Vasara un dūmi

Dēls Vitjka Ķiploks - nošņurcis negantnieks, tēvs Ļoha Dūrējs - invalidizēts bijušais zeks un viņu abu ceļš. Serebrjakovs esot piekritis šajā filmā filmēties bez samaksas, un var tiešām redzēt, ka daļa no atalgojuma ir izcilas spēles un dauzīšanās prieks, viņa un Tkačova saskatīšanās kadru dēļ vien vērts filmu skatīties.
Daži kritiķi jau dēvē divdesmitpiecgadīgo režisoru Hantu par krievu Tarantīno.

"We rip out so much of ourselves to be cured of things faster than we should that we go bankrupt by the age of thirty and have less to offer each time we start with someone new. But to feel nothing so as not to feel anything - what a waste!"

Īstā filma ziemeļu janvārim - juteklisks stāsts par pirmās mīlestības vasaru, pieaugšanu un nepiepildāmām alkām pavedinošas mūzikas pavadījumā.

Gvadanjīno pēc vītuši blāvā "A bigger splash" atguvis maigi uzstājīgo enerģētiku, kas padarīja īpašu viņa "I am love".

Current Music: Sufjan Stevens - Visions of Gideon

Neparasti harmoniska darbadiena - vēl nav iešūpojušies visi gaņģi, tāpēc paspēju gan ilgas "darba" pusdienas ar kolēģiem, gan laicīgi pārrasties mājās un turpināt baudīt vakar nepiebeigto šampānieti un "Black mirror" ceturto sezonu.
Atklāju, ka neesmu redzējusi arī vienu no otrās sezonas filmām - to par paštaisīto vīru. Tiešām ceru, ka transhumānisti pirms kā tāda piedāvāšanas masu patēriņam, veiks pamatīgu risku analīzi. Jo, piedāvājot to brīvā tirgū šūpīgu hormonu vadītām būtnēm, sekas varētu būt neprognozējamas. Varbūt arī es tādu prātīgu lelli iekārotu nepilnu nedēļu mēnesī, jo ērtāk taču, nekā pms laikā saskaņoties ar reālo vīru. Lellim var likt pusi dienas sēdēt guļamistabā vai uzstumt bēniņos, pārējā laikā viņš dara, ko liek, un pat ar bērnkopību ir savietojams, vienvārdsakot, kārtīgas feministes sapnis.
Tikai tās skumjās acis, to dēļ man nav suņa un laikam arī leļļvīra nebūtu.

How to fake like you are nice and caring person -

Magnolia

"Borgs un Makinrojs"/"Borg" - filma par slavenāko zviedru tenisistu Bjērnu Borgu. Sverirs Gudnasons ir patiešām fantastisks Borga lomā, un arī laikmeta attēlojums ļoti ticams - paziņa, kurš ir sens Borga fans, teica, ka skatījies filmas fragmentus un gaidījis, kad tad beigsies dokumentālie kadri un sāksies filma, līdz sapratis, ka nekas no redzētā nav dokumentāls.




"Kraukļi"/"Korparna" - dziļi tumša filma par sevi nīstošiem cilvēkiem bez ticības un cerībām vientuļos laukos. Ja Ingmars Bergmans lauku saimniecības būtu nīdis tikpat ļoti kā mācītājmājas, tad noteikti būtu uzfilmējis ko līdzīgu.




"Nezināmais kareivis"/"Tuntematon sotilas" - Veines Linnas slavenā romāna trešā ekranizācija. Stāsts par Turpinājuma karu 1941.-1944.g. un somu vīriem tajā. Secināju, ka Maimas Grīnbergas tulkojums ir ļoti izlutinājis, jo zviedru tulkojumā daļa kolorīta bija pazudusi. "Nezināmais kareivis" ir viena no Zviedrijā skatītākajām pēdējo nedēļu filmām, kaut varētu šķist, ka kuram gan Ziemsvētku gaidīšanas laikā interesē politnekorekta filma par kaimiņvalsts spēku, smiekliem un izmisumu.

Kannu kinofestivāla laureāti, Rūbena Estlunda filmu "The Square" tagad rāda arī Rīgā, tiešām iesaku - izcils kino un, izrādās, savā ziņā pravietisks stāsts.
Sarkastiskā filma sākas ar epizodi, kurā pie pils tiek brutāli demontēta sena statuja, lai dotu vietu tukšam četrkantainam laukumam - "vietai humānām vērtībām, brīvai zona, kur valda uzticēšanās un rūpes".
Pēdējo pāris nedēļu laikā pāris norūpējušies personāži, kuri šoreiz darbojas ārpus filmas, bet tikpat labi iedomājami arī kā Estlunda filmas varoņi, nākuši klajā ar aicinājumu Zviedrijas kungam un karalim Kārlim Gustavam demonstrēt sekošanu līdzi laikam un beidzot taču novākt grieķu mitoloģijas tēlu skulptūras, kuras atrodas pie reālās Stokholmas pils un izplata "varmācības un nevienlīdzības vēsti".




Vēl oriģinālākas vasaras sākumā bija citas aktīvistes, kuras, demonstrējot nepatiku pret zirgu statuju mugurās sēdošajiem patriarhiem, galopēja pa vecpilsētas ielām, pašas tēlodamas zirgus.

https://www.youtube.com/watch?time_continue=12&v=zXnzCqZLX2o

Vīlos Agneškas Holandas "Pokot (Spoor)". Vai tās ir bailes savu vēstījumu nepaust pietiekami skaidri, kas liek taisnas un bargas tiesas spriešanai atvēlēt neproporcionāli lielu filmas daļu? Končalovska "Рай (Paradise)" tas pats - puse filmas laika atvēlēta stāstam, otra puse burtiskai šķirošanai, kuru sūtīt uz debesīm, kuru uz elli. Agrāk viņu filmās šādu baiļu nebija.

Dāvidu Denciku "Top of the lake" otrās sezonas pirmajās sērijās pat neatpazinu, tik lieliski, lieliski pretīgs.

Džeinas Kempiones filmas kopš "The Piano" bijušas vārda labākajā nozīmē feministiskas, bet šajā Kiwi noir gabalā viņu vairāk par vīriešiem, kuri nīst sievietes, interesē tas, ko sieviete nodara sievietei, tajā skaitā arī pati sev.

"Top of the lake" jaunā sezona ir tikpat aizraujoša kā iepriekšējā, arī scenārijs tikpat distancēti skarbs un ironisks. Īpaši iepriecināja pirmās sērijas epizodes, kurās pie progresīvajiem, tolerantajiem vecākiem viesojas revolucionārais alu cilvēks, Kidmena dažreiz ir tik izcila aktrise.

Otra gaidītākā šīgada filma, kura patiks tiem, kuriem te ļoti patika Rūbena Estlunda iepriekšējā filma "Tourist" ("Force Majeure") un vēl vairāk tiem, kuri atceras senāko "Play".
Filmas galvenais varonis ir modernās mākslas muzeja direktors , kura jaunākais projekts ir mākslas darba ""The Square" - vieta humānām vērtībām, brīva zona, kur valda uzticēšanās un rūpes" izstādīšanu un reklamēšanu. Ceļā uz darbu viņu aplaupa, un vēlāk viņš kopā ar kolēģi dodas uz nemīlīgu priekšpilsētu, lai atgūtu nozagto maku un telefonu. Pamācoši iztēloties šīs divas sižeta līnijas izstādes anotācijas kontekstā, lai vēlāk varētu salīdzināt savu fantāziju ar to sapulču un prezentāciju cilvēka antropoloģiju, kuru piedāvā Estlunds.
Brīžam mazliet atgādināja "Nocturnal animals", tikai šoreiz varonis ir vīrietis, kurš vairs pat netic, ka aiz glītiem papīrīšiem varētu būt konfektes, nevis mulāžas (zīmīgi, ka Estlunda filmu vīrieši ar katru filmu kļūst tramīgāki, kaut "Tourist" šķita, ka tramīgāk jau vairs nevar).
Sākumā zālē ļoti daudz omulīgu, sevi un sabiedrību atpazīstošu smieklu, bet tie pieklust, un filmas otrajā pusē zāle ir klusa, gribas tikai ielīst dziļāk krēslā un satīties jakā. Filma iedarbojas ļoti brutāli, lai arī patiešām brutāla ir tikai viena epizode.
Zviedru kritiķi raksta, ka sižets esot iepriekš neparedzams, un tas lieliski ilustrē vienu no filmas galvenajām tēmām - cēloņsakarību neapzināšanos.
Filmai piestāvētu apakšvirsraksts "Swedish beauty", bet tas būtu pārāk atklāti, un kopš "Play", kura tika gan godalgota, gan lamāta par nekorektumu, Estlunds kļuvis daudz slīpētāks, un vairs neļauj mūžīgi aizvainotajiem tik vienkārši noformulēt, par ko pienāktos uzmest lūpu.

"-You shouldn't keep him in the closet.
-He's too horny and hungry to stay there."

Somijas armijas leitnants Tuoko Laksonens pēc kara sāk zīmēt erotiskus zīmējumus ar vīriešiem dažādās uniformās. Zīmējumus viņš paraksta ar pseidonīmu Tom, jo homoseksualitāte un attiecīgu materiālu izplatīšana Somijā ir krimināli sodāma. Bildes patīk arī viņa draugiem, un brīdī, kad vajadzīga nauda, rodas ideja tās pārdot ASV. Tā rodas Tom of Finland - elks Kalifornijā, identitāti slēpjošs Somijā, pats par nevērtīgiem atzinis visus tos zīmējumus, uz kuriem viņam nestāvējis.
Filma bez pārlieka patosa, kā ar sēpiju tonēta, bet laikmeta ainas ļoti interesantas un filmas varoņu portreti nokrāsās bagātīgi - no visu ieinteresētības pakāpju skatieniem vien varētu izveidot niansēs krāšņu katalogu.
Pēcgaršā pārdomas par īsto laiku un vietu, jo laiks, kurā Toms bija elks, laikam gan varēja būt tikai tieši tad un tur, tagad viņam visdrīzāk pārmestu ķermeņa objektivizēšanu (jeb to pārmet tikai sieviešu attēlotājiem?) un toksisku maskulinitāti.



Ilustrācija ļoti maiga, lai cibas čekistam aiztaupītos stučīšana par geju porno izplatīšanu.

Filma, kuras dēļ vērts turpināt skatīties kino - stāsts par "telefonos dzīvojošu" nemīlētāju attiecību četrstūri, kurā burtiski katrs kadrs ilustrē filmas nosaukumu.
Pēc "Leviatāna" šķita, ka skarbāk vairs nevar, bet, izrādās, var, un domas un formas skaidrībā Zvjagincevs atkal pārspējis pats sevi.
Sižets sākotnēji it kā tipiski melodramatisks, tikai laimes un sapratnes gribētāji filmā pārcelti nevis no prinčpasakām, bet no Krievijas sadzīves realitātes šoviem. Un puika, kurš perifērijā bijis klātesošs visās Zvjaginceva filmās, šoreiz pēkšņi nokļūst realitātes drāmas centrā, jo viņš pazūd, un neviens pat īsti nezina, kad viņš pēdējoreiz bijis mājās...
Tiek rakstīts, ka filma esot alegorija par Krieviju vai varbūt pat par Krievijas un Ukrainas "šķiršanos", bet šoreiz konkrētība ir tik caururbjoša, ka izsaka vairāk par jebkuru alegoriju - kaut vai tas, ka visvairāk glāstu filmā tiek skārienjūtīgajiem telefoniem.
Lieliski aktieri, vienu no četrstūra stūriem spēlē Andris Keišs.

Olivera Stouna kino patoss vienmēr asociējies ar viņa varoni "Salvadorā" - privātās un sociālās attiecībās šmucīgu puisi, kurš jūtas kā amerikāņu sirdsapziņa. Šoreiz īpaši pacenties, baltmazgājot nomelnoto Putinu.

http://www.imdb.com/title/tt6840134

- "Joan? How did it feel to be the most beautiful girl in the world?"
- "It was wonderful. The most joyous thing you could ever imagine. And it was never enough… Well, what about you? How did it feel to be the most talented girl in the world?"
- "Great. And it was never enough."

Stāsts par sešdesmito gadu Holivudu, filmas "What Ever Happened to Baby Jane?" uzņemšanu un divu lielu aktrišu Džoanas Krofordas un Betas Deivisas darbu un skandāliem. Abas savulaik vienlīdz skaistas, talantīgas un slavenas, abas vainotas nešpetnā dabā un pārliekā alkohola lietošanā, abas adoptējušas vairākus bērnus, abu meitas sarakstījušas viņas apsūdzošas grāmatas. Par viņām Olīvija de Hevilenda (Melānija Vilksa no "Vējiem līdzi"), kura joprojām esot pie pilna saprāta un dzīvojot kaut kur Francijā, saka: "They hated each other, and we loved them for it."
Sākumā šķita, ka stāsts tikai par divām beibīdžeinām - meitenēm, kuras tā arī nekad nepieaug, bet izvērtās vispārinājumā par prasīgumu un nežēlību pret sevi un citiem, šaubām, novecošanu un sieviešu (bet ne tikai) tiesībām būt negantām.
Melnbalti rekonstruētie "What Ever Happened to Baby Jane?" filmēšanas un tolaiku televīzijas šovu fragmenti ļoti tuvi oriģinālam, īpaši tie, kuros Deivisa/Sarandona. Sarandonai arī vairāk paveicies ar ārējo līdzību un vitalitāti, viņai filmā tiešām ir Deivisas acis, zemā balss un dēmoniskie smiekli.
Kārtējo reizi pārliecinājos arī par kino māņu dabu, jo iepriekšējos priekšatatos Deivisa tiešām bija un palika tik veca kā filmā, bet tagad paskatījos interviju ierakstus un, izrādās, vēl padsmit gadus vēlāk viņa ir izskatījusies jaunāka kā Baby Jane. Varbūt ar laiku viņa lika lietā raganu zintis, par kuru piekopšanu viņu visu citu negantību starpā apsūdzēja meita.

"Faith is twenty four hours of doubt and one minute of hope."

"Les innocentes" uzrunāja daudz vairāk kā "Ida", ar kuru daudzi salīdzina. Estētiski nevainojama, bet bez sterilitātes un pārspīlēta aprēķina. Daži filmai pārmet gandrīz vai prolaifistu ideoloģiju, bet man daudz būtiskāks par bērnu tēmu šķita atgādinājums, ka paša pārdzīvotais daudz vairāk ietekmē savas pātaru grāmatas nolikšanu malā un pievēršanos realitātei kā teorētiska empātija.

"- Kurā pusē tu esi?
- Savā!"
Logus aizklāj sarkana auduma plakāta ēna, un nogruntēts, pirms brīža gaišs audekls no šīs ēnas pēkšņi kļūst netīrs. Mākslinieka kruķis, kurš pārplēš sarkanā monstra stūrīti, un pēcattēls, no kura nevar izvairīties novēršoties no attēla - Andžeja Vajdas stāsts par gleznotāju Vladislavu Stšemiņski un drosmi būt pašam, bet, kā vienmēr, arī par sevi un savu laiku.
Skatoties jutos kā saņēmusi aizkavējušos vēstuļu sainīti no ļoti īpaša cilvēka, kura vairs nav, jau izsērojusi to, ka jaunas atbildes atrast varēs tikai senajos sūtījumos. Bet viņš izlēmis savu stāstu pabeigt ar izsaukuma zīmi, nevis jautājumu kā pēc "Tatarak" (vienīgā Vajdas filma, par kuru nav skaidrs, kāpēc to vajadzēja uzņemt) un "Valensa. Cerības cilvēks" (neticīgs jautājums, vai viņš pats tam tiešām ticēja tik ļoti).
Intervijās Vajda stāsta, ka galvenajai lomai izvēlējies Boguslavu Lindu, jo meklējis aktieri, kurš arī fiziskā vājumā ir tik vitāls, ka traģiskam stāsta noslēgumam nav iespējams noticēt, pat ja galvenā varoņa dzīves scenārijs jau sen uzrakstīts. Bet tā Vajdas filmās bijis vienmēr - skatītāji zina, kas notiks ar Polijas armijas virsniekiem, ar Robespjēru un Dantonu, ar pretošanās kustības Armia Krajowa puišiem, bet, filmas skatoties, to aizmirst, un zināmais izrādās tikai daļēji patiess, jo viņu vitalitāte nebeidzas ne ar likteņu, ne filmu pēdējiem kadriem.

Britiska Falladas "Cilvēks mirst vientulībā" ekranizācija, filma nav nevainojama, bet Emma Tomsone un Brendans Glīsons gan.

Norvēģu kino spēlējas ar vēsturi un iespējamu nākotni:
"Karaļa nē" ("Kongens nei") - trīs dienas 1940.g. aprīlī un Norvēģijas karaļa Hokona atbilde vāciešiem,
"Okupēta" ("Okkupert") par Krievijas okupētu Norvēģiju kaut kad nākotnē. Otrajā biedējoši daudz atpazīstamu detaļu (eirobirokrātu pielietojums, neaizskaramie nelegāļi, kompromisu pāris stundu spožums un tam sekojošs posts). Zosādu radoša Dapkunaite naivās varas pārstāves, Krievijas vēstnieces lomā, scenārija idejas autors Jū Nesbē. Turpinājums sekošot jau šogad.

https://www.youtube.com/watch?v=J9UD2UzZfLg
"the Russian government has kindly agreed to assist Norway"

"I'm just a backup."

Vīrs ar uzrautiem pleciem un piesardzīgu skatienu atgriežas pilsētā, kurā zaudējis visu.
Mana 2016.g. amerikāņu filmu favorīte, raupja, pieklusināta un sīksta, neatstājas ļoti ilgi. Bauda skatīties, kā Keisijs Afleks, kura iepriekšējās lomas varētu nospēlēt gandrīz jebkurš cits aktieris, pēkšņi kļuvis tik sasodīti lielisks.

"Our world is a lot less painful than the real world."

Viena no labākajām gada filmām. Stāsts stāstā, kuru var tulkot neskaitāmās versijās, sākot ar relīzēs rakstīto, ka stāsts par smalku galeristi, kurai bijušais vīrs atsūta vēl nepublicētu, pagātni atgādinošu romānu.
Mana tulkojuma versija - stāsts par pārsātinātību, kad rutinēta dzīve un sterilas kiča mākslas provokācijas vairs nesniedz apmierinājumu. Nakts dzīvnieku alkas pēc brutālākas, "īstākas" dzīves un cilvēkiem, piedzīvojumu kāres pašapmierināšana dīvānā vai vannā ar grāmatu vai filmu, lai justos mazliet dzīvāks, neizejot no komforta zonas.
Lielisks Maikls Šenons tēvišķa policista lomā un Lora Lineja kā vieda māmiņa.
Šķita, ka Tomu Fordu tomēr nesauks par sieviešu nīdēju tik bieži kā Kronenbergu vai Linču, tomēr kāds jau pamanījies paust, ka filma manifestējot toksisku maskulinitāti.