Vasara un dūmi

Beidzot saņēmos noskatīties Gaujas "Neviens mūs neapturēs". Reklamēta kā kaisles drāma, bet kaisles temperatūra pāris grādi virs nules, garlaicīgs kino, kokaini dialogi un vāji nospēlētas lomas, kārtējās sājās latviešu vecās pagastmājas skaņu ierakstu studijas mistērijas. Bet, atceroties satraukto "feministu" cepienu, turpinu skatīties tikai tāpēc, lai uzzinātu, kur man kā sievietei būs jāapvainojas. Varbūt arī tas bija tikai reklāmas triks?

Kapitulācija ar nogrieztām zīmotnēm un tolaiku sjw revolucionāre - biedrene Dēmons - pirms 100 gadiem -

"Saules dūriens"

Lasot un skatot dažāda līmeņa `woke` personu idejisku un reālu trakošanu, atcerējos Nolana filmu "Pirmsākums" ("Inception"), kura uz vairākiem gadiem kļuva par kulta filmu. Filmas vēstījums ļoti vienkāršoti - galvenā varoņa pārvietošanās pa dažādiem sintētisku sapņu vai murgu līmeņiem, riskējot iesprūst limbo, pamošanās no sapņa sapnī, nezinot, vai šoreiz pamošanās notiek realitātē vai nākamajā sapnī. Vienīgais, kas pierāda atrašanos realitātē ir mazs spēļu vilciņš, kurš realitātē griežas līdz apstājas un nokrīt, bet sapnī griežas un griežas bez apstājas.
Šķiet, ka `woke` vecās pasaules graušanas un jaunās "nabadziņu" taisīšanas un ekspluatēšanas sapņotāju apziņā tagadne ir tikai sapņa nākamā sērija, kurā atļauts viss, jo realitātes nav, seku nav, vilciņš griezīsies līdz bezgalībai, jo gravitācija ir atcelta ar kādas kārtējās padomes lēmumu.


"Inception"

Current Music: "We Built Our Own World "

Jaunais kino standrats - Amerikas kinoakadēmija noteiks "dažādības" pārstāvības un iekļaušanas standartus Oskaru saņemšanai -

https://nypost.com/2020/06/12/oscars-announce-new-diversity-and-inclusion-plans/

Tik nesen tas vēl bija tikai sieviešu žurnālu kauna stūrītis http://klab.lv/users/heda/69744.html un par citas "dažādības" trūkumu nevaimanāja pat sieviešu žurnāli.

Kad divdesmit gadus vēlāk atklājas, ka Harijs arī bija no slīdeņiem...

https://edition.cnn.com/2020/06/08/entertainment/daniel-radcliffe-responds-jk-rowling-trans-tweets-trnd/index.html

Upd. Roulingas atbilde rīdītājiem - https://www.jkrowling.com/opinions/j-k-rowling-writes-about-her-reasons-for-speaking-out-on-sex-and-gender-issues/

Interesanti, kā HBO uzlabos "Vējiem līdzi" - vai izgriezīs visas epizodes, kurās spēlē melnādaini aktieri, lai būtu korekti?
Pirms pāris gadiem Disneja studija neuzkrītoši pierediģēja "Lēdiju un klaidoni", "Dambo" un "Aristokaķus", aizvācot kādu nekorekti attēlotu siāmas mincīti un citus nepareizus tēlus, bet daudz interesantāk un radošāk būtu, ja nekorekto ne tikai izgrieztu, bet vietā piefilmētu jaunas epizodes ar pareizi iekvotētiem tēliem un politkorektiem sižeta pavērsieniem. Es ieteiktu nekorektās un uzlabojamās klasikas sarakstu sākt ar "Brokastīm "Tifānijā", "Vestsaidas stāstu" un Zeferelli un visu citu filmētajiem un iestudētajiem "Otello".
Ko vajadzētu sagraizīt un pārfilmēt tavuprāt?

Internetā parādījusies Sergeja Lozņicas filma par baisas ēras noslēgumu "Valsts bēru ceremonija" ("Atvadas no Staļina"). Vērts redzēt gan tāpēc, ka Lozņica kā vienmēr ir meistars visā, ko dara kino, gan kā atgādinājumu par sarkanajiem rituāliem un pelēkajiem, izbiedētajiem bariem, sejām un laiku.



Pēc tam, pēcattēla atvieglošanai, var attiecīgos personāžus atpazīt lieliskajā Armando Januči komēdijā "Staļina nāve". Viņa prasme starp visām, daudz vairāk nekā 50, pelēkā niansēm atrast īsto sovoku funkcionāru niansi, arī ir izcila.

Vakar aizgāja Makss fon Sidovs - lielākais un vīrišķīgākais no Bergmana aktieriem. Nekrologos viņu tagad piemin par glīti iesaiņotiem Holivudas niekiem, bet gan jau kaut kur otrā krastā viņš pats un Bergmans par to pavīpsnā. Fon Sidovs bija tāds, kāds Bergmans būtu gribējis būt - tik jūtīgs, lai nospēlētu vismelnākās sāpes, bet tik vīrišķīgs un pašpietiekams, lai nekad nekļūtu nožēlojams, aktieris, kurš ticamu padarīja visu - gan noslepkavotas meitas atriebšanu, gan kara šausmas un pazemojumus, un pat šaha spēli ar nāvi.

Šeit daži Lielā Maksa vārdi par izmisumu, brīvību un klusēšanu
"The Passion"

Un šeit Makss un meitas bērziņš nu jau politnekorektajā "Jaunavu avotā"
"The Virgin Spring"

Seriāls "Kalifāts" ("Kalifat") - empātisks stāsts par "zviedru" kundzītēm un kundziņiem, kuri dodas celt Islāma valsti. Kad dažai tur neklājas tik labi, kā cerēts, glābšanā iesaistās viss apzinīgais Zviedrijas drošības dienestu personāls 1,5 darbinieka sastāvā - vieninieks ir kareivīga dāma, pusīte - viņas pusslodzes mīlnieks, kurš, izbiedētu skatienu šaudīdams, cenšas darboties viņai pa prātam.


Seriāls "Plāns ledus" ("Tunn is") - klimata krīzes aģitpopa krimināldrāma Arktikā ar leduslāču piedalīšanos. Kā asprātīgi atzīmēja kāds kritiķis - šīs stelles nav pietiekami platas, lai visiem velkiem pietiktu vietas.


Seriāls "Mūsu laiks ir tagad" ("Vår tid är nu"), kurš vēsta par smalku Stokholmas restorānu un tā īpašniekiem 20.gadsimta 40.-70.-tajos gados, pretstatā diviem iepriekšējiem, ir tiešām kvalitatīvs, ar izcilu aktieru sastāvu. Bet būtu patiesi interesanti ieskatīties šādu produktu scenāriju tapšanas aizkulisēs - vai prasība tā vai citādi pavēstīt par visām iespējamām un neispējamām minoritātēm iekļauta jau darba uzdevumā un, uzrakstot attiecīgo epizodi, sarakstā tiek atzīmēts trekns ček, vai tomēr tiek atļauta lielāka brīvība. Šajā gadījumā aizmirsta nav neviena no vispārzināmajām un zviedru popkultūrā nu jau obligāti iekļaujamajām etniskajām un seksuālajām minoritātēm, bet ir arī radošas inovācijas - 60.gadu restorānā uzsvērti darbojas arī pavārs-vegāns.


Filma "Mans tēvs Marianna" ("Min pappa Marianne") par sešdesmitgadīgu mācītāju, kurš izlemj kļūt par sievieti, un viņa atbalstošo meitu. Mariannu spēlējošo Rolfu Lasgordu ir vērts skatīties vienmēr, lai ko viņš arī nespēlētu.

Tomēr žēl, ka Tarantīno netika pie režijas Oskara, jo smalki aprēķināti darīja visu, lai tiktu - Holivudas vēstures un novecošanas sentiments, precīzi dozēta spriedze, savaldības vairāk, bet asiņu mazāk nekā parasti. Kombinācija, kurai vajadzēja uzvarēt, bet neuzvarēja... Interesanti, kāda būs viņa stratēģija turpmāk - piemēroties vēl vairāk vai saprast, ka nav vērts, un atlaist grožus. Stenlijs Kubriks taču arī nekad netika pie režijas Oskara, bet piemēroties pat nemēģināja.
"Parazīts" ir ļoti izklaidējoša filma, tomēr atļaujos pareģot, ka pēc dažiem gadiem to pat neatcerēsies, Zelvēgeres un Fīniksa Oskari - ļoti pelnīti, bet izcīnīti bez vērā ņemamas konkurences. Vispārējā sajūta par pagājušā gada kino - pieticība un piesardzība gan idejās, gan izpildījumā.

Aizgājis Kērks Duglass - viens no visu laiku harizmātiskākajiem Holivudas vīriem.

Duglass-Odisejs
Odisejs, kurš atgriežas mājās.

Zelta Globusa ceremonijas vadītājs Rikijs Džervaiss: "So if you do win an award tonight, don't use it as a platform to make a political speech, right? You're in no position to lecture the public about anything. You know nothing about the real world. Most of you spent less time in school than Greta Thunberg. If you win, come up, accept your little award, thank your agent and your god, and fuck off."
Februārī viņš uzstāšoties Stokholmā, interesati, kā pravietes mācekļi to pārdzīvos.

Upd - video
Golden Globe - Ricky Gervais

Holivuda radījusi lieliskās dāņu filmas "After the Wedding" šausmīgu rimeiku, kurā galvenie varoņi samainījušies dzimumiem un nabaga burvīgajai Mišelai Viljamsai nevarīgi jāspēlē loma, kuru oriģinālā spēlēja Mads Mikelsens.

Bet dāņi paši joprojām uzņem labu kino , viena no spēcīgākajām pēdējā laikā redzētajām filmām ir "Daniel, vai tu redzi mēnesi?" ("Ser du månen, Daniel?") - par dāņu fotogrāfu Danielu Rye, kurš 398 dienas bija IS gūsteknis, tika spīdzināts, gūsta laikā satika arī "dāņu" džihādistus, kuri pret viņu izturējušies kā pret zoodārza iemītnieku. 2014.gada vasarā, jau pēc Daniela izpirkšanas (viņu izpirka ģimene par 2 miljoniem eiro) Isāma valsts palepojās ar video, kurā demonstrēja, kā nogriež galvu Daniela ieslodzījuma biedram amerikāņu žurnālistam Džeimsam Folijam. Pārējā pasaule gan nešķiet dāņu filmā pārāk ieinteresēta, pat kaimiņi zviedri nav iepirkuši, laikam nevēlas kaitināt savus "atgriezušos IS ceļotājus".

Skaists stāsts par mūziku, dzeju, brīvību un nevīžīgu mīlu. Viss, kas teikts un konstruēts pēc tam, ir teikts un konstruēts pēc tam, lai pieskaņotu dzīvi teorijām, bet īstā, vienīgā un nepareizā dzīve paliek tur - Hidras salas spožajā saulē.


Marianne un Leonards

Pirms dažām dienām Leonards atsūtīja jaunu mīlestības vēstuli - pēcnāves albumu, kurā ir daudz dzīves. Tā viņi dara. Pat no debesīm.

https://www.youtube.com/watch?v=srYmKzp5Bq4
"Go tell the young messiah
What happens to the heart
There's a mist of summer kisses
Where I tried to double-park
The rivalry was vicious
The women were in charge
It was nothing, it was business
But it left an ugly mark
I've come here to revisit
What happens to the heart
I was selling holy trinkets
I was dressing kind of sharp
Had a pussy in the kitchen
And a panther in the yard
In the prison of the gifted
I was friendly with the guards
So I never had to witness
What happens to the heart."

Current Music: Leonard Cohen - Thanks for the Dance

Šķirstot kino par būtisko:

- Mūsu pilsētu mēs pārvērtīsim par paradīzi.
- Kam vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz dievnamu?

Tengizs Abuladze "Grēku nožēlošana

Palasīju tviterī sajūsminātās atsauksmes par "Dvēseļu puteni", un viltīgi pasmaidīju, par to iepriekšparedzamību, ko nāksies lasīt dažu progresīvo recenzijās - vispirms piecas rindkopas par to, ka patriotisms un nacionālisms ir tāds fuj, un pēc tam kaut ko arī par filmu.

Norvēģu "Prom ārā zirgus zagt" / "Ut og stjæle hester"/ "Out Stealing Horses"
Reiz ļoti patika Pēra Petersona grāmata par vīru no norvēģu pretošanās kustības, kurā doties zirgus zagt nozīmēja pretoties svešai varai, un viņa dēlu. Filma ir neveiklāka, grāmatas stāsta spriedzei līdzi netiek, bet vizuāli ļoti skaista, savas saknes apzinoša un skandināviska šī vārda klasiskajā nozīmē, un Stellans Skašgords jebkuru stāstu spēj padarīt līdpārdzīvojamu.
Ilgi pēc grāmatas un filmas pārdomājama doma - reizēm mēs paši savās dzīvēs nemaz nesam galvenās personas.



Dāņu "Arktika" / "Arctic"
Mads Mikelsens pēc lidmašīnas avārijas aci pret aci ar Arktikas skarbumu, nekā no Holivudas komiskā patosa līdzīgos stāstos.



Dāņu "Siržu karaliene" / "Dronningen" / "Queen of Hearts"
Gēteborgas filmu festivālā par gada labāko Ziemeļvalstu filmu atzīta variācija par "Lolitas" tēmu, tikai šoreiz Lolitas lomā puisis un Humberta lomā 40+ sieviete. Klasisko variantu visās metoo gaismās laikam vairs nebūtu korekti filmēt, bet par apgrieztajām lomu spēlēm kritiķi sajūsminās, sauc tās par diskrēti feministiskām un jūt līdzi monstrozajai galvenajai varonei. Bet filma aktieriski tiešām izcili nospēlēta.

Te var redzēt Gunāra Bergdāla dokumentālo stāstu par Čenobiļas ugunsdzēsēja sievu Ludmilu "Ludmilas balss" https://www.youtube.com/watch?v=MBxpxUN6imM
Filmēta jau pirms 18 gadiem, saņēmusi balvu kā gada labākā zviedru dokumentālā filma, acīmredzot iedvesmojusi un iespaidojusi arī Renku, filmējot seriālu. Bet dokumetālā kino sasniegtā auditorija diemžēl ir tik neliela. Tās klusējošo sieviešu sejas vilcienā, kura biļetes reizi gadā valdīšana apmaksājot, lai viņas var apmeklēt kapus Maskavā...

Tagad Krievijā viens no daudziem tās varenās vēstures propagandas režisoriem - Aleksejs Muradovs - pilnā sparā filmējot "atbildes" seriālu, kurā pie visa vainīgi būšot amerikāņu diversanti.

Pirmais Netflix zviedru oriģinālseriāls - skaista vasara un rudens Stokholmā, kopti, plaši savrupnami un slaktiņš kādā Stokholmas skolā. Arestēta astoņpadsmitgadīgā Maja, bet kurš īsti ir vainīgs?
Juristes Mālinas Pēšsones Džolito romāns "Lielāka par visu", kas ir scenārija pamatā, tika atzīts par 2016.gada labāko zviedru kriminālromānu, tulkots arī latviski. "Apgalvo, ka lielāka par visu ir mīlestība. (..) Bet tā nav patiesība. Jo lielākas par visu ir bailes mirt."
Gan grāmatā, gan seriālā sākotnēji kaitināja šķietamais jebkādas nostājas trūkums, dzīve it kā dzīvo galveno varoni bez viņas pašas aktīvas līdzdalības, darbību sekas pienāk negaidītas un pārsteidzošas, platām, neizpratnes pilnām acīm skatītas. Un pirmajā personā stāstītā stāstā par astoņpadsmitgadīgu meiteni tas, protams, varētu būt iederīgi un saprotami, ja attiektos uz viņu un vienaudžiem, bet šajā gadījumā šī konsekvenču absolūtā neizpratne tikpat lielā mērā attiecas arī uz visu pieaugušo pasauli. Kā krimiķis, trilleris un kinematogrāfiski seriāls ir glīts, bet viduvējs un populārā naratīva pārzinātājiem arī iepriekšparedzams, toties kā sociālantropoloģisks zviedru portretējums šeit un tagad ļoti precīzs. Vēl interesanti, ka politiski pareizie akcenti seriālā, salīdzinot ar grāmatu, ir krieni paspilgtināti.

Vai kāds ir redzējis jauno dokumentālo filmu par Ilmāru Blumbergu? Vai ir vērts skatīties? Komanda tā pati, kas fimēja vājo filmu par Fridrihsonu, tāpēc cerības mazas, bet ja nu tomēr.