honeybee -

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 10:55

(Link)

bija 2x "dirsa" un 1x "sūds", bet vispār laba doma, vajadzētu nākamreiz pieprasīt, lai katru reizi nolamā citādi, a to neskaitās.

From:	sirdna
Date:	10. Maijs 2014 - 11:01

(Link)

He. Kozlovam, kuram tās dzīves gudrību grāmatas ar jokainām bildītēm un Sintons, bija līdzīgs stāsts. Viņš mēģinājis atvasei ieskaidrot, ka lamuvārdus nevajadzētu lietot, nu, un atvase pajautājusi konkrētu sarakstu ar aizliegto leksiku. Tētis saņēmis visu savu vīrišķību un pastāstījis bērnam, ko zinājis.

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 11:19

(Link)

Eh, nu mums tā lamāšanās ir... nu zini, kad es ienesos bērnu istabā un nobļaujos tipa "vai tad fakin piecas minūtes nevar bez lamāšanās iztikt!", tad pēc tam sanāk tā kā ar ierautu asti līst atpakaļ migā :(

Konkrētais sods gan nebija par lamāšanos kā tādu (tas ir sīkums, ja izbesī, tad sarāju), bet par to, ka apsaukā cilvēku, nevis vispārīgi izrunājas

From:	klusais_okeans
Date:	10. Maijs 2014 - 10:57

(Link)

neuztver to kā jaukšanos bērnu audzināšanā un tā, bet man šādi vecāku izgājieni radījuši traumas uz mūžu

From:	ripp
Date:	10. Maijs 2014 - 11:01

(Link)

"izej ārā nomierināties, līdz negribās mammu saukt par dirsu"? es nez, man tas liekas ļoti normāli. krietni labāk kā fiziska vai atbildus psiholoģiska vardarbība. (šeit es nesaku, ka honeybee uz to izietu, bet gan ka ir ĻOTI daudz ģimeņu, kur tā arī notiek)
bet ok, ko Tu ierosinātu šādā situācijā darīt?

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 11:14

(Link)

honeybee uz to totāli izietu, honeybee nav nekāds labs cilvēks. Cenšas, protams, būt labs, bet ne vienmēr sanāk.

(nu labi, vienīgais, ko es točna nedaru, ir dusmu turēšana ilgāk par stundu, nu, t.i., bērns par sliktu izturēšanos var norauties visvisādi, bet, ja ir bijusi ~stunda labas uzvedības, tad pēc tam var sākt visu no nulles... bet nu katram vecākam jau ir sava "es nekad mūžā to nedarīšu" zamaška un viss pārējais tiek uztverts kā vairāk vai mazāk adekvāta izvairīšanās no tā)

(izņemot, protams, labos vecākus, kas ar bērniem runā pilnos teikumos un stāsta, ka vārītā burkāniņā ir tādi mazi vitamīniņi iekšā, bet bērniņš drīkst izvēlēties, vai grib burkāniņu vai brokolīti, jo bērniņa viedoklis mums ir ļoti svarīgs)

From:	ripp
Date:	10. Maijs 2014 - 11:23

(Link)

es vispār esmu apveltīta ar pacietību, kuras klātesamība ir kaut kur pie nulles atzīmes. un kašķīgu, nesavaldīgu iedabu. izsūtīt ārā pa durvīm lai nomierinātos (palūgt pasēdet savā istabā vai whatever kas uz to pusi) man liekas nezcik reižu labāk par atbildes lamāšanos un sankcijām uz ko es, iespējams, būtu spējīga, jebšu, nespējīga neiziet uz to.

bet nu jā. neviens jau nesolīja ka esot vecākam tikt galā ar savu raksturu pēkšņi būs dafiga vieglāk.

tas par to stundu izklausās forši.

From:	klusais_okeans
Date:	10. Maijs 2014 - 11:39

(Link)

neko neierosinu, gan jau katrs pats zina labāk, es tikai ieminējos par savu pieredzi līdzīgās situācijās

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 11:06

(Link)

Nudavaj, pastāsti, kuri izgājieni nav radījuši (paņemot par izejas pozīciju "bērns jau pamostas ar lamuvārdu uz lūpām") :)

Man šķiet, ka viņam tas ir dafiga patīkamāk un netraumatiskāk kā jebkas cits, nu tb tas laiciņš ārā dod iespēju ar cieņu iziet no situācijas "es taču nevaru izbeigt mammu lamāt tikai tāpēc, ka viņa man neļauj to darīt".

From:	klusais_okeans
Date:	10. Maijs 2014 - 11:36

(Link)

nepazīstu Tavu bērnu un nezinu, kā un uz ko viņš reaģē, un varbūt jūsu un 99% gadījumā tas tiešām ir ļoti efektīvs audzināšanas līdzeklis, bet manā gadījumā šāda veida "šantāžas", draudi atstāt vienu un izdzīt no mājām radīja ļoti lielu neuzticēšanos vecākiem, nespēju viņus uztvert kā cilvēkus, ar kuriem justies drošībā utt. un kura pamazām zūd tikai tagad, 25 g.v. Plus vēl tas, ka neuztvēru mājas kā mājas - man pusaudžu gados ļoti normāla, tb ierasta rīcība bija, piem., bez brīdināšanas aizstopēt uz svešu valsti un tāda garā. Es nezinu, cik tieša korelācija pastāv starp konkrētajām audzināšanas metodēm un manu uzvedību, bet asociācijas ar šādām metodēm ir pietiekami nepatīkamas, lai es pati no tam izvairītos

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 12:11

(Link)

nē, es nedraudēju, es reāli izdzinu, tur ir atšķirība :D

es apmēram saprotu, ko tu domā, un es ceru, ka mums tā nav.

that said, pastāsti, kādas metodes tev šķita netraumatiskas (un vienlaikus bija kaut cik efektīvas, t.i., audzināšanas metode "mamma raud, pīpē un desmitos no rīta atver vīnu" tiek izskatīta, bet gribētos zināt arī alternatīvas)

From:	klusais_okeans
Date:	10. Maijs 2014 - 12:24

(Link)

nu es arī ceru, ka jums tā nav. Manas māsas līdzīgos apstākļos izauga daudz "veselīgākas" un emocionāli adekvātas, līdz ar to problēma laikam vairāk ir manī un tajā, ka vecāki nespēja pamanīt, ka esmu īpaši jūtīgs bērns.

Tīri no manas pieredzes mazāk traumējoša šķita pēršana vai kaut kādi aizliegumi (skatīties tv, iet ārā spēlēties), ko uztvēru kā sliktai uzvedībai adekvātu sodu, nevis spīdzināšanu. Bet es nejūtos kompetenta sniegt jebkāda veida bērnkopības padomus (centos arī pirmajā komentā tā neizklausīties) un ticu, ka Tu pati spēj novērtēt, vai izdzīšana no mājām var būt bērnam traumatiska.

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 12:34

(Link)

nē, es arī neuztvēru kā bērnkopības padomu došanu, vienkārši izvērtēju alternatīvas.

pērt tā, ka sāp, nemāku (plus bērns no tā uzvedas vēl sliktāk, jo principiāli neierādīs, ka viņu tā var ietekmēt), fiziskus sodus vispār māku tikai dusmu uzplūdā un tas, man šķiet, nav risinājums - reāli jau pēc 2-3 gadiem es no viņa noraušos pamatīgāk nekā viņš no manis. Jo es viņam nedaru neko tādu, ko viņš man nedrīkstētu nodarīt - nu tb ja mēs strīdamies un viņš man saka, lai es eju projām, es 90% gadījumu arī aizeju, ja viņš man teiktu, lai eju pastaigāties, es, ļoti iespējams, arī ietu.

nu, un aizliegumi atkal iet pretī manam "dusmu neturēšanas" principam, da i vispār man slinkums sēdēt viņam uz nerviem un pieskatīt, lai nedara neko aizliegtu :D

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 12:13

(Link)

nēnu labi, audzināšananas metode "raudāt, dzert un pīpēt" principā var būt efektīva arī attiecībā uz bērnu, bet izpildīt triku "ja tu man tagad neklausīsi, tad es tūlīt piedzeršos un man būs vienalga" neizklausās pārmēru paidagoģiski ;)

From:	saccharomyces
Date:	10. Maijs 2014 - 14:18

(Link)

man vienīgi gribētos te piezīmēt, ka ir liela atškirība starp izlikšanu aiz durvīm uz konkrētu laiku un "izmešanu no mājām", ar ko sliktos audzināšanas gadījumos vecāki mēdz draudēt, jo tas izmešanas variants parasti tiek domāts/uztverts kā puslīdz permanenta pamešana/atbildības par bērnu atmešana, kamēr tā

honeybee minētā izlikšana man liekas drīzāk kā ekvivalents ielikšanai kaktā, tikai ārpus dzīvokļa. un tas jau sajūtu/konteksta ziņā ir pilnīgi citādi.

manuprāt, gluži normāli un derīgi teju visiem bērniem, labāk nekā pēršana un DAUDZ labāk nekā visādas emocionālas šantāžas a la "mēs tevi vairs nemīlēsim/aizsūtīsim dzīvot pie onkuļa/nomirsim no stresa".

From:	klusais_okeans
Date:	10. Maijs 2014 - 15:32

(Link)

par to jau es runāju, ka man kā bērnam bija grūti saskatīt/sajust šo "atšķirību"

From:	saccharomyces
Date:	10. Maijs 2014 - 16:34

(Link)

protams, nezinu Tavu bērnības pieredzi, bet man no Tevis teiktā likās, ka biji vienkārši diezgan skaidrs pirmais variants - vecāki, kas draud ar izlikšanu, tad kāda tur vēl runa par atšķiršanu, ja otrs variants (kad bērnam izolēšana tiek skaidri definēta kā taimauts, nevis "tagad nekad netiksi atpakaļ, ja vien neapžēlosimies") nefigurē. laikam kaut ko pārpratu - atvainojos.

From:	french_mime
Date:	10. Maijs 2014 - 20:29

(Link)

Jā, man arī šķiet, ja sods ir tāds īstermiņa, un viegli saprotams, ka tas ir tavas konkrētās rīcības dēļ, nevis tāpēc, ka tu esi briesmīgs nemīlams bērns in general, tad ir okej. Piemēram televizora aizliegšana uz laiku=okej, teikšana ka tevi iespundēs sporta internātskolā/permanenti izmetīs no mājām=nav okej.

From:	simbel
Date:	11. Maijs 2014 - 07:07

(Link)

+1

Man mūžīgi teica, ka metīs ārā no mājām, un pavisam, un lai ejot dzīvot "pie tētiņa" (kas, obviously, skaitījās un arī lielā mērā bija slikta opcija). Bet tāds taimouts, ka tā vietā, lai bļautu un ārdītos, vienkārši aizsūta prom uz stundu, izklausās lieliski cilvēkam, uz kuru visu bērnību ir kliegts bezjēgā.

From:	ripp
Date:	10. Maijs 2014 - 10:59

(Link)

jākvalificējas par lidostu darbinieku, kas pārbauda, vai ceļotājs nemēģina kaut ko iešmugulēt/izšmugulēt "uz sevis". jo sodu "ārā ar grāmatu lasītāju" es arī jaunībā būtu gribējusi :D
bet vispār, jūtu līdzi.

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 11:07

(Link)

Man jau šķiet, ka mēs ļoti veiksmīgi nomenedžējām situāciju, kreņķa nav nekāda. Vakar vakarā (kad šis konkrētais kašķis iesākās) bija sliktāk.

From:	ripp
Date:	10. Maijs 2014 - 11:19

(Link)

es, protams, nezinu, bet no malas vispār izklausās, ka Tu tiec galā tik labi, cik vispār ir iespējams :)

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 12:12

(Link)

aha, tā jau vienmēr tās šausmīgās ģimenes no malas izskatās perfekti :P

nēnu vismaz "salauzts" viņš nav un iebaidīts arī ne, tad jau kaut kā laikam var dzīvot.

From:	tver_mirkljus
Date:	10. Maijs 2014 - 12:15

(Link)

manuprāt, audzināšanas metodes efektivitāte ir atkarīga no tā, kādēļ puikam konkrētajā laikā un vietā ir interesanti/svarīgi apsaukāties.

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 12:18

(Link)

pfff, nu kā, tāpēc, ka mamma ir dirsa un stulbene, vai tad tas nav pietiekami labs iemesls?

From:	tver_mirkljus
Date:	10. Maijs 2014 - 12:20

(Link)

nu bet kāpēc? mammas mēdz stulbi uzvesties :) bet kāpēc tas kaitina un kāpēc lamāšanās ir risinājums? Cik saprotu, jūsu ģimenē tā nav gluži pirmā reakcija uz kaitinošiem cilvēkiem.

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 12:26

(Link)

ai, nu konkrētajā gadījumā vakar bija iesācies kašķis, kas nebija atrisināts līdz galam, tad nu viņš pamodās dusmīgs un tāds dusmīgs arī eksistēja, pastaiga svaigā gaisā likās normāls veids, kā viņu "pārstartēt", nostrādāja arī.

oriģināli droši vien visam par iemeslu bija intraversija (viņam mājās ar 5 citiem cilvēkiem reāli ir par biezu, pietrūkst klusuma un visi lien virsū) + nogurums + meibī kaut kāds kreņķis treniņā/skolā, nezinu. Es arī parasti šādās situācijās nokaitinos, lamājos un ārstējos ar vienatni.

From:	tver_mirkljus
Date:	10. Maijs 2014 - 12:34

(Link)

izklausās, ka viss bija pareizi.

Kaut kad bērnībā lasīju, ka bērniem vajag savu telpu. Tādā gadījumā es laikam ietu ar viņu pārgājienos dabā, lai būtu telpa. Gan jau ka mamma drīkstētu nākt līdzi, ja būtu klusa :)

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 12:38

(Link)

Teju 12 gados, domāju, mammas klātbūne vairs nav bonuss :)

From:	tver_mirkljus
Date:	10. Maijs 2014 - 12:46

(Link)

skaidra lieta :) Vai mamma laidīs vienu?

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 12:48

(Link)

Nu tas taču ir obligāti; 14-15 gadu vecumā tak viņam viss jau būs jāvar vienam, lai neizgāztos kompānijas priekšā. Viņš taču vairs nav bērns.

From:	invidia
Date:	10. Maijs 2014 - 12:22

(Link)

Zini, šis ieraksts man uzlaboja garastāvokli. Līdz šim biju bezmaz pārliecināta, ka tikai mana atvase reizēm lamājas un kašķējas, un izraisa vēlmi izlikt aiz durvīm, savukārt citās mājās tikai smaidi un kārtība :)

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 12:26

(Link)

:D lol, kā tad, šajā mājā ir smaidi un kārtība pilnīgi NONSTOPĀ, ja.

From:	pelnufeja
Date:	10. Maijs 2014 - 13:16

(Link)

Man būtu ļoti paticis, ja manā bērnībā manām rīcībām sekotu tiešām arī kaut kādi reāli sodi rīcību veidā, man liekas, simtkārt briesmīgāk par izdzīšanu no mājām uz pusstundu ir pateikt, ka, ja tu turpināsi tā uzvesties, es nomiršu, un vispār, ja cilvēks šitā uzvedas, viņš var palikt viens pats (es gan biju sīkāka, kad kaut kas tāds notika, cik tieši sīka, neatceros), bet tas izraisa kaut kādus abstraktus, neizprotamus draudus, ka viss patiesībā ir ļoti nedroši. Biju jau par to aizmirsusi, bet atcerējos, lasot šo ierakstu - tipa bērnības traumas ir mūžīgas. :D

Man šķiet, ka, ja kopumā mājās var justies droši un labi, tad principi „šāda rīcība netiek tolerēta, tai seko tādas vai citādas sankcijas”, ir pilnīgi ok.

From:	honeybee
Date:	10. Maijs 2014 - 13:23

(Link)

Pats briesmīgākais ir fakts, ka, ja es Džonatanam kaut ko tādu pateiktu, tad viņš, visticamāk, brīdi apdomātos, sarēķinātu loģiku un paskaidrotu, ka es tāpat nomiršu neatkarīgi no viņa uzvedības :D

Bet vispār ārprāts, tas taču ir riktīgi slimi šitā pateikt. Nu, par miršanu un vienam palikšanu. Pat pieaugušajam tā teikt ir slimi, kur nu vēl bērnam.

From:	pelnufeja
Date:	10. Maijs 2014 - 13:48

(Link)

Skaidrs, ka slimi – arī pieaugušo attiecībās – pilnīgi piekrītu.
Bet šitādas manipulācijas bija manas audzināšanas metodes, es ar šī brīža skatu būtu simtkārt laimīgāka, ja kāds mani būtu vienk. nopēris par sliktām uzvedībām. Es gan kopumā esmu pret to, bet principā, man šķiet, ka visāda veida sodi var būt derīgi un izmantojami, ja tur apakšā ir normāla sajūta „es tevi mīlu arī tad, ja tu tā uzvedies, bet tu zini, ka šādi uzvesties nedrīkst” vai kaut kā tā.

Es vispār te lasu un kopumā skatos uz man apkārt esošajiem/zināmajiem cilvēkiem ar bērniem ar apbrīnu un tādu kā klusu skaudību (tipa, kāpēc man tā nebija). Man liekas, tik forši, kā lietas var visādi menedžēt un risināt diezgan ļoti veselīgos un saprātīgos veidos.

From:	ravejsledzejs
Date:	10. Maijs 2014 - 16:42

(Link)

nu šito esmu bērnībā piedzīvojis... bet veiksmīgi piemirsis. lasot tagad par šo atcerējos. un uzreiz šķērmi ap dūšu.

labi, ka tad, kad man bija bērns, man nenāca prātā šitā izrīkoties. vismaz kāda trauma tam sīkam ir tapusi aiztaupīta.