Vasara un dūmi - "Pēcattēls" / "Powidoki"

"- Kurā pusē tu esi?
- Savā!"
Logus aizklāj sarkana auduma plakāta ēna, un nogruntēts, pirms brīža gaišs audekls no šīs ēnas pēkšņi kļūst netīrs. Mākslinieka kruķis, kurš pārplēš sarkanā monstra stūrīti, un pēcattēls, no kura nevar izvairīties novēršoties no attēla - Andžeja Vajdas stāsts par gleznotāju Vladislavu Stšemiņski un drosmi būt pašam, bet, kā vienmēr, arī par sevi un savu laiku.
Skatoties jutos kā saņēmusi aizkavējušos vēstuļu sainīti no ļoti īpaša cilvēka, kura vairs nav, jau izsērojusi to, ka jaunas atbildes atrast varēs tikai senajos sūtījumos. Bet viņš izlēmis savu stāstu pabeigt ar izsaukuma zīmi, nevis jautājumu kā pēc "Tatarak" (vienīgā Vajdas filma, par kuru nav skaidrs, kāpēc to vajadzēja uzņemt) un "Valensa. Cerības cilvēks" (neticīgs jautājums, vai viņš pats tam tiešām ticēja tik ļoti).
Intervijās Vajda stāsta, ka galvenajai lomai izvēlējies Boguslavu Lindu, jo meklējis aktieri, kurš arī fiziskā vājumā ir tik vitāls, ka traģiskam stāsta noslēgumam nav iespējams noticēt, pat ja galvenā varoņa dzīves scenārijs jau sen uzrakstīts. Bet tā Vajdas filmās bijis vienmēr - skatītāji zina, kas notiks ar Polijas armijas virsniekiem, ar Robespjēru un Dantonu, ar pretošanās kustības Armia Krajowa puišiem, bet, filmas skatoties, to aizmirst, un zināmais izrādās tikai daļēji patiess, jo viņu vitalitāte nebeidzas ne ar likteņu, ne filmu pēdējiem kadriem.