Pats briesmīgākais ir fakts, ka, ja es Džonatanam kaut ko tādu pateiktu, tad viņš, visticamāk, brīdi apdomātos, sarēķinātu loģiku un paskaidrotu, ka es tāpat nomiršu neatkarīgi no viņa uzvedības :D

Bet vispār ārprāts, tas taču ir riktīgi slimi šitā pateikt. Nu, par miršanu un vienam palikšanu. Pat pieaugušajam tā teikt ir slimi, kur nu vēl bērnam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Skaidrs, ka slimi – arī pieaugušo attiecībās – pilnīgi piekrītu.
Bet šitādas manipulācijas bija manas audzināšanas metodes, es ar šī brīža skatu būtu simtkārt laimīgāka, ja kāds mani būtu vienk. nopēris par sliktām uzvedībām. Es gan kopumā esmu pret to, bet principā, man šķiet, ka visāda veida sodi var būt derīgi un izmantojami, ja tur apakšā ir normāla sajūta „es tevi mīlu arī tad, ja tu tā uzvedies, bet tu zini, ka šādi uzvesties nedrīkst” vai kaut kā tā.

Es vispār te lasu un kopumā skatos uz man apkārt esošajiem/zināmajiem cilvēkiem ar bērniem ar apbrīnu un tādu kā klusu skaudību (tipa, kāpēc man tā nebija). Man liekas, tik forši, kā lietas var visādi menedžēt un risināt diezgan ļoti veselīgos un saprātīgos veidos.

(Reply to this) (Parent)

nu šito esmu bērnībā piedzīvojis... bet veiksmīgi piemirsis. lasot tagad par šo atcerējos. un uzreiz šķērmi ap dūšu.

labi, ka tad, kad man bija bērns, man nenāca prātā šitā izrīkoties. vismaz kāda trauma tam sīkam ir tapusi aiztaupīta.

(Reply to this) (Parent)