Vasara un dūmi

Dokumentālā filma "Kurts Fridrihsons". Kā bija jācenšas, lai par tik interesantu un talantīgu personību radītu tik garlaicīgu un vāju filmu?

"Šobrīd jūs esat Latvija."

"Sarkanais mežs" krietni labāks, nekā bija cerēts, skaudrs, lakonisks.
Tas, ka mums ir tik daudz labu aktieru, vienmēr iepriecina, bet Jēkabs Reinis šoreiz ir īpašs. (Atradu "Zītaru dzimtā" epizodi, kurā Jāņa Reiņa spēlētais Miķelis dodas karā, tā pati stāja... laiks ir tik nežēlīgs.)

"-You lived so long you lost your filter.
- Never realized I had one.”
Aktieris - Īstvuds ("Narkodīleris" / "The Mule") joprojām ir pats dziļdomīgākais vientuļnieks prērijā, ar katru filmu kļūstot viedāks un trauslāks, un katrs skatiens un vārds ir vietā ne tāpēc, ka tāds jau viņš ir, bet tāpēc, ka liels aktieris.
Tomēr nesaprotamu iemeslu dēļ Īstvuds nav nominēts. No nominētajiem - Viljams Defo ("Pie mūžības vārtiem" / "At Eternity's Gate").

Aktrise - Olīvija Kolmane, kura pirms dažiem gadiem bija satriecoša, bet nenovērtēta "Tiranozaurā". Aktrise otrā plāna lomā - Emma Stouna, bez viņu saspēles Kolmanes loma nebūtu tik iespaidīga, jo viņas abas ir kā otras spoguļattēls mazliet greizā spogulī, kaut varētu būt arī māsas vai māte un meita, bet tad tas būtu cits stāsts, jo nebūtu tā jānoņemas ar trušiem.
Arī vieglu apreibuma sajūtu radošais "zivs acs" objektīva leņķis var atbilst gan uz kājām nestabilās karalienes skatiena leņķim, gan favorītes Abigeilas galma spožuma aizmiglotajam skatpunktam.

Labākā filma - "The Favourite", bez kuras šīgada Oskaru raža būtu ļoti bēdīga, tā izceļas kā profesionāla augstākās klases konditora veidota torte starp namamāšu sačubinātām bulciņām - sākot ar kameras plato leņķu radīto vienlaicīgas klaustrofobijas un plašuma ilūziju, pazaudējot vientuļos mazos cilvēkus milzīgajās telpās, līdz tēmu daudznozīmībai - spēlējoties ar 17.gs. holandiešu gleznu, 18.gs. britu galma un mūsdienu politikas tēmu tekstūrām un ieskatoties aiz oderes varai, kurā šoreiz nevis testosterona, bet estrogēna pārpilnība.
Sev tik īpašo dzīvnieku tēmu Lantims šoreiz lakoniski reducējis tikai līdz dažām alegorijām - katram, atbilstoši savai samaitātības pakāpei, ļauts minēt, kāpēc karalienes favorīti ir truši, bet premjerministra - pīles. Vēl tērpi, dekorācijas un grims - absurdi, komiski, skumji, un tieši tādās proporcijās, lai gribētos vēl, piemēram, ilgāk apbrīnot karalienes karavadones bruņas.
Un visam caurvijus ironiski bezcerīgais: "We must fight for… what we fight for".



Operators - Robijs Raiens ("The Favourite"), pievilcīgās dabiskās gaismas atklātajā nepievilcīgajā pasaulē viņa kameras horeogrāfiskās kustības ir kā nebeidzamu patīkamu pārsteigumu straume.

Filma svešvalodā - Pāvela Pavļikovska "Aukstais karš" / "Zimna wojna". Dekoratīva sterilitāte nav tas, kas man patīk kino, bet šoreiz, jo īpaši noslēguma epizodē, ir tā kino bauda un vilkme, kādēļ vispār vērts skatīties kino. Arī neizpratne par stāsta fragmentārismu pazuda, saprotot, ka scenārijs veidots kā šķirstot vecāku fotoalbumu. Telpu starp spilgtajiem momentuzņēmumos fiksētajiem mirkļiem - būtībā visu viņu dzīvi - nākas aizpildīt minot un iztēlojoties pašai.

Lieliski latviešu režisora Laura Beinerta komēdiju skeči

https://www.youtube.com/user/laurisbeinerts/videos

"Eksperts"

"Kondoru kalve" ironiski, lakoniski un aizraujoši vēsta par pasauli - gan reālo, gan mākslā un domās pašradīto - kā dīvainu, mīklainu un skaistu vietu. Fišera izstādē gan tā skatāma vēl tikai šodien, un "Splendid Palace" bija tikai pirmizrādes seanss, bet, cerams, tiks rādīta vēl.

Ferrantes grāmatas īsti nepārliecināja, bet seriālā iekritu kā akā, kaut gribēju tikai brītiņu pa diognāli paskatīties. Grāmatās kļuva pārāk apgrūtinoši izsekot daudzajiem personāžiem un viņu vārdiem un iesaukām, tādēļ jaucu viņus vietām un apnika šķetināt pašas neuzmanības radītos labirintus. Filmā būtiskais nav vienkāršots, bet personāži tik spilgti, ka sajaukt nav iespējams, sajūsmināja gan mazo, gan lielo meiteņu tēlotājas un itāļu nevainojamā proporciju izjūta pat Neapoles netīrībā un nabadzībā.

"You read me."

Smalkas kleitas, saindētas dzīves, ziloņkaula grīdas, zirnekļi burkās un bailes no sevis un citiem, griežoties ventilatoriem un īstajos brīžos skanot Led Zeppelin. Ja gribas pilnīgu aizmiršanos tumšā trillerī, ļoti iesaku "Sharp objects" - spriedzi septiņu stundu garumā notur un audzē daudz labāk kā 99% kinoformāta trilleru. Pēdējās trīs sērijas gan labāk neiesākt pārāk vēlā vakarā, jo pārtraukt skatīšanos gandrīz neiespējami.
Un par tādām ainām kā Emijas Adamsas un Teilora Džona Smita saruna krogā lūst sirdis un piešķir "Emmy".

Current Music: Led Zeppelin "What is and what should never be"

Kultūrpolitikā pēdējā laikā tik populārās identitātes politikas kariņi plosās arī kino industrijā - Skārleta Johansone neesot pietiekami trans, lai drīkstētu spēlēt transpersonu, un Džeks Vaithols neesot pietiekami gejs, lai spēlētu geju.
Centīgie kultūrrevolucionāri tomēr nav gana progresīvi - lai nonāktu līdz pilnīgai konskvencei, būtu jāpieprasa, lai dakterus spēlētu tikai dakteri, slepkavas iekvotētu slepkavu lomās, bet aktieri drīsktētu pretendēt tikai uz aktieru lomām, ja filma vēstītu par aktieru dzīvi un darbu.

https://www.independent.co.uk/arts-entertainment/films/news/scarlett-johansson-trans-gender-dante-tex-gill-rub-and-tug-movie-a8446581.html
https://www.theguardian.com/commentisfree/2018/aug/15/jack-whitehall-gay-disney-queer-erasure

"Reizēm man izdodas būt laimīgam kā šovakar, kad esmu izstiepies Bigsaras liedagā pelēkā, maigā krēslā, kad no klinīm atlido roņu tālais kliedziens un pietiek pacelt galvu, lai ieraudzītu okeānu. Es tajā klausos ļoti uzmanīgi, un man vienmēr rodas pārliecība, ka beidzot atminēšu kodu, ka tūlīt sapratīšu, ko man gandrīz dedzīgi pūlas pasacīt un paskaidrot neatlaidīgie, nebeidzamie krasta bangu čuksti. [..]
Es neesmu zaudājis vērtības, esmu izpildījis savu solījumu un turpinu. Esmu kalpojis Francijai no visas sirds, jo Francija ir vienīgais, kas palicis no manas mātes, ja neskaita mazu pases fotografiju. Es rakstu arī grāmatu, esmu taisījis karjeru un ģērbjos Londonā - kā solījis, kaut arī man riebjas angliskais piegriezums."

Viens no literatūras visskaistākajiem stāstiem par beznosacījuma mīlestību. Lietuvā dzimis, Francijā audzis ebreju puisis - Romāns Kacevs, vēlākais kara lidotājs, diplomāts un rakstnieks Romēns Garī un Emīls Ažārs stāsta par iedvesmu dzīves rītausmā, ko var dāvāt tikai ļoti mīlošs cilvēks. Iedvesmu ticēt un rakstīt, ka konkrētā un vispārinātā māte un valsts var būt neērta, apkaunojoša, pazemota un lupatās, bet tas neko nemainīs. Šarlote Geinsbūra emocionālās māmiņas lomā ir brīnišķīga un noteikti būtu bezgala sašutusi par dēla vēlāko secinājumu: "Ar mātes mīlestību dzīves rītausmā tiek dots solījums, kurš nekad netiek izpildīts."



Starp citu, Garī reiz uzaicinājis uz dueli Klintu Īstvudu, kurš no piedāvājuma atteicies.
Gandrīz 60 gadu vecumā Garī izlēma kļūt par jauno rakstnieku Emīlu Ažāru, kuram kāda starpgadījuma dēļ nācies mukt uz Brazīliju, no kurienes izdevēji saņēma it kā Ažāra sūtītus manuskriptus. Tie paši kritiķi, kuri rakstīja, ka Garī kļuvis apnicīgs un radoši impotents, slavēja jaunā rakstnieka Ažāra talantu un vēlreiz piešķīra viņam Gonkūru prēmiju. Tikai pirmsnāves vēstulē Garī atzinās, ka viņš ir arī Ažārs.

Viena no MeToo kampaņas aktīvistēm Azija Ardžento, izrādās, pirms gada par 380 tūkstošiem dolāru nopirkusi klusēšanu septiņpadsmitgadīga puiša seksuālas izmantošanas lietā.
https://www.nytimes.com/2018/08/19/us/asia-argento-assault-jimmy-bennett.html

Te intervija ar viņu pirms pamācoša priekšlasījuma Eiropas Parlamentā.
http://www.euronews.com/2018/03/08/asia-argento-breaking-the-silence
Liek aizdomāties par to, ka nekad neuzzināsim, cik un kādu, īstu un viltus klusēšanu tika nopirkts MeToo ēnā.

Dokumentālā materiāla par Ingmaru Bergmanu visai pavirša kompilācija, nespējot izlemt, vai fokusēties uz pikantām detaļām - sākot ar daudzajām mīlas attiecībām un nodokļu skandālu, beidzot ar iesmīkņāšanu par iespējamām diagnozēm un neciešamo uzvedību teātrī laikā, kad pēc 24 gadu laulības un daudz ilgākas mīlestības mirst viņa pēdējā sieva, vai tomēr uz ģenialitāti un dēmoniskajām darbaspējām.
1957.gadā, kurš izvēlēts, kā filmas smaguma centrs, notiek sešu Bergmana darbu pirmizrādes - divām no viņa izcilākajām kinofilmām "Septītais zīmogs" un "Zemeņu lauks", vienai televīzijas filmai, divām teātra izrādēm un vienam radioiestudējumam, paralēli vēl citi darbi, attiecības ar četrām sievietēm un kuņģa čūlas ārstēšana slimnīcā. Tas esot laiks, kad Bergmans izlēmis, ka sirdsapziņas mokas par piekrāptām attiecībām jau kļuvušas par koķetēriju, tāpēc nolēmis šo koķetēriju izbeigt, bet toties filmās būt pavisam godīgs un perfekts. Filmās viņš tiešām par sevi un sev būtiskajiem eksistenciālajiem jautājumiem izstāsta daudz vairāk kā intervijās, izņemot vien interviju, kurā viņš, jau pāri 80 gadiem, kopā ar Erlendu Josefsonu izsmej sevi kā divus vecus dinozaurus, kuriem sasodīti veicies dzīvot dinozauru laikmetā, un liek intervētājai mazliet iemīlēties.
Šogad, vēlreiz noskatoties gandrīz visas Bergmana filmas, pārsteidza, ka iepriekšējās skatīšanās reizēs neesmu pamanījusi tik daudz no būtiskākā, kaut vai to, cik ļoti mīloši un saprotoši viņš caur kameru skatās savos aktieros, jo filmās iemūžinātajā Bergmana ieinteresētajā skatienā viņi kļūst tik skaisti, kā nekad un nekur citur.

Ļoti gribētos zināt, ko Ingmars Bergmans teiku par šo laiku. Klusētu? Ironizētu? Runātu skaidru valodu? Intervijās viņš nekad nebija caur puķēm runātājs, un mīlēts arī nebija, bet ļoti cienīts un bijāts gan.
Bergmana simtgadei par godu Filmu institūts (tas pats, kura vadītāja draud 2020.g. finansēt tikai sieviešu radītu kino) finansējis sešas "Bergman Revisited" īsfilmas, kurās daudz formālu satura atsauču un vāju formas atdarinājumu gaismās, ēnās un tuvplānos, bet līdz garam un pat ne burtam netiek. Savukārt filmu apskatnieki aizrunăjas līdz tam, ka Bergmana filmu tematika vairs neesot aktuāla, un, piemēram, triloğija par Dieva klusēšanu esot pubertāla.

Lietuviešu filma "Emīlija no Brīvības alejas". Filma viduvēja un patētiska, bet caurviju jautājums uzdots meistarīgi - cik liela nozīme brīvības idejas paušanā ir paudēja personībai? Vai nodevēja un gļēvuļa sludinātā brīvība kļūst nevērtīga un nožēlojama? Neliels spoileris - filmas galvenā varone Emīlija kā lielāko dārgumu glabā burtnīcu ar poēmu brīvībai, kuru atradusi pie sava nošautā tēva, līdz uzzina, ka poēmu sarakstījis nevis tēvs, bet viņa nodevējs un slepkava.
Varbūt mazie bērniņi krustcelēs un kangar-tu-pats-esi-varonis-tautai ir tiešām vispatiesākā vēlēšanās nomazgāties, kuru tīrajiem nesaprast?

Rolands Kalniņš uz Kannu jahtu fona: "Zināt, es jūtu gandarījumu, bet tas nav par tā laika aizliegumu, jo mums kaut kāds sarūgtinājums bija, bet tolaik es jutos labāk nekā tie cilvēki, kas realizēja aizliegumu."
Kur iemācās tādu gaišumu un mieru?
Neprotu nedusmoties, domājot par viņa sakropļotajām un nenotikušajām filmām, kuras nozaga mums visiem.

http://straume.lmt.lv/lv/filmas/latvijas-filmas/rolands-kalnins/1000732

The full ape scene from Ruben Ostlund's 'The Square'

Paskatījos, kam krievi piešķīruši "Zelta ērgli" gadā, kad ir tiešām daudz laba krievu kino, izrādās - stāstam par pašaizliedzīgajiem padomju kosmonautiem "Salūts -7"/"Салют-7". Nominēta bija arī cita varonīgo kosmonautu filma "Pirmie kosmosā"/"Время первых". Zīmīgi, ka ideoloģiski abās filmās notiek lielīga mērīšanās ar amerikāņiem, bet kinovalodas ziņā tās ir pilnīga padošanās viduvējākajiem Holivudas piemēriem, pat daži vārgi mēģinājumi stāstu krieviskot, dzerot šņabi kosmosā, neko daudz nelīdz.
Savukārt "Nikas", kuru pasniegs 1.aprīlī, nominantos bez Zvjaginceva, Hanta, Hļebņikova u.c. filmām ir arī Pāvela Čuhraja brutāli nevīžīgais stāsts "Aukstais tango"/"Холодное танго" - par ebreju čekista Maksa un vieglas uzvedības leišu nacionālistes Laimas mīlas-naida spēli 40.-50.gadu Lietuvā. Var tikai priecāties, ka Čuhrajs šādu vēstures tulkojuma dāvanu nepasniedza Lavijai un pat izvēlējās neitrālāku nosaukumu kā darba varianta "Baltijas tango".

Filma - "Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā"/"Three billboards outside Ebbing, Missouri".

Aktrise - Frensisa Makdormanda, tāpēc, ka šogad tiešām pati, pati labākā.


Aktieris - Daniels Dejs Lūiss, tāpēc, ka labākais, vienmēr, joprojām ir spēkā viņa Tomāšam "Nepanesamajā esības vieglumā" teiktais: "Tu esi kiča pretstats. Kiča valstībā tu būtu briesmonis." Lūisa smalkais dāmu modists ir tikpat īsts kā naftasvīrs, bokseris, Linkolns vai jebkurš cits no viņa tēliem.


Aktrise otrā plāna lomā - Leslija Menvila "Neredzamais pavediens"/"Phantom thread", mūždien klātesošas vientulības baisi skumjā personifikācija.

Aktieris otrā plāna lomā - Sems Rokvels "Three billboards outside Ebbing, Missouri", sasodīti pārsteidzošs izraisīto antipātiju un simpātiju amplitūdā.

Režisors - Mārtins Makdona "Three billboards outside Ebbing, Missouri", bet tā kā viņš nez kāpēc nav nominēts, tad Pols Tomass Andersons par lieliski noformēto izsalkuma un attiecību ēdienkarti "Phantom thread".

Filma svešvalodā - Andreja Zvjaginceva "Nemīlestība"/"Нелюбовь".

Oprerators - Hoits van Hoitema "Dunkirk".

Oriģinālmūzika - Sufjans Stīvens "Sauc mani savā vārdā"/"Call me by your name".

P.S. To, ka nav nominētis neviens no "Staļina nāve"/"The death of Stalin" aktierdarbiem, citādi, kā ar ideoloģiskiem apsvērumiem, nav iespējams izskaidrot.

Izcila komēdija nevainojamā temporitmā no pirmās līdz pēdējai filmas sekundei. Gluži kā Harmsa "Vecenē" bailes glūnoši velkas līdzi un var izlekt no jebkura kakta jebkurā brīdi, tāpēc jāsmejas, jāsmejas, kaut vai aiz bailēm. Padomju funkcionāri - Stīva Bušemi Hruščovs, Saimona Rasela Bīla Berija, Džefrija Tambora Maļenkovs - ir tieši tik pelēki un krāšņi, lai ne mirkli nešķistu, ka viņu zirnekļu cīņas varētu nospēlēt tikai krievi. Jo krievu lielākā atļaušanās šājā tēmā diemžēl ir un paliks Mihalkova torte Staļina purnā, par kuru viņam nāksies maksāt ilgi un gauži.

Kāds antropologs, apspriežot Ditals Lūriņas spēlēto tēlu izrādē "Dziļā, skumjā jūra", vairākkārt šņaukājas par sīkajām baltās sievietes problēmām.
Labi vismaz, ka viņam aiztaupīts vairāk nicīguma, jo izrādes nosaukums gana plašs un ietverošs, būtu taču baisi, ja sauktos tik lakoniski kā Brando stāsts par vīrišķību "The Men" vai divtulībā aprobežoto Trentiņāna un Emē "Un homme et une femme".
Starp citu, kā nez augstākminētās filmas varētu pārdēvēt jaunrunas skaņās, lai modernajam, visu un visus iekļaujošajam skatītājam nav kauns tādu arhaismu skatīties?

Current Music: Francis Lai - Plus Fort Que Nous

Gada labākā aktrise Frensisa Makdormanda skaudrā filmā par neizturamām sāpēm un dusmām, ļoti spēcīgs smieklu un aizturētu asaru kokteilis.