"izej ārā nomierināties, līdz negribās mammu saukt par dirsu"? es nez, man tas liekas ļoti normāli. krietni labāk kā fiziska vai atbildus psiholoģiska vardarbība. (šeit es nesaku, ka honeybee uz to izietu, bet gan ka ir ĻOTI daudz ģimeņu, kur tā arī notiek)
bet ok, ko Tu ierosinātu šādā situācijā darīt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

honeybee uz to totāli izietu, honeybee nav nekāds labs cilvēks. Cenšas, protams, būt labs, bet ne vienmēr sanāk.

(nu labi, vienīgais, ko es točna nedaru, ir dusmu turēšana ilgāk par stundu, nu, t.i., bērns par sliktu izturēšanos var norauties visvisādi, bet, ja ir bijusi ~stunda labas uzvedības, tad pēc tam var sākt visu no nulles... bet nu katram vecākam jau ir sava "es nekad mūžā to nedarīšu" zamaška un viss pārējais tiek uztverts kā vairāk vai mazāk adekvāta izvairīšanās no tā)

(izņemot, protams, labos vecākus, kas ar bērniem runā pilnos teikumos un stāsta, ka vārītā burkāniņā ir tādi mazi vitamīniņi iekšā, bet bērniņš drīkst izvēlēties, vai grib burkāniņu vai brokolīti, jo bērniņa viedoklis mums ir ļoti svarīgs)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es vispār esmu apveltīta ar pacietību, kuras klātesamība ir kaut kur pie nulles atzīmes. un kašķīgu, nesavaldīgu iedabu. izsūtīt ārā pa durvīm lai nomierinātos (palūgt pasēdet savā istabā vai whatever kas uz to pusi) man liekas nezcik reižu labāk par atbildes lamāšanos un sankcijām uz ko es, iespējams, būtu spējīga, jebšu, nespējīga neiziet uz to.

bet nu jā. neviens jau nesolīja ka esot vecākam tikt galā ar savu raksturu pēkšņi būs dafiga vieglāk.

tas par to stundu izklausās forši.

(Reply to this) (Parent)

neko neierosinu, gan jau katrs pats zina labāk, es tikai ieminējos par savu pieredzi līdzīgās situācijās

(Reply to this) (Parent)