Vasara un dūmi

Žēluma gals, skatoties, kā Eduardo Ponti savā ekranizācijā pārvērtis brīnišķīgo Romēna Garī aka Emīla Ažāra romānu "Visa dzīve priekšā" par kārtējo pazemoto un apvainoto "nabadziņu" taisīšanas stāstu https://www.imdb.com/title/tt10627584. Bet zinot Ponti-Šikolones (Lorēnas) ģimenes vecākās paaudzes neizvēlību politiskajos un mafiozajos sakaros, arī tagadējā izpatikšana aktuālajām politiskajām modītēm diemžēl nav pārsteigums. Bail pat iedomāties, cik daudz labas literatūras vēl tiks reducēts līdz šādam līmenim.

"Tu tikai stāsti stāstu. Tam jābūt vienkāršam. Nekādas matemātikas."

"Gribu mierīgi nomirt miegā kā mans vectēvs,
nevis kliedzot šausmās kā viņa pasažieri."

Beizot Netflix piedāvā iesakāmu kino - Ādama Makeja filmu "Neskaties augšup" - meistarīgi izstāstītu satīru, par to, kāpēc pasaulē, kurā daudzus vairs neinteresē realitāte, bet tikai summa, par kādu pārdot manipulētu realitātes attēlu, notiek tā, kā notiek. Aktuālo tēmu katrs var izvēlēties pēc savas samaitātības pakāpes - covida apkarošanu, klimata cīņas, platstraumes mediju nevaldāmo vēlmi pareizi izklaidēt un informēt, mūsu pašu uzskatu maiņu manipulatoru zibinātu svārstiņu iespaidā. Vai varbūt vissāpīgāko tēmu - stāsta pavedienu par trūmenu, šoreiz di Kaprio izpildījumā, kuram jātiek ar to visu galā viena veselā saprāta robežās.
Makejs brīniškīgi pārvalda klipveida estētiku, kā jau sadrumstalotu prātu pasaulē pienākas pārtraucot realitāti ar glītām, pašmērķīgām bildītēm. Di Kaprio kļūst par arvien izcilāku un organiskāku aktieri, šoreiz patiesi aizkustinot. Savukārt Merilas Strīpas un viņas svītas neirotiski bremzētā spēle ir tieši tik baisa, lai vienīgā izeja būtu izlemt novērsties no varas šova un skatīties pašiem. Augšup vai kur citur, bet pašiem.
Ko arī sev un tev novēlu gan Ziemassvētku laikā, gan vienmēr :)

Atvainojos par "Emīlijas" spoileri, ja kāds vēl nav redzējis, bet Sīmaņa nevīžība pēdējā sērijā ir briesmīga.
Nepietiek ar savu un citu klišeju atkārtošanu, klīstot pustumsās, pusmiglās un bēniņos, vēl arī daži varoņi jānošauj, lai pēc tam titros viņus augšāmceltu un izziņotu par nogalinātiem vēlāk, citur un citos veidos. Jo kurš gan varētu atteikties no šaušanas epizodes, ja reiz ticis pie filmēšanas?
Un filmas beigas, kas tas vispār bija?
Pirmās četras sērijas ir daudz prasmīgāk uzņemtas, tomēr ļoti traucēja tas, ka gandrīz visi spēlē savu varoņu likteņus caur zināšanām par tālākajiem notikumiem, un gandrīz nemaz netiek no konkrētības līdz vispārinājumam. Kairiša "Melānijas hronika" uzstādīja latiņu daudz augstāk - pierādot, ka ir iespējams notiekošo rādīt arī neziņas un pārsteiguma pilnām acīm, pat ja varoņu dzīves scenārijs jau sen uzrakstīts un skatītājiem zināms.
Arī aktieriski no to laiku cilvēku tēla ne reizi neizkrita tikai Bartkevičs un Dzelzītis, tuvu tam bija arī Maliks un Anže. Pārējiem lielā mērā traucēja scenārija shematiskums, jo filmas mākslinieku radītā fiziskā vide bija detaļām daudz bagātāka nekā scenārija piedāvāto cilvēcisko izpausmju vide.

Hermanis raksta: "Progresa mīļotāji tomēr laikam piespiedīs mums teātrī iestudēt to "Suņa sirdi"." Intervijā Sobčakai viņš pirms laika stāstīja, ka daļa aktieru Cīrihes teātrī, kur viņš "Suņa sirdi" iestudēja pirms četriem gadiem, sākumā uzskatījuši, ka Šarikovs ir pozitīvais varonis.
Tikai nesen pirmo reizi noskatījos Aberto Latuadas "Suņa sirdi" ("Cuore di cane"). Izila, tāpat kā Bortko filma, un itāļi visu ir sapratuši pareizi.

Par "Emīliju" pagaidām neteikšu neko, jo līdz šim redzātas tikai divas sērijas. Aktieru atlase ir veiksmīga un spēlē labi, jo īpaši Zariņa un Zāle, bet...
Bet beidzot noskatījos "Nebaidies ne no kā" un kārtējo reizi sadusmojos par latviešu kino dīķa cildinošo pašapkalpošanos, kura reizēm pievērš ļoti daudz uzmanības vājiem darbiem, bet labus darbus ignorē. "Nebaidies ne no kā" ir visnotaļ labs darbs, pat neatceros, kad pēdējo gadu latviešu kino redzēts tik precīzs temps un spriedze. Dumburs, Lūriņa un Meiers spēlē izcili, pārspējot visu no viņiem gaidīto. Varbūt kritiķus un citus mulsina tas, ka Ēķis nav nekāds smalkais režisors, kurš liktu aktieriem pa tumsu un miglu bez teksta klīst. Vai arī rodas bažas, ka galvenā varoņa Priverta izvēles un lietotās vielas rada nepareizas morālas sekas. Domāju, ka nerada, tieši otrādi - krīzes centru potenciālajām un esošajām klientēm noteikti vajadzētu tādas filmas rādīt kā mācību materiālu, lai iemācītos atpazīt sociopātus. Sociopātijas alfabētu "Nebaidies ne no kā" komanda pārzina perfekti, ne sliktāk kā Skorsēze dauzonīgajā stāstā par Ņujorkas sociopātu Belfortu "Volstrītas vilks", turklāt izstāsta to ar latviešiem saprotamākiem piemēriem.
Reizēm sagadās, ka kāda tēma jauši vai nejauši neatstājas, un, palūkojoties, ko šogad safilmējuši brāļi norvēģi, atklāju dažsēriju seriālu "Exit". Tajā sociopāti ir veseli četri, scenārijs balstīts uz reālu Norvēģijas finanšu haizivju stāstiem, un režisors Eisteins Karlsens apgalvo, ka vismaz 70 procenti no filmas notikumiem notikuši patiesībā. Daži moralizējoši zviedru kinokritiķi jau paspējuši nodēvēt "Exit" par gada pretīgāko seriālu, tomēr par seriālu raksta daudz, neignorē. Filma ir vizuāli ļoti skaista un tik viltīga, ka sākumā tiešām viegli sapīties attieksmē pret tās varoņiem - spoži vaskotiem ābolīšiem puvušiem vidiņiem. Šīs sapīšanās dēļ vienīgā iedarbīgā taktika, kā tikt galā ar sociopātiem dzīvē, esot bēgt. Bet vēl drošāk ir to visu vērot tikai caur ekrānu.
Pēc "Exit" dubultmorāles meistaru vērošanas atcerējos citu norvēģu puisi - klimata aktīvistu, miljonāru un "filantropu" Peteru Stūrdālnu, kurš, atbildot uz jautājumu par to, kā lidināšanās ar pivāto lidmašīnu rīmējas ar viņa aktīvismu, atbildēja: "Labāk dubultmorāle nekā nekāda morāle." Kad par to uzrakstīju, daži cibiņi centās pārliecināt, ka varbūt viņam esot taisnība un dubultmorāle tehniski esot labāka par bezmorāli. Tomēr sociopāti parasti nav tik aprobežoti, lai vismaz paši sev un parasti arī citiem nespētu radīt morāles šķietamību, tādu rada gan Priverts, gan norvēģu haizivis, gan Stūrndāls, gan Gors, gan citi, kuru aktīvismam nav nekā kopīga ar viņu pašu dzīvesstilu. Būtu tiešām interesanti reiz redzēt arī godīgu filmu par pēdējiem diviem un viņiem līdzīgiem politikas virzītājiem, bet tik drosmīgi laikam nav pat norvēģu kinovīri un pagaidām nešķiet, ka vēstījums par viņiem varētu ļoti atšķirties no "Exit".

Ingmars Bergmans zināja un uzfilmēja, ka vasaras nakts smaida trīs reizes. Pirmo reizi - mīlētājiem, otro reizi - ākstiem, trešo - izmisušajiem.

Pēc lieliskā Izraēlas seriala "Fauda" gribējās ko līdzīgu un noglabāju vēlākai skatīšanai "Karagūstekņus" ("Hatufim") https://www.imdb.com/title/tt1676462/. Tagad skatos un uzzinu pēdējā, ka tas ir seriāla "Homeland" oriģināls, daudzkārt labāks par amerikāņu pakaļdarinājumu - robustāks, azartiskāks, dzīvāks, ar daudz skaidrāku un noteiktāku vēstījumu par sistēmu, kuras "mēs" nekad nav cilvēka pusē. Arī aktieri interesantāki un ticamāki. Amerikāņi stāstu būtību mēdz noplicināt un relativizēt, bet vienkāršošana nepadara stāstu uztveramāku. Vai vispār ir kāds stāsts un kino, kuru amerikāņu kino industrija, pārglancējot un vienkāršojot, nav sabojājusi, bet uztaisījusi labāku par oriģinālu?

Netflix centīgie censoņi izlēmuši, ka 10 gadsimta Norvēģijas karali Hokonu Sigurdsonu seriāla "Vikingi" turpinājumā "Vikingi: Vallhalla" spēlēšot tumšādaina džeza dziedātāja, viņas tēlotā varone būšot izcila karasieva un toleranta vadone, kurai, ar stingru roku valdot Kategatā, "izdevies to turēt atvērtu visām ticībām". Žēl gan, ka seriāla varoņu galerijā nav iekļauti Ēriks Asiņainā āva, Haralds Zilzobis un Svens Dakšbārda, jo būtu interesanti redzēt, cik tālu lido modistu fantāzija, izvēloties tēlotājus un progresīvās vēstis šīm lomām.

Bet laba kino ziņās - Anders Tomas Jensens ir atgriezies kopā ar savu dauzoņu bandu: Madsu Mikelsenu, Nikolaju Lī Kāsu un Nikolasu Brū, kuriem šoreiz pievienojies arī Lars Brigmans un Rolands Mellers, ar filmu "Taisnīguma bruņinieki" ("Retfærdighedens ryttere"), kura tiešām izdevusies tikpat azartiska un lieliska kā "Ādama āboli" pirms 15 gadiem, kad aizsākās viņu kopīgā kino ālēšanās. Madsa Mikelsena spēlētais Markus šoreiz lieliskā kompānijā dodas atriebt sievas nāvi un atrast saprašananos ar meitu, aprautie vārdi un skatieni, epizodes, kuras reizēm beidzas ar vienzilbes vārdu, liek gan smieties, gan aizkustina līdz asarām. Reti gadās sastapt filmas, kurās līdzsvars starp smiekliem un nopietnību, drāmu un komēdiju ir tik perfekts. Kinokritiķi jau pareģo, ka "Taisnīguma bruņinieki" kļūšot par dāņu kino klasiku, bet mani sajūsmināja brīvība, brīvība būt pašiem, bez pareizībām un modēm.

"Mēs gatavojamies. Tur ir augsta akmens sēta, viss tiek apsargāts, un ērtības. Sporta zālē noorganizēts komandpunkts, sarkanus paklājus saklājām."
"Lasu VDK ziņojumā, ka puse pilsētas ir atsēdējuši kriminālisti. Kādi mēri pieņemti, lai neitralizētu kriminālos elementus?"

Šodien skatos ziņu kadrus no nemiera un ilgu pavasara Krievijas pilsētās, bet vakar noskatījos Končalovska "Dārgie biedri!" par 1962. gadā komunistu sarīkoto asinspirti pret strādniekiem Novočerkaskā.
Jūlijas Visockas lomas Končalovska filmās parasti atstāj vienaldzīgu, bet "Dārgo biedru" garlaikoti izbiedētās, ārpus laba un ļauna eksistējošās funkcionāres lomai viņa der lieliski.
Kopumā uz pēdējo gadu ļoti vājā krievu kino fona Končalovskim izdevies pat visai labs kino, ko apgalvojumi par notikumu gaitas un darbojošos personu dokumenāli precīzu attēlojumu, protams, padara iespaidīgāku. Bet pēc filmas vairāk domāju ne par sižetu un Krieviju, bet par to, kā brāļiem, balto uzvalku cienītājiem - Mihalkovam un Končalovskim izdodas būt tādiem režīma kājslauķiem publiskajā retorikā, bet savās filmās palikt samērā godīgiem un stāstīt un liecināt ko pavisam citu. Apbrīnojama paškontrole un aktiermeistarība abās tik pretējās lomās, kas pēc katras filmas un diemžēl pamanītas intervijas atkal un atkal liek uzdot jautājumu, kura seja ir īstā.

Ja patīk Suzannas Bīras kino, ja patīk nagu graužamie miniseriāli "Sharp Objects" un "Top of the Lake", kuros neviens nav tikai tas, par ko izliekas, un atbildes tikai daži uzmin pirms pēdējās epizodes, tad patiks arī "The Undoing". Bez intriģējoša sižeta, Kidmenas un Grānta seriālā ir arī ļoti pievilcīgu tērpu kolekcija, kurā pat ārsta uzsvārcis un cietumnieka drēbes ir nevainojamas.
Bet ja aizvaino garas kājas vai skaistas krūtis, tad arī šo seriālu labāk neskatīties.

Par medijiem pirms pusdienām, joprojām aktuāli.

Bulgakovs
Dīvaini, ka Bortko pēdējo gadu vājās filmas režisējis tas pats cilvēks.

Gribēju nopirkt Metjū Makonohija grāmatu "Greenlights", bet zviedru interneta grāmatnīcās izbeigusies. Amazon biogrāfiju sadaļā tā šobrīd ir otra pirktākā grāmata.

Šeit intervijas fragments par piesardzību un patronizējošo augstprātību Holivudā -

Matthew McConaughey par Holivudu

Šonakt izčekojies Bonds, Džeims Bonds, un lepnais skotu nacionālists Šons Konerijs.
Kino uzņemšanas komandā, kurai viņš pievienojies, mierīga, stabila vīrišķiba neapšaubāmi ir daudz lielākā cieņā nekā tajā, kuru viņš atstāj un kurā sniegpārsliņas viņu jau sauca par bīstami maskulīnu.

James, James Bond

Šons Konerijs

Gandrīz nejauši vienu pēc otras noskatījos Terensa Malika un dažas Iļjas Hržanovska DAU projekta filmas par totalitārismu.
Malika filma "Apslēptā dzīve" stāsta par reālu personu - austriešu zemnieku Franci Jēgeršteteru, kurš Otrā Pasaules kara laikā izdara savas vienkāršās un klusās izvēles. Malika filmu filosofiju vienmēr gribējies saukt par pseido un estētika to nav spējusi kompensēt, bet "Apslēptajā dzīvē" pēkšņi visas viņa kino pasaules sastāvdaļas bija īstajās vietās, un nekas vairs nešķita neiederīgs vai neīsts.
No DAU projektā radītajām padsmit filmām pilnībā noskatījos trīs: "Nataša", "Drosmīgie cilvēki" un "Jaunais cilvēks", pārējās pārtinot "pa diognāli". Projekta digitālajā platformā skatāmās filmas gan viltīgu apsvērumu dēļ nav iespējams pārtīt uz priekšu, bet citur to var izdarīt.
DAU projekts kopumā filmēts 16 gadus, īpaši šim kino projektam celtā kompleksā, kurā mēģināts atdarināt padomju zinātniski pētnieciska institūta gaisotni, profesionālie un neprofesionālie aktieri ne tikai lietojuši 1940.-60. gadu sadzīves priekšmetus un tērpus, bet pat apakšveļu. Par DAU bijis daudz spekulāciju, vai režisors un aktieri nav aizimprovizējušies līdz Stenfordas cietuma un tamlīdzīgu eksperimentu līmenim. Domāju, ka nav, jo DAU filmu realitāte ir joprojām nosacīta un vispārināta spēle "es dotajos apstākļos", lai arī ļoti zem ādas palienoša.
No visa domu un iespaidu mudžekļa, kuru šīs filmas atstāj, visinteresantākā un lielā mērā arī visskaidrāk atrisinātā šķita tēma par vientulību totalitārismā. Malika filmā tā ir izvēle un nenovēršamība - pēkšņi no savējā kļūstot par izstumto, kuru labākajā gadījumā sapratīs vien paši tuvākie. Jēgeršteters ir sava tuvākā cilvēka atbalsta svētīts, bet izšķirošajos brīžos tik un tā viens.
DAU filmās vientulības tēma ir bezgalīgajā stāstā par iekļaušanos sistēmā pēc labākās apziņas un centības, vienlaikus ieslogot sevi vientuļās, nevienam neizstāstāmās šausmās un bailēs, vai esi pietiekami labi iekļāvies. Jo nosacījumi un prasības var mainīties jebkurā brīdī, pat seksā saskaras tikai ķermeņi, prāti un jūtas nē.
Bet visbūtiskākā atšķirība ir tā, ka Francim Jēgeršteteram ir mājas un ticība, DAU padomijas pelēkajās alās ieslodzītajiem māju un ticības nav.

Pamanīju, ka Latvijas televīzija sākusi rādīt zviedru seriālu "Restorāns" (oriģināla nosaukums ir "Mūsu laiks ir tagad"/"Vår tid är nu") par 40-70to gadu Stokholmu, kopumā kvalitatīvs, ar labu un negaidītu aktieru sastāvu. Bet jau agrāk rakstīju, ka būtu patiesi interesanti ieskatīties šādu produktu scenāriju tapšanas aizkulisēs - vai uzstājīga prasība tā vai citādi iekļaut vēstījumā visas iespējamās un neiespējamās minoritātes iekļauta jau darba uzdevumā un, uzrakstot attiecīgo epizodi, sarakstā tiek atzīmēts trekns ķeksis, vai tomēr tiek atļauta lielāka brīvība. "Restorāna" tēlu galerijā atķeksētas ir pilnīgi visas vispārzināmās un zviedru popkultūrā nu jau obligāti iekļaujamās etniskās un seksuālās minoritātes, bet ir arī radošas inovācijas - 60. gadu restorānā uzsvērti darbojas arī pavārs-vegāns.
Ja nu kāds brīnās, vai stāsts atbilst Zviedrijas tolaiku realitātei - zviedriem ir agrāk filmēts labs seriāls "Trīs mīlestības"/"Tre kärlekar" par tieši to pašu laika posmu, bet bez smalkā toņa noteicēju diktāta, kādi tēli obligāti iekļaujami.

Mans pēdējā laika pārgurušo darbdienu vakaru guilty pleasure ir Konstantīna Bogomolova seriāli: "Labs cilvēks", pašizolācijas laika onlaina "Drošie sakari" un arī agrāko gadu "Содержанки" (kā to nez precīzi tulko latviski?).
Savulaik ļoti patika viņa izrādes Liepājas teātrī, jo īpaši "Stavangera", bet seriāli ir bez pretenzijas uz augsto mākslu - dekadenti, no ārpuses vaskotu un spožu, iekšpusē caur un cauri puvušu ābolīšu grozi, jo, kā saka izmeklētāja "Labā cilvēkā": "Puvuši āboli jāslēpj starp puvušiem āboliem."
Un viņa skaņu celiņi arī ir tieši tik tīksmi un neķītri lipīgi, lai Kovacs vairs nevarētu klausīties, neatceroties seriālu, par Mumijtroļļu "Такие девчонки" pat nerunājot. Star citu, "Labā cilvēkā" nelielā epizodē filmējies arī Vlads Nastavševs.
Kāds ir tavs izklaides guilty pleasure?

"Labs cilvēks"

Paulina

"Netflix" nopircis krievu seriālu "Epidēmija" un pārdēvējis par "To the Lake". Skatījos pagājušogad, pirms ķīniešu sērgas sākšanās, aktieri bija ļoti labi (īpaši Marjana Spivaka, kura spēlēja māti Zvjaginceva "Nemīlestībā"), spriedze arī, kopumā iespaidīgi, bet pēc sēgas ievazāšanas tas viss varētu šķist vēl jo interesantāk. Jo īpaši noslēguma epizode... kaut gan, kā zināms, nevienam seriālam noslēguma nav, jo vienmēr var uzfilmēt korektāku turpinājumu.


"Epidēmija"/"To the Lake"

Netflix jaunais, krāšņais piedāvājums - https://www.youtube.com/watch?v=EqqHlG5BeVs. Laikraksts "The Telegraph" raksta, ka tiem, kuriem ir iebildumi pret šādu Epšteina draudzenes garā radītu izklaidi, esot bail no bērnu seksualitātes...

Uzticība attiecīgajai ideoloģijai būs ne tikai noteicošais kritērijs balvu nominācijām, bet jau ir kritērijs, izvēloties jaunos Kinoakadēmijas biedrus, filmu vērtētājus. Tiem, kurus nesen izvēlējās no Zviedrijas, rases sertifikātus vēl varbūt neprasīja, bet līdzšinējie darbi bija ideoloģiskajām prasībām atbilstoši. Tātad Zviedrijas 2020.gada pienesuma ASV Kinoakadēmijas spēles un dokumentālo filmu vērtētāju saimei pilns saraksts: Guzīnu izcelsmes režisors Levans Akins, kura kontā tikai divas filmas un atsevišķas seriālu epizodes, toties viņa Gruzijā filmētā filma "And then we danced", par divu puišu - dejotāju - mīlu, izsauca pat ļoti asus protestus pirms pirmizrādes Tbilisi. Zviedru reportieri to, protams, atstāstīja patronālās šausmās par tādu nepateicību un atpalicību. Irāņu izcelsmes režisors Ali Abasi, ievērību guvis ar filmu "Border" par meža briesmonīšu iekļaušanos sabiedrībā. Divu filmu autors Kaspers Kolins, uzņēmis visai intersantu dokumentālo filmu par trompetistu Lī Morganu "I called him Morgan" no Morgana draudzenes skatpunkta. Jērans Hugo Ulsons, bez konkurences kvalificējas savas ievērojamākās filmas nosaukuma dēļ vien - "The black power mixtape 1967-1975".

Piemetot savu pieckapeiku uzjautrinošām sarunām par jauno kvalificēšanās kārtību Oskariem, atļaujos pareģot, ka godājamiem locekļiem nāksies ASV Kinoakadēmijas paspārnē nodibināt mazu rasu bioloģijas institūtiņu, lai ieviestu precīzu kontroli pār galveno lomu un 30% iekvotēto atbilstību prasībām.
Tad vairs neviens neiesmies par birkas 'person of color' piekarināšanu Banderasam https://www.theolivepress.es/spain-news/2020/01/17/shock-as-spains-antonio-banderas-is-labelled-coloured-ahead-of-oscars/, bet viņš pats priecīgs iesniegs sertifikātu vai arī nokaunēsies par tāda neesamību.