Velnis man darît
Ko manam kumeļam;
Es var velnu samîdît
Zem kumeļa kājiņām.

p.s. aizvakar, 8. oktobrī, palika gads kopš Raritet ir oficiāli manā ganāmpulkā.

man, manam sunim un manam zirgam ir vienāda attieksme pret medicīniskām manipulācijām un tiem, kas tās veic. tikai katrs no mums to izpauž atbilstoši savai būtībai.
Radža kā plēsējs ir bailīgi agresīva, Radis kā prejanimālis mēģina izrauties, nonest visu, kas ceļā un aizbēgt, bet es kā cilvēks mēģinu apspiest sevī bailes, riebumu un negribēšanu kā jau sociālajā kōdā pieņemts. iekšēji gan gribas darīt tāpat kā Radim. mani gan, atšķirībā no maniem zvēriem, visvairāk šausmina ne pašas porcedūras, bet milzīgā un cilvēkam absolūti nedraudzīgā tradicionālās medicīnas birokrātiskā Mašīna.

( mežā )

p.s. rudenim piestāv Pēteris Vasks un Soundarcade