Vasara un dūmi

Atbrīvojot telefona tastatūru no uzmācīgā vārdu priekšā teicēja un labotāja, atklāju, ka tastatūras iestatījumi tagad piedāvā arī bloķēt aizskarošus vārdus. Spriežot pēc līdzšinējo valodas ieteikumu līmeņa, var cerēt, ka līdz sapratnei par latvisko aizskārumu valodas diriģentiem būs vēl krietni jāpacīnās, bet izplatītāku valodu lietotājus interesantas pārmaiņas sasniegs pirmos.
Interesanti, kā tas izskatīsies praksē - ziņu neatsūtīs vispār, atsūtīs bez aizskarošajiem vārdiem vai, klasiskā visa veida caru ohranku garā, aizpervēs privātā sarakstē nepieļaujamos vārdus ar melnu krāsu?

Reizēm tiešām ļoti gribas saglabāt kaut jel niecīgu naivitāti, bet tad sabiedriskos medijus no skatāmlauka jāizdzēš pavisam. Tikai pirms dažām dienām, komentējot kādu aborigens ierakstu un pieminot, ka ar vairākiem pedofīliem draudzīgais zviedru politiķis http://klab.lv/users/heda/233121.html varētu atgriezties politikā, pēc tam pati sevi norāju par pesimismu un centos sev iestāstīt, ka Overtona logs tomēr vēl nav izcirsts tik plašs, lai empatizētu kaut kam tādam. Bet piektdienas vakarā, pāršķirstot sabiedriskās telvīzijas video - tadam! labākā raidlaika sarunu šova vadītāja, sašķobījusi žēlīgu sejiņu, intervē minēto politiķi par viņa kopdzīvi ar bērnu izvarotāju un tās sekām, kas nabadziņu pavisam satriekušas. Viņš gan apgalvo, ka par konkrētajām bērnu izvarošanas 22 epizodēm, nav neko zinājis, jo negribējis zināt, par ko dzīvesbiedrs tiesāts. Acīmredzot, cilvēks zviedru politikā un citos procesos tik akūti nepieciešamas, lai gatavotu atgriešanos, jo žurnāliste pat nedomā konfrontēt ne par draudzību ar vismaz vēl 2 tiesātiem pedofīliem, ne ar probācijas dienesta iepriekš atklāto, ka politiķis pat izteicis sašutumu par probācijas dienesta interesi par kopdzīvi ar izvarotāju, tātad ticis brīdināts.
Saruna kopumā ir visai juceklīga, aizmiglota, uz intervētā pārdzīvojumiem vērsta, bet šajā iejūtības jūklī tomēr iemanās kāda daudz izsakoša detaļa - Eiropas Parlamenta deputāta kopdzīve ar bērnu izvarotāju beigusies tikai dienā, kurā apkārtnes iedzīvotāju naidīguma dēļ vairs nav bijis iespējams garantēt izvarotāja drošību...

Trešdien mazā Zviedrijas pilsētiņā Vētlandā kāds 22 gadus vecs afgānis, kurš valstī ieradies 2016.g.un kopš tā laika ticis valsts uzturēts, sadūra septiņus cilvēkus. Noziegums vispirms tika kvalificēts kā terorisms, pēc tam kā slepkavības mēģinājums. Preses konferencē, atbildot uz žurnālistu jautājumiem, iekšlietu ministrs Mikaels Dambergs norādīja, ka pagaidām labāk nediskutēt par noziedznieku un viņa izcelsmi, bet premjerministrs Stefans Levēns, paziņoja, ka notikušais neesot migrācijas jautājums. Savukārt platstraumes mediji centīgi uztraucas par sabiedrības reakciju, intervē cilvēkus, kuriem kas empātisks sakāms par uzbrucēju, un monitorē, vai mazās pilsētiņas iedzīvotāji nereaģē "neveselīgi".

Kārtējo reizi vīlos "humanitārās lielvaras humānajos medijos", jo visai nejauši uzdūros rakstu sērijām par nabaga pasūtītājiem, kuriem pagājušajā gadā covida dēļ radušās grūtības izņemt pasūtījumus Ukrainas un Gruzijas surogātmāšu fabrikās. Zviedrijā surogātmāšu izmantošana nav legāla, bet zviedri var veikt pasūtījumus ārzemēs un pēc tam to glīti un likumiski noformēt. Par surogātmāšu izmantotāju nedienām empātiski stāsta tie paši mediji, kuri verbāli nolinčo un krīt morālā histērijā katru reizi, kad kāds pieķerts pērkot prostitūtu pakalpojumus. Loģika ir dzelžaina - stundu ilga sievietes ķermeņa izmantošana par samaksu ir noziegums, bet izmantošana deviņus mēnešus - normāls darījums.
Starp citu, intersanti, kā ar šo kognitīvo disonansi tiek galā Holivudas dīvas un dīvji, kuri mediju starmešos žēlīgi plikšķina skropstas par gadsimtiem senām verdzībām, bet pēc tam tiem pašiem medijiem lepni izrāda kādas mūsdienu verdzenes iznēsātu bēbīti.

"JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA SEPTIŅI ĒTISKIE UZVEDĪBAS NOTEIKUMI DARBINIEKIEM UN SKATĪTĀJIEM.
1. Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem.
2. Mūsu teātris un politkorektums nav savienojami.
Jo teātra uzmanības objekts ir cilvēka pētniecība visās viņa izpausmēs. Ja mēs pieļausim parādīties tikai glītajai un kārtīgajai cilvēka dabas pusei, mēs nekad neuzzināsim itin neko par cilvēka noslēpumiem un bezdibeņiem, - kas ir tieši tas, kas mūs šai darbā un dzīvē interesē. Jo pārējais - ir vienkārši garlaicīgi un nav arī patiesība.
Ja teātrī ienāk politkorektums, tad teātris ir jāslēdz ciet un mums visiem ir jāiet mājās.
3. Mūsu teātrī ir atļauts jokot par visu un bez jebkādiem ierobežojumiem..
Ir atļauts stāstīt aizskarošas anekdotes bez jebkādiem ierobežojumiem.
Ja cilvēks strādā teātrī vai nāk uz teātri kā skatītājs - viņam ir jāmācas pašam tikt galā ar situāciju, kurā kāds viņu ir vārdiski aizskāris vai aizvainojis viņa jūtas. Jo tā ir tikai viņa paša uztveres problēma un ne savādāk. Tas pieder pie dzīves un tas ir normāli - dzīvot starp citiem cilvēkiem, kuri neesi tu.
Ja cilvēks ar šo netiek galā un ir pārāk vārīgs - ļoti rekomendējam izvairīties no teātra apmeklējuma.
4. Mūsu teātrī ir atļauts flirtēt un uzsākt romānus gan starp aktieriem, gan starp skatītājiem, gan visas citās kombinācijās.
5. Mūsu teātrī ir atļauts strādāt cilvēkiem ar visdažādākajiem politiskajiem uzskatiem. Jo dažādāki - jo labāk un interesantāk.
6. Mūsu teātrī ir atļauts ne tikai neslēpt un nekaunēties, bet arī nebaidīties runāt un atklāti strīdēties par saviem politiskajem uzskatiem.
7. Mūsu teātrī katram ir atļauts ticēt, ka viņa uzskati ir paši pareizākie.
Lai Dievs jums stāv klāt.
Alvis Hermanis, JRT mākslinieciskais vadītājs."

https://www.facebook.com/alvis.hermanis.9/posts/1126436717797980

Current Music: Mēs ar tevi dzērām tēju Nedomājām mēs par vēju

Gaiši par būtisko

Keišs

Šodien biju visai sadrūmusi, bet iegāju grāmatnīcā un sasmējos. Zviedru lielākās grāmatnīcu ķēdes otrā pirktākā grāmata - Kamī "Mēris" jaunā, svaigā tulkojumā. Nenopirku. Ja obligāti būtu jālasa par sērgām, izvēlētos Aksela Muntes "Stāstus par cilvēkiem un dzīvniekiem" vai "Sanmikelu", viņš vismaz zināja, ko tādā murgā iesākt.

Pēc lieliskā Izraēlas seriala "Fauda" gribējās ko līdzīgu un noglabāju vēlākai skatīšanai "Karagūstekņus" ("Hatufim") https://www.imdb.com/title/tt1676462/. Tagad skatos un uzzinu pēdējā, ka tas ir seriāla "Homeland" oriģināls, daudzkārt labāks par amerikāņu pakaļdarinājumu - robustāks, azartiskāks, dzīvāks, ar daudz skaidrāku un noteiktāku vēstījumu par sistēmu, kuras "mēs" nekad nav cilvēka pusē. Arī aktieri interesantāki un ticamāki. Amerikāņi stāstu būtību mēdz noplicināt un relativizēt, bet vienkāršošana nepadara stāstu uztveramāku. Vai vispār ir kāds stāsts un kino, kuru amerikāņu kino industrija, pārglancējot un vienkāršojot, nav sabojājusi, bet uztaisījusi labāku par oriģinālu?

Netflix centīgie censoņi izlēmuši, ka 10 gadsimta Norvēģijas karali Hokonu Sigurdsonu seriāla "Vikingi" turpinājumā "Vikingi: Vallhalla" spēlēšot tumšādaina džeza dziedātāja, viņas tēlotā varone būšot izcila karasieva un toleranta vadone, kurai, ar stingru roku valdot Kategatā, "izdevies to turēt atvērtu visām ticībām". Žēl gan, ka seriāla varoņu galerijā nav iekļauti Ēriks Asiņainā āva, Haralds Zilzobis un Svens Dakšbārda, jo būtu interesanti redzēt, cik tālu lido modistu fantāzija, izvēloties tēlotājus un progresīvās vēstis šīm lomām.

Bet laba kino ziņās - Anders Tomas Jensens ir atgriezies kopā ar savu dauzoņu bandu: Madsu Mikelsenu, Nikolaju Lī Kāsu un Nikolasu Brū, kuriem šoreiz pievienojies arī Lars Brigmans un Rolands Mellers, ar filmu "Taisnīguma bruņinieki" ("Retfærdighedens ryttere"), kura tiešām izdevusies tikpat azartiska un lieliska kā "Ādama āboli" pirms 15 gadiem, kad aizsākās viņu kopīgā kino ālēšanās. Madsa Mikelsena spēlētais Markus šoreiz lieliskā kompānijā dodas atriebt sievas nāvi un atrast saprašananos ar meitu, aprautie vārdi un skatieni, epizodes, kuras reizēm beidzas ar vienzilbes vārdu, liek gan smieties, gan aizkustina līdz asarām. Reti gadās sastapt filmas, kurās līdzsvars starp smiekliem un nopietnību, drāmu un komēdiju ir tik perfekts. Kinokritiķi jau pareģo, ka "Taisnīguma bruņinieki" kļūšot par dāņu kino klasiku, bet mani sajūsmināja brīvība, brīvība būt pašiem, bez pareizībām un modēm.

Vija Kilbloka: "Grāmatas ar bezburtu lapām - piezīmju grāmatas un gadagrāmatas - drīkst pārdot, bet grāmatas ar apdrukātām lapām - nedrīkst! Papīru pirkt drīkst, pildspalvu, zīmuli, krāsas - nedrīkst."
Nemēdzu būt Kilblokas fane, bet lēmums vērsties Satversmes tiesā par uzņēmuma diskriminēšanu ir loģisks un atbalstāms, kādam taču ir jānosauc absurds īstajā vārdā arī publiski.

"Mēs gatavojamies. Tur ir augsta akmens sēta, viss tiek apsargāts, un ērtības. Sporta zālē noorganizēts komandpunkts, sarkanus paklājus saklājām."
"Lasu VDK ziņojumā, ka puse pilsētas ir atsēdējuši kriminālisti. Kādi mēri pieņemti, lai neitralizētu kriminālos elementus?"

Šodien skatos ziņu kadrus no nemiera un ilgu pavasara Krievijas pilsētās, bet vakar noskatījos Končalovska "Dārgie biedri!" par 1962. gadā komunistu sarīkoto asinspirti pret strādniekiem Novočerkaskā.
Jūlijas Visockas lomas Končalovska filmās parasti atstāj vienaldzīgu, bet "Dārgo biedru" garlaikoti izbiedētās, ārpus laba un ļauna eksistējošās funkcionāres lomai viņa der lieliski.
Kopumā uz pēdējo gadu ļoti vājā krievu kino fona Končalovskim izdevies pat visai labs kino, ko apgalvojumi par notikumu gaitas un darbojošos personu dokumenāli precīzu attēlojumu, protams, padara iespaidīgāku. Bet pēc filmas vairāk domāju ne par sižetu un Krieviju, bet par to, kā brāļiem, balto uzvalku cienītājiem - Mihalkovam un Končalovskim izdodas būt tādiem režīma kājslauķiem publiskajā retorikā, bet savās filmās palikt samērā godīgiem un stāstīt un liecināt ko pavisam citu. Apbrīnojama paškontrole un aktiermeistarība abās tik pretējās lomās, kas pēc katras filmas un diemžēl pamanītas intervijas atkal un atkal liek uzdot jautājumu, kura seja ir īstā.

Komentējot blakus tēmā, atcerējos, ka neesmu šeit piefiksējusi Zviedrijas sabiedriskā radio izpilddirektores pašas teikto, par to, kādus kritērijus Zviedrijas Radio ņem vērā, pieņemot darbā darbiniekus: "Zviedrijas Radio nav rasistisks uzņēmums, un mums nav rasistisku darbinieku. Mēs pieņemam darbā, vadoties no kritērijiem, un izvēlamies darbam labākos dotajā mirklī. Dažreiz izšķirošais kritērijs ir etniskā piederība, dažreiz dzimums, dažreiz ekonomiskais stāvoklis, dažreiz tas, vai jūs nākat no pilsētas vai laukiem."
https://www.pressmachine.se/pressrelease/view/medborgerlig-samling-do-anmaler-sveriges-radio-24668

Kāds somāliešu izcelsmes reperis-kriminālists, Rinkebijas bandas dalībnieks pirms pāris gadiem bija tik būtisks Zviedrijas sabiedriskajam medijam, lai radio žurnālists dotos viņu empātiski intervēt uz cietumu. Neilgi pēc atbrīvošanas viņš pagājušā gada sākumā tika aizturēts aizdomās par slepkavību, un labticīgie mediji jau atkal iejūtīgi rakstīja par viņa centieniem tikt atbrīvotam, nākotnes plāniem un repošanas prasmēm. 2020.gada martā viņu atbrīvoja pierādījumu trukuma dēļ. Tagad viņš aizturēts vēlreiz - par līdzdalību cilvēka nolaupīšanā un spīdzināšanā, bet starplaikā sabiedriskais radio paspējis izcelties vēl vairāk nekā iepriekš, novembrī ieceļot viņu par Nākotnes Mākslinieku un nominējot kategorijā 2020. Gada Mākslinieks.
Dažiem vārajiem iebildumiem, ka ar aktīvu kriminālistu mediji varbūt varētu apieties vismaz tāpat kā ar tiem, kuri apsūdzēti par 20 gadus seniem, bezliecinieku MeToo - kaut vai aizvākt no sabiedriskās televīzijas slavinošu interviju, tiek lepni atbildēts, ka māksla neesot tas pats, kas personība, un katram esot tiesības praktizēt savu kultūru.

Laikam uzzināju pēdējā, ka zviedru bērniem dāvanas sākotnēji nesis Ziemsvētku āzis, un tikai vēlak viņš kļuvis par Ziemsvētku vecīti. Vēl agrāk Ziemsvētku āzis nācis tikai badīties un mājinieki atpirkušies no viņa ar ēdienu un degvīnu.




Ja esat draugos, skat. arī kihelkonna stāstus par Jēvles salmu āža dedzināšanu.

https://www.swedishpress.com/article/how-swedish-christmas-goat-julbocken-turned-santa-claus-jultomten

Draudēšana ar pārvietošanās ierobežojumiem par nepareizi svinētiem Ziemassvētkiem man atgādina epizodi no "Emīla nedarbiem", kurā Komandante draud nabadziņiem nedot pusdienas, ja viņi neatdos "pazudušo" trīsdesmito vēzi, kuru pati tikko iebāzusi kabatā. Grāmatā vēžu vietā gan bija desas, bet būtība tā pati - nekā jauna zem šīs saules.

Zigmāra Turčinska rakstu, kurā starp citām personām aprakstīts arī komjaunatnes sekretārs Ojārs Vācietis, izlasīju pirms vairāk nekā gada. Tad atcerējos jau ilgi un sen dzirdētos un lasītos pārspriedumus, kāpēc Vācieti tik ļoti nemīlēja trimdas latvieši, pat ja citi dzejnieki savā dzejā varai kalpoja vēl kaismīgāk, un atradu Vācieša paša versijas par komjaunieša kaismi - garstāstā "Tās dienas acīm". Lasīju un apstulbu no visa pareizā gaismā pasniegtā jaunās sabiedrības celtniecības zaņķa. Parastu puiku skolas un mājas dzīves apraksts grāmatā aizņem mazāk nekā pusi, bet pārējais ideoloģija, ideoloģija... pat līdz komismam, kad tēvs uztraucas: "Es tikai neticu, ka man patiesība ir tā sašķobījusies, ka no tās iznākusi sabotāža." Un arī labākais draugs Gunārs tas pats, ar kuru kopā rakstīta denunciācija par Jāni Gubātu.
Bet šeit kāda cita "nozieguma" apraksts:
"Pionieru vadītājs apklusa. Zālē bija kapa klusums.
— Tās sekmes mācībās un viltus aktivitāte sabiedriskajā darbā, viss, ar ko Miezis novērsa uzmanību un paspīdēja mūsu vidū, ir bijis līdzeklis, lai rīt uz mūsu skolas jumta parādītos, lūk, kas…
Dažos rāvienos pionieru vadītājs noplēsa papīru no vēl nepamanīta vīstokļa, un mūsu acu priekšā nostiepās buržuāziskās Latvijas karogs.
(..)
Asaras saskrēja acīs. Es taču devu savu biedra karti parakstīt Miezim. Tagad pasacīja, un es redzēju, ka viņš ir ienaidnieks. Bet rīt kas man pasacīs? Es atkal būšu iedevis … Nē. Viss ir jāizdomā no gala. Ar vārdiem. Ar uzvārdiem."

Jautājums, kurš man šķita vissvarīgākais, bet uz kuru tā arī neatradu atbildi, ne Vācieša paša tekstā, ne Turčinska, ne Radovica rakstos - kā tas loģiski un psiholoģiski notiek, ka brīvā valstī savai valstij audzināti puikas nokļūst okupācijas varas komjaunatnes pirmorganizācijās un gadiem ilgi dedzīgi dara visu to, ko kārtīgiem komjauniešiem jādara?
Un kas ar viņu notiek pa ceļam? Jo viņa vēlākās burošās nolemtībās ar šīs dienas acīm var izlasīt arī vispatiesāko vēlēšanos nomazgāties.

Ja patīk Suzannas Bīras kino, ja patīk nagu graužamie miniseriāli "Sharp Objects" un "Top of the Lake", kuros neviens nav tikai tas, par ko izliekas, un atbildes tikai daži uzmin pirms pēdējās epizodes, tad patiks arī "The Undoing". Bez intriģējoša sižeta, Kidmenas un Grānta seriālā ir arī ļoti pievilcīgu tērpu kolekcija, kurā pat ārsta uzsvārcis un cietumnieka drēbes ir nevainojamas.
Bet ja aizvaino garas kājas vai skaistas krūtis, tad arī šo seriālu labāk neskatīties.

Par medijiem pirms pusdienām, joprojām aktuāli.

Bulgakovs
Dīvaini, ka Bortko pēdējo gadu vājās filmas režisējis tas pats cilvēks.

Klausoties hedera ieteikto "Pērkona" rekviēmu draugiem, pietrūka šobrīd tik aktuālās kretīnu dejas, kas no mēģinājuma plūstoši pārgājusi īstenajā dejā, kuru mums toreiz apsolīja pēc gadiem.
Bet varbūt tomēr pareizi to tikai paturēt prātā un skaļi dziedāt par eksotisko salu, kuru mums neatņemt, par baltu lapu, sapumpurotu zaru un:
"Nē, dvēsele man neizputēs,
Es visu naudu lieku stutēs."
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/05.12.2020-koncerts-z-studija.-perkons.id204314/

Kā praktiski izskatīsies jaunie covid apkarošanas pasākumi Latvijā - veikalu darbinieki strādās naktīs un naktī uz sestdienu novāks visas aizliegtās preces, bet naktī uz pirmdienu saliks atpakaļ vai preces gulēs plauktos kā parasti, bet kasieres kausies ar pircējiem, kuri mēģinās nopirkt nelegālas zeķubikses?