mīļais, tuklais Jēzusbērniņ, kā milkies teiktu, par ko man tagad tik hujova (pardon)? vai par to, ka vakar apķiķinājos, Tavā biudiņā veroties?
()

..da nē, nu labi, šitik reliģioza es vēl neiru izvērtusies, kingsaiz pārstrādāšanās drošvien pie vaines; 'ot tā ir, kad cilvēks pats sev nespēj pateikt nē, tad orgaņizms pats sev kādu atpūtiņu izriktē.

un, kad manas ģimensārstes medmāsa man klausulē paziņoja, ka uz šodienu viņa mani nevarot pierakstīt, teju vai bija uz mēles "nu tad atvadāmies" pateikt, ko gan, par laimi, noriju; bet, ja man kaut kādi šitādi egoistisko kucīšu manipulatīvie gājieni var vispār ienākt prātā, tas nozīmē, ka brālītis Hujova ir paguvis jau aizvirzties arī uz galvu.

- žēlošanās beigas.

man ļoti patika, kā mala vienreiz teica, ka viņa rakstījusi dzejoļus līdz brīdīm, kad iemācījusies risināt dzīves problēmas, ar ko nāk neizbēgamā komplektiņā lietu uzlūkošana racionāli un pragmatiski. nu lūk, un ar mani ir līdzīgi - kad es spēju shiny happy eksplozīvi funkcionēt, es to daru un nereflektēju par dzīvi, viss ir lieliski, un nafig man ir vajadzīgs kaut kas dziļš un/vai poētisks. un es te tagad jokojos tikai pa pusei.

un pāris dienas atpakaļ atklāju, ka, hei, es taču atkal esmu tā sapņainā meitene, kura, ejot pa ielu, brīžam aizdomājās un, pie sevis smaidot, bolījās debestiņās, nevis uz zemi, un tā nav nekāda tur metafora, bet reāls fakts, klišejiski as it might sound. jā, vot, tādu es sevi atceros, un tāda es laikam tagad atkal esmu. miers, prieks, gatavība pieņemt jaunus "izaicinājumus" un pašai tos radīt. tas droši vien ir ļoti labi.

un dzīve paiet smiekļāgā karuselītī, kurā katra diena virpuļo, uzsēdusies katra savas krāsas zirdziņam; man iet labi, vienvārdsakot.

JA VIEN NE TĀ FRICKIN' GRIPA tagad, jak-fak! :)

UPD: mala tikko šito izlasīja un sāka protestēt, ka viņa esot nevis iemācījusies risināt dzīves problēmas, bet gan, ka problēmu daudzums liekot paskatīties uz lietām kā sausiem faktiem, nobloķējot iespēju iegrimt dzīves poetizēšanā. vot! labots! atsaukts! are you happy now, user mala? :D

bļāvieniņš, apstījos Leidī Gagas jaunāko klipu - kreizī šit, bet ne tanī iepriekšējā nozīmē (teiksim, Paparazzi un Bad Romance, manuprāt, ir labi klipi), bet gan tāds pilnīgs wtf. toties, kas intērsanti, dabūju konstatēt, ka mums ar Leidī Gagu ir ļoti līdzīgas figūras (viņējo tur varēja aplūkot ļoti labi). kas mani, godīgsakot, pārsteidz, jo tak pierasts no mtv kultūras puses silikonīgākus un smilšpulksteniskākus siluetus dabūt redzēt, nu, a Leidī Gaga tak tāda nav, un tad kāpēc viņa ir slavena, haha.

..tā nu es te atlaižu galvu. interviju ar Kombuļu Inesi arī šorīt noskatījos. starp citu, laba bija. vot.

uīī, noskatījos Biutiful, uīī.

ja pirmo filmas pusi man nācās turēt sevi rokās, lai neizplūstu pa grīdu, Bardemu redzot, tad otro - domāt, ka ar steigu jāpiezvana tēvam un jāpasaka, cik ļoti es viņu mīlu.

( un te nu drusku spoilerīt's )

pie filmas atgriežoties, manuprāt, nu, varēja jau nu labāk pameklēt, lai atrastu kādu meiteni Bardema meitas lomai, kura runātu bez akcenta un neizskatītos pēc krustojuma ar afrikāni (ja vien tur nebija domāts, ka māte ar viņu sagrēkojusi, bet visādi citādi tas neizpaudās, tā kā - srsly, wtf). tas pats ar Bardema tēvu - nafigā viņa lomai latīņamerikāni vajdzēja ņemti, wtf 2. bet citādi viss glauni, pārējie spāņūzīši kā spāņūzīši, tipiskās frāzes, tipiskie žesti, tipiskā vide n shit. smieklīgi sametās, kad Bardems divreiziņ pa katalāniskam atlaida, un tā. ai, teju kā savās otrajās mājās sajutos un nobimboju visu lakatu. kas bieži negadās, nu ja.

ir man te viens tāds jancīgs kaimiņš stāvu augstāk - itālis. agrāk bija itin sprauns, to vien darīja, kā joņoja pa to trepi augšā-lejā, un kad vien mums sanāca sastapties, klēbējās man klāt, visu ko klārēdams: tad viņam šitais, tad tas, un vienureiz viņš vispār bija izdomājis, ka mūsu poģikam vajagot jaunu durvi, un toreiz viņš man ziņoja, ka no manis gribot divsimt latu par to iekasēti. (wtf, par divsimt latiem no katra dzīvokļa tām durvīm būtu jābūt no marmora ar apzeltītu kliņķīti, ja, nu un, loģiski, nekādus divsimt latus viņš neredzēja kā savas ausis, pieņemot, ka viņš tās neapskata spogulī.) un visu laiku kaut ko itāliski auroja trepēs, vai citreiz - angliski, bet viņa izrunas dēļ tas tāpat vien itāliski izklausījās.

nu un tad es aizbraucu uz to spāņūzīšu zemi, un atgriežoties, ņemot vērā manu praktiski neeksistējošo atmiņu attiecībā uz sadzīviskām lietām, es par šamā eksistenci vispār biju aizmirsusi. nu i neko, par sevi viņš īpaši arī neatgādināja - ne vairs auroja trepēs, ņikā. vienreiz gan viņam izdevās mani izfrīkautot tā pa gandrīz nopietnam - atgriezos mājās, slēdzu vaļā durvis, te pēkšņi jūtu - lūr uz mani. palūkojos pustrepi augstāk - āreče, vot i viņš, mēnestiņš, skatās uz mani tādu pustraku skatu. es tāda - emm, labdien, šis neko, lūr, lēēēnām kāpj tuvāk, un tad pēc labas iepauzēšanas saka tādu viltīgu "āāāāhāāā, there you are", bet nu tādā sātaniskā tonītī, to jau nemaz nevar aprakstīt. es, kā jau minēts, neatceroties šamā fizionomiju kopš pēdējās tās redzēšanas reizes apmēram divus gadus atpakaļ, biju bezpoņatkās - kas ir šis ērmotais tips manās trepēs un ko viņš no manis grib, tā kā uz to fiksāko atslēdzu to savu divslēdzeņu durvi un iemetos dzīvoklī, pirms vēl šis bija paguvis piekļūt man tuvāk, vēl pa ceļam izmetot kaut ko a la "nē, nē, jūs mani ar kādu jaucat".

pēc tam dzirdēju, ka šis vēl kādu labu laiciņu mīņājās pie manām durvīm, elpoja un, kā izklausījās, mēģināja lūrēt pa manu lūrēšanai izmēra pēc itin piemēroto vienu no atslēgscaurumiem. nu, neomulīgi što-ta, es ar savu neknapo iztēles spēju jau tur tādu kā potenciālo pusjukušā maņijaka-izvarotāja biudīti iz viņa biju iztēlojusi, akurāt kā tanī NERD dziesmā, vane, hihi. nubet laiks gāja, maņijaki aizmirsās un vairs neuzglūnēja, un tik pēc vienas itāliskas lamāšanās trepēs atminējos, āāā, pareizi, bij tak man viens tāds kaimiņš itālis, kurš to durvi ar zelta kliņķīti gribēja taisīt, nuja, tas jau būs tas pats. vēl kādi viņa eksistences apstiprinājumi bija palaikam dzirdamie škandāli no augšstāva - tas vīrietis brutāli kliedza un lamājās uz to savu nabaga piedzīvotāju, - piem., ka "shut the fuck up, all you say is bullshit, you're a zero", utt. (šito piedzīvotāju es nu nekādīgi nesaprotu, kā var visu ko šitādu apzināti destruktīvu un klausīties un pēc tam ar tādu turpināt dzīvot kopā. nēēēnulab, saprotu jau, ja tā ļoti pamēģina - būsim reāli, uz lielā foršo dūdiņu skaita fona Latvijā ir stipri maz tomēr to foršo vīriešu, un tad nu varbūt pēc dekādēm ilgām mocībām ar kaut kādiem memļakiem, iespējams, uznāk gatavība samierināties ar šitādu "stingrās rokas" pieeju. un tā. bet nē, saprašana vēl nav akceptēšana, un es ceru nekad līdz kaut kam tādam nenodzīvoties - katrai no mums jau patīk, ja tevi māk atspiest pret sienu (tā nav metafora), bet ja tam klāt nāk arī "you're a zero" attieksmīte, tad paldies par kūkām.)

nu vuooot. a nu kas notiek tāļāki? - tāļāki tā, ka es vienudien to lohu atkal satopu trepēs, abet šoreiziņ ne vairs tādu jestriņi pa trepi augšā-lejā joņojošu, kā senajās dienās, bet gan tādu, ar - joprojām - pusjukušu un naida pilnu sejas izteiksmi, bet tas nav viss - ar kārtīgiem kruķiem arī. tad nu viss bija skaidris, kur tas agrākais dipadu-dapadu palicis, džeks pārvietojās ar ātrumu kādi divi pakāpieni minūtē un elsa vēl niknāk kā toreiziņ, pēc manis izfrīkautošanas trepēs. ..nu, un, man liekas, dieviņš viņu sodījis. :)

tee-hee. labums, paņemot kaķi no ielas, ir tāds, ka viņš uztur lietas kārtībā - piemēram, visgardākie konserva gabaliņi ir tie, kas nokrituši šķīvīša apkārtnē. un tā.

ko es vēl tādu labu gribēju pateikt - vieglajam kentiņam ir tāāādi hārdkora filtri, ka cenšoties trepjtelpā no viņa kaut ko dabūt ārā, var iegūt skaņas, kas kaimiņiem liek domāt, ka es tur trepēs bučotos. hā;

un vēl es varu pateikt arī to, ka jaunais Likes Lī elbumiņš ir tāds diezgan "mjau, me likes". kā arī to, ka jauno ryanaira akciju sludinošā e-pasta temats "What are you waiting for??" ir kaut kā tieši šinī mirklī tā dziļi uzrunājošs un piepilda puncīti ar kņudinošu sajūtiņu. ņu, ņu.

dūdaliņš, atgriezies no Andeles-Mandeles, kurā pilnīgā randomā piepeši bija ieradies iztirgot savu frīkī stafu, apmierināts saskaitīja uz lapiņas guvumus un tēriņus, konstatēja, ka ir pārliecinošā plusā, un pirms sēšanās pie rakstāmdarbiņiem nolēma druscītiņ atpūsties. apsedzās ar sedziņu, "atpūtās", attaisa acis (hāāā, uzrakstīju "acid") un saprot, ka pagājušas ir ČETRAS STUNDAS. nu okēēj, biju jau arī pamatīgs zombijs šodien :)

abet izejot trepēs uzpīpot, negribot sanāca noklausīties kaimiņmājoklī norisinošos sarunu. tur, pēc visa spriežot, notiek meiteņu pasēdēšana, un pasēdētājas jau ir pamatīgā štimī. tā nu nācās dzirdēt, ka divas no klātesošajām esot bučojušās viena ar otru (runātīgākajai no viņām tas bija ļoti paticis, un viņa piedāvāja visām pasēdētājām, vai negrib pabučoties tagad arī); viena no klātesošajām esot bučojusies ar savu tēvu (par ko cita paziņoja, ka viņa nošautu savu tēvu, ja viņš būtu dzīvs un tā izdarītu), bet visinteresantākais bija kas cits. izrādās, tagad uzdarbojoties tādi naudas izkrāpēji, kas piezvana vecākiem, paziņo, ka viņu bērns cietis autokatastrofā, un, lai viņu varētu "atkačāt" reanimācijā, esot nekavējoties jāpārskaita 1000 Ls uz kontu X. tā esot izdarīts vienas no pasēdētāju tēvam (not sure, vai tam pašam, kurš bučojās ar meitu), šis pārbīlī zvanījis meitai, meita - "helou, tēti, es darbiņā, ko gribēji". esot tāāā raudājis un teicis, ka viņa esot viņam vistuvākais cilvēks pasaulē, ļoti mīlot un nezinātu ko darīt, ja viņu zaudētu. un to viņa dzirdējusi pirmo reizi dzīvē no iepriekš diezgan vēsā un distancētā tēva, un tas bijis lūzums viņu attiecībās. lūk, tāds pastāstiņš šovakar.

it's been o-oo-one day and about two hours.. (jādzied aizsmakušā Kellija balsī)

tpu-tu, vells, es tak varētu tagad priecāties par to, cik lieliski esmu šodien visu dienu izskatījusies, lulz (salijuši mati ir "It" Thing), vai arī - cik raiti darbiņus apdarījuse. bet nē - man tās domiņas tik uz to Murrisonu griežas: kur vi'š i', vai vēl dzīvs, vai pārsalis un trīsošu sirsniņu netup kaut kur kādā pagrabā iekritis. lejā atstāto kaķbarību visu dienu neviens nav ēdis, un vienīgā liecība par vakarnakts vētrainajiem notikumiem ir tikai kārtīgas švīciņas uz vienas rokas (par kurām es šodien biju aizmirsusi un, uzvilkusi paltraku ar pusgarām rokām, šodien vienā konferencē bik izskatījos pēc tādas vēngrieziski noskaņotas dūdiņas, hahah), - - nu, čornij šit, vienvārdsakot. es patiešām, patiešām ceru, ka ar viņu viss ir labi. un būs labi. omm.

vispār tā P.J.Harvey jaunā dziesmiņa ir pretty addictive shit, jaunais albums solās būt daudzsološs.

in other news, Murrisons joprojām nerādās, a toties es šinī sakarā esmu apstaigājusi piemājas "bohēmiskos" ūķus, kuros citādi nebiju vēl kāju spērusi. vispār diezgan kolorītas iestādes, piem., vienā no pagrabiņiem (kafijužņiks/dzertuve/un-kurš-gan-zina,-kas-vēl-tur-ir-beksteidžā) pie letes dzertulīgu penšuku ielenkta bārmene manu ienācienu Iestādē uzņēma ar pilnā nopietnībā ievilktu ūdenspīpes dūmu; pēc jautājuma, vai kāds nav redzējis kittehu, bohēmiskā dāma tikpat svētsvinīgi dūmu izlaida, apdomāja jautājumu un teica, ka ņet :) ak, šis piestacijas iestāžu šarms, būs tur kādreiz, kad beigsies purifikācijas periods, jāaiziet ar draudziņiem piemesties lopā :)

šis ir viens oīīībļā vakariņš (es atvainojos). nopļāpājos ar draudzenīti par to, ka man, vot, te pēd.laikā visādas Zīmes rādās, tipa - viskautkādi cilvēki out of fuckin nowhere uzrodas manā dzīvē un pasaka Tieši Tās lietas, ko man Tieši Tajā brīdī vajag dzirdēt, n shit, - un šī tēma ir garāka izvērsuma vērta, vispār tā ir vienkārši MEŽONĪGI gara izvērsuma vērta, - BET es viņu nafig tagad neizvērsīšu, joooo...mantetagad rokas ir saskrāpētas asinīs un raustās, un kājas vispār šas atteiksies aiz pārsaluma. jo - kas notiek šovakar pēc tam kad es ar draudzenīti par Zīmēm nopļāpājos? - tipa, sākumā nekas, jo nobruka vakara plāns un mūvijs nebija mums vajadzīgajā laikā, un mēs aizgājām pa mājām, man vēl pagūstot papurpināt, ka man gribas sum action tonite, un kātadtā, ka nebūs; BET TAD - es aizeju gandrīzjau līdz mājiņām, a kasturtāds taisni uz mana mājiņu stūra, tāds maziņš, glaudīgs, pārbijies un izsalcis? - pareizi, mazs košaks, acīmredzami no mašīnas izmests un bezpoņatkās ap Double Coffee starp mašīnām un cilvēkiem skraidošs. es turtā viņam sākumā tā garāmejot tik tādu "hey there little feela'" sveicieniņu padevu, bet šis man uzreiz actiņās skatās, un ņau un jāglaudās gar kājām un cerīgi jāskatās actiņās vēlreiz. un Imploužens jau nav nekāds akmenssirdis - nāāi, galīgi nav, viņš izplūst pa grīdu pēc šitādiem košaka izgājieniem un konstatē faktu, ka, hei, Liktenz viņas vietā ir atrisinājis diļļemu būt vai nebūt košakam mājās, jo piegādā pats to viņai teju piedurvē. nu ko, Imploužens akceptē šitādu pavērsienu, laipni saka košakam "minc, minc, minc" un vedina uz durvju pusi, un košaks seko arī - kā tāds sunīc, tāds priecīgs un cerīgs; BET TAD - ou noes, TAD piepeši atskan baigais bladāc, un pue ieejas Imploužena iekšpagalmiņā nogāžas ahujennākais ledus blāķis (es atvainojos), un košaks, protams, ir prom.

tad ir tipa priekškars un starpbrīdis, kura laikā Imploužens kopā ar kādu balinātu špiļkainu dūdiņu, kura pie notikuma vietas bija uzpīpot iznākusi, saka minc-minc un meklē košaku FAKIN EVRĪVĒR; pa to starpu vienā brīdī Imploužens jau ir iehevojis trīs kaķbarības paciņas un sirdī jau smukas idilles izlolojis, kā nu tagad labi dzīvos kopā ar mīļo, jauko Murrisonu. nu jā, un tad pēc kādas stundas no viena pakšķa tā tramīgi parādās arī a.god.Murrisons, šoreiz gan tāds - stipri rezervētāks pret Imploužena personu, jo sliktā piemiņā glabā Imploužena izgājienus ar ķeršanu aiz čupra (nu jā, tie laikam palika nepieminēti pirmajā cēlienā), - bet tā palēnītēm, palēnītēm darbības vieta ar kaķbarības palīdzību tomēr bikiņ pabīdās atkal Imploužena iekšpagalmiņa virzienā. nu jā, un kā tur nu bija dramaturģijā, fak, aizmirsu, bet nu tur bija tas crucial point, un šitanī ludziņā tas visnotaļ attiecas uz spēju roku kustību čupra virzienā, nerezultatīvu košaka spārdīšanos Imploužena tvērienā, darbības vietas strauju pārvietošanos iekšpagalmiņā iekšā, kur - jā, kur košakam tomēr ar nebalsī izdvestu MUARRRRŠŅĀĀĀĀĀĀRRRR un monstrozu ieķeršanos Imploužena rokā izdodas izlauzties brīvībā un pazust bez pēdām fakin kupenās. nu. dēm. un Imploužens jau pēc tam var tur maigā balsītē ūjināties un minc-minčoties tanī pagalmā, un izskatīt visas aces un pakšus, vairākiem kaimiņiem piepalīdzot, bet košaks - kā ūdenī iekritis. vot.

nu, un tagad šitanī galā bezpoņatkas, kā nu tālāk darīt un kā būt. plāns ir ierīkot lejā, pie durvīm, waterproof midziņu, lai mazais nabags kaut kur dabū nakti nošņākties, un atstāt vēl arī kādu daļu no tā fakin KIT KAT, ar kuru ir notriepta arī visa svaigi mazgātā jaka. nu, un ja pēc visa šitā tas mazais, pārbijušais vells nesapratīs, ka viņš ir Mans Murrisons, tad - nu.. tātad viņš tas nebūs. un, piedo', Likteni, ja Tu man tiešām sūti Zīmes, tad, davai, nākamreiz tādā bikiņ nepārprotamākā veidā, okei? - ..bet tomēr man patīk Tava operatīvā reakcija uz frāzi, ka dūdiņš vēlas "sum action tonite", hahah :)