nu es arī ceru, ka jums tā nav. Manas māsas līdzīgos apstākļos izauga daudz "veselīgākas" un emocionāli adekvātas, līdz ar to problēma laikam vairāk ir manī un tajā, ka vecāki nespēja pamanīt, ka esmu īpaši jūtīgs bērns.

Tīri no manas pieredzes mazāk traumējoša šķita pēršana vai kaut kādi aizliegumi (skatīties tv, iet ārā spēlēties), ko uztvēru kā sliktai uzvedībai adekvātu sodu, nevis spīdzināšanu. Bet es nejūtos kompetenta sniegt jebkāda veida bērnkopības padomus (centos arī pirmajā komentā tā neizklausīties) un ticu, ka Tu pati spēj novērtēt, vai izdzīšana no mājām var būt bērnam traumatiska.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, es arī neuztvēru kā bērnkopības padomu došanu, vienkārši izvērtēju alternatīvas.

pērt tā, ka sāp, nemāku (plus bērns no tā uzvedas vēl sliktāk, jo principiāli neierādīs, ka viņu tā var ietekmēt), fiziskus sodus vispār māku tikai dusmu uzplūdā un tas, man šķiet, nav risinājums - reāli jau pēc 2-3 gadiem es no viņa noraušos pamatīgāk nekā viņš no manis. Jo es viņam nedaru neko tādu, ko viņš man nedrīkstētu nodarīt - nu tb ja mēs strīdamies un viņš man saka, lai es eju projām, es 90% gadījumu arī aizeju, ja viņš man teiktu, lai eju pastaigāties, es, ļoti iespējams, arī ietu.

nu, un aizliegumi atkal iet pretī manam "dusmu neturēšanas" principam, da i vispār man slinkums sēdēt viņam uz nerviem un pieskatīt, lai nedara neko aizliegtu :D

(Reply to this) (Parent)