Nudavaj, pastāsti, kuri izgājieni nav radījuši (paņemot par izejas pozīciju "bērns jau pamostas ar lamuvārdu uz lūpām") :)

Man šķiet, ka viņam tas ir dafiga patīkamāk un netraumatiskāk kā jebkas cits, nu tb tas laiciņš ārā dod iespēju ar cieņu iziet no situācijas "es taču nevaru izbeigt mammu lamāt tikai tāpēc, ka viņa man neļauj to darīt".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nepazīstu Tavu bērnu un nezinu, kā un uz ko viņš reaģē, un varbūt jūsu un 99% gadījumā tas tiešām ir ļoti efektīvs audzināšanas līdzeklis, bet manā gadījumā šāda veida "šantāžas", draudi atstāt vienu un izdzīt no mājām radīja ļoti lielu neuzticēšanos vecākiem, nespēju viņus uztvert kā cilvēkus, ar kuriem justies drošībā utt. un kura pamazām zūd tikai tagad, 25 g.v. Plus vēl tas, ka neuztvēru mājas kā mājas - man pusaudžu gados ļoti normāla, tb ierasta rīcība bija, piem., bez brīdināšanas aizstopēt uz svešu valsti un tāda garā. Es nezinu, cik tieša korelācija pastāv starp konkrētajām audzināšanas metodēm un manu uzvedību, bet asociācijas ar šādām metodēm ir pietiekami nepatīkamas, lai es pati no tam izvairītos

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, es nedraudēju, es reāli izdzinu, tur ir atšķirība :D

es apmēram saprotu, ko tu domā, un es ceru, ka mums tā nav.

that said, pastāsti, kādas metodes tev šķita netraumatiskas (un vienlaikus bija kaut cik efektīvas, t.i., audzināšanas metode "mamma raud, pīpē un desmitos no rīta atver vīnu" tiek izskatīta, bet gribētos zināt arī alternatīvas)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu es arī ceru, ka jums tā nav. Manas māsas līdzīgos apstākļos izauga daudz "veselīgākas" un emocionāli adekvātas, līdz ar to problēma laikam vairāk ir manī un tajā, ka vecāki nespēja pamanīt, ka esmu īpaši jūtīgs bērns.

Tīri no manas pieredzes mazāk traumējoša šķita pēršana vai kaut kādi aizliegumi (skatīties tv, iet ārā spēlēties), ko uztvēru kā sliktai uzvedībai adekvātu sodu, nevis spīdzināšanu. Bet es nejūtos kompetenta sniegt jebkāda veida bērnkopības padomus (centos arī pirmajā komentā tā neizklausīties) un ticu, ka Tu pati spēj novērtēt, vai izdzīšana no mājām var būt bērnam traumatiska.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, es arī neuztvēru kā bērnkopības padomu došanu, vienkārši izvērtēju alternatīvas.

pērt tā, ka sāp, nemāku (plus bērns no tā uzvedas vēl sliktāk, jo principiāli neierādīs, ka viņu tā var ietekmēt), fiziskus sodus vispār māku tikai dusmu uzplūdā un tas, man šķiet, nav risinājums - reāli jau pēc 2-3 gadiem es no viņa noraušos pamatīgāk nekā viņš no manis. Jo es viņam nedaru neko tādu, ko viņš man nedrīkstētu nodarīt - nu tb ja mēs strīdamies un viņš man saka, lai es eju projām, es 90% gadījumu arī aizeju, ja viņš man teiktu, lai eju pastaigāties, es, ļoti iespējams, arī ietu.

nu, un aizliegumi atkal iet pretī manam "dusmu neturēšanas" principam, da i vispār man slinkums sēdēt viņam uz nerviem un pieskatīt, lai nedara neko aizliegtu :D

(Reply to this) (Parent)

nēnu labi, audzināšananas metode "raudāt, dzert un pīpēt" principā var būt efektīva arī attiecībā uz bērnu, bet izpildīt triku "ja tu man tagad neklausīsi, tad es tūlīt piedzeršos un man būs vienalga" neizklausās pārmēru paidagoģiski ;)

(Reply to this) (Parent)

man vienīgi gribētos te piezīmēt, ka ir liela atškirība starp izlikšanu aiz durvīm uz konkrētu laiku un "izmešanu no mājām", ar ko sliktos audzināšanas gadījumos vecāki mēdz draudēt, jo tas izmešanas variants parasti tiek domāts/uztverts kā puslīdz permanenta pamešana/atbildības par bērnu atmešana, kamēr tā honeybee minētā izlikšana man liekas drīzāk kā ekvivalents ielikšanai kaktā, tikai ārpus dzīvokļa. un tas jau sajūtu/konteksta ziņā ir pilnīgi citādi.

manuprāt, gluži normāli un derīgi teju visiem bērniem, labāk nekā pēršana un DAUDZ labāk nekā visādas emocionālas šantāžas a la "mēs tevi vairs nemīlēsim/aizsūtīsim dzīvot pie onkuļa/nomirsim no stresa".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par to jau es runāju, ka man kā bērnam bija grūti saskatīt/sajust šo "atšķirību"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, nezinu Tavu bērnības pieredzi, bet man no Tevis teiktā likās, ka biji vienkārši diezgan skaidrs pirmais variants - vecāki, kas draud ar izlikšanu, tad kāda tur vēl runa par atšķiršanu, ja otrs variants (kad bērnam izolēšana tiek skaidri definēta kā taimauts, nevis "tagad nekad netiksi atpakaļ, ja vien neapžēlosimies") nefigurē. laikam kaut ko pārpratu - atvainojos.

(Reply to this) (Parent)

Jā, man arī šķiet, ja sods ir tāds īstermiņa, un viegli saprotams, ka tas ir tavas konkrētās rīcības dēļ, nevis tāpēc, ka tu esi briesmīgs nemīlams bērns in general, tad ir okej. Piemēram televizora aizliegšana uz laiku=okej, teikšana ka tevi iespundēs sporta internātskolā/permanenti izmetīs no mājām=nav okej.

(Reply to this) (Parent)

+1

Man mūžīgi teica, ka metīs ārā no mājām, un pavisam, un lai ejot dzīvot "pie tētiņa" (kas, obviously, skaitījās un arī lielā mērā bija slikta opcija). Bet tāds taimouts, ka tā vietā, lai bļautu un ārdītos, vienkārši aizsūta prom uz stundu, izklausās lieliski cilvēkam, uz kuru visu bērnību ir kliegts bezjēgā.

(Reply to this) (Parent)