Vasara un dūmi

"Melānijas hronika" ir lielisks kino. Baidījos, ka pārāk asociēsies ar ģimenes stāstiem un šalli pieraudāšu par to vien, bet Kairišs un Timoteo ierāva kā akacī. Skatoties aizmirsu personisko, baudīju kā profesionālu, dziļu kino, kur konkrētība un vispārinājums nekonkurē, bet nevainojami papildina viens otru.
Daudz kadru un epizožu, kuras neiespējami aizmirst - cūku lauks, "pobedas" lupata āliņģī, trauslais stāvs uz operas kāpnēm un īpaši noslēgums - tāds smaids, balss un triumfs trīs vārdos.
Bet ja tomēr par personisko - nebiju daudz domājusi un jautājusi par to, kāda bija atgriešanās, jo šķita, ka tas taču tik laimīgs notikums, par kura emocijām viss skaidrs. Atgādinājums par to, kā Latvijā, kur citi baltos žabo jau padsmit gadus ceļ komunismu, atgriežas noplukuši maišelnieki, man šai stāstā bija satriecošākais.

Pašķirstīju jauno krievu seriālu par sešdesmito gadu dzejniekiem, gribēju aizšķirstīt līdz Brodskim, bet pietika ar brīnumu, kā Hamatova spēlē Ahmaduļinu un kaut kādi dīvainīši Vozņesenski un Okudžavu. Sen nebiju skatījusies tik nevīžīgu kino. Bet varbūt tur ir kāda propagandas gudrībiņa, jo smīnošie kgbšņiki uz eksaltētu un pastulbu dzejnieku fona izskatās kā pats miera un kārtības iemiesojums.

- Excuse me... Can I make interview with you?
- Go fuck yourself! You're the last thing I need!

Karš Bosnijā, bosniešu vienība apmaldās miglā, īsa kauja un tai sekojošas peripetijas, kuru rezultātā ierakumā attopas trīs vīri - serbs un divi bosnieši, viens no kuriem vārda tiešā nozīmē guļ uz kājinieku mīnas "made in EU". Dažu cilvēku mērogā izstāstīts stāsts par globāliem politiskiem procesiem, par "neitralitāti" un veltām cerībām, zilo ķiveru rosīgu darbošanos un reportieru patosu. Mānīgi viegli un pat ar humoru filmēta skaudra sāpe tikai dažus gadus pēc kara, kad vēl nebija paralēļu Gruzijā un Ukrainā un naivo pantu iedarbināšanas solījumu citur.
Tik precīzu velto cerību dramaturģiju nebiju redzējusi sen, varbūt pat nekad. Ģeniāls, lakonisks kino.

Kad teicienu "ārpus laba un ļauna" sāka lietot nozīmē, ka ļaunuma nav vispār, ir tikai nepietiekami apgaismots labums? Jūsmošana par teroristu cilvēciskošanu "Dugma: The Button" nesenā kinofestivālā likās tāds īpatnējs gadījums, bet tagad šķirstu laba kinovīra Margēviča grāmatu, kurā čekists un lēģeru priekšnieks Eduards Bērziņš kļuvis par labo Kolimas caru un prasmīgu menedžeri, un jau atkal šī frāze.

"En man som heter Ove"/"Vīrs, vārdā Ūve" reklamēju jau ziemā, bet tagad beidzot ir arī tīklā gan angliski, gan krieviski. Pat trešo reizi skatoties gan izsmējos, gan apraudājos.



Parādījusies arī arāba un psiha krimiķu trešā filma "Flaskepost fra P"/"Vēstule pudelē". Skandināviem laikam nekad neaptrūksies dekoratīvu neliešaktieru, šoreiz Pols Hāgens, kurš pirms tam "Kon-Tiki" spēlēja Tūru Heijerdālu. Filmas filosofiskais apakšjautājums - kā atņemt ticību, īpaši tam, kurš sakās nekam neticam.

Nez kā bija izdevies līdz šim nenoskatīties. Tik lekni, vasarīgi un dzīvi apliecinoši.
Kādam vajadzētu nofilmēt dokumentālu stāstu par toreizējo brīvību un to, kādus ceļus vēlāk staigā Dogmas puiši un meitenes un kādā morālē reizēm sapinas (bet parasti tomēr atkal atpinas).

"I arrived in New York with holes in my socks and holes in my mind. I remember getting drunk, lying down on the sidewalk and going to sleep. Nobody bothered me."

"You want to stop that movement from the popcorn to the mouth. Get people to stop chewing. The truth will do that."

"And it’s been a struggle to try to preserve sanity and a sense of reality taken away from you by success."

Stīvens Railijs no 300 stundu gara Marlona Brando balss ierakstu arhīva radījis ļoti personīgu filmu bez familiaritātes. Skaisti, ka Railijs, tāpat kā Bjorkmans filmā par Ingrīdu Bergmani, parāda pigu tabloīdu nejēdzībām un paziņu runājošo galvu pseidodokumentalitātei, un ļauj pēdējo vārdu pateikt viņiem pašiem savās balsīs.

Current Music: Nino Rota

Tīklā ienācies krievu seriāls "Сын", kura darbība notiek galvenokārt Somijā, un gandrīz visus karstos somu puišus un meitas spēlē latviešu aktieri: Keišs un Āboliņš politiķus, Ķesteris diplomātu, Jarāns un Martinsons policistus, Skrastiņš, Burkovska, Kugrēna un Šmukste sociālos darbiniekus (psihologus?), Alsiņa un Doveika viltus mūķenes.
Sižets - Irinas Bergsetas šausmu sāgas par norvēģu sociālajiem dienestiem mīkstināta versija. Visi aktieri nez kāpēc sevi ieskaņojuši paši. Vienīgais attaisnotais varētu būt Keišs, kuram iemesls ar sievu krievieti mocīties krieviski, par parējiem nesaprotu, bet viņu akcents rada vieglas lēmētības defektu, kas varbūt patiesībā ir efekts.
Patiešām vērts redzēt Ģirta Krūmiņa tramīgo sociālo darbinieku ar sunīti, viņam vienmēr lieliski izdodas apvienot konkrētību un vispārinājumu.

feministisks iniciatīvists

(undertexter var izvēlēties angļu subtitrus)

zviedru naratīvs

Režisors Anti Jokinens, kurš pirms pāris gadiem uzfilmēja Oksanenas "Attīrīšanos", tagad neviendabīgi skarbi un romantizēti ekranizējis arī Katjas Ketu „Vecmāti”. Satriecoša galvenās lomas aktrise Krista Kosonena, kura spēlēja arī Ingelu "Attīrīšanās".

Var strīdēties, vai dāņu kino granddāmas Bīras ekranizētais Le Karrē "The Night Manager" ir labāks vai sliktāks par citām Le Karrē ekranizācijām, bet zīmīgi, ka Bīra nekad nav žēlojusies, ka kāds zvaigznīšaktieris viņai atteicis, vai viņa diskriminēta kino tāpēc, ka ir sieviete.
" I think young women need to stop focusing on changing the men. I think that’s where you get into a dead end. The men need to change the men themselves. And as a woman you can take upon the responsibility for yourself."

"Krigen" / "Karš"
Filmas pirmajā daļā NATO rotas komandieris patrulē un nodarbojas ar "miera misijas" pozitīvo PR Afganistānā, paralēli tam rit viņa sievas un trīs bērnu dzīve Dānijā ar visām ikdienas nebūšanām un ilgošanos. Vēlāk komandiera pavēles rezultātā bojā iet ne tikai talibi, bet arī mierīgie iedzīvotāji, un viņš tiek tiesāts.
Filma bija "Oskaram" nominēto ārzemju filmu pieciniekā.



"Under sandet" / "Zem smiltīm"
Vācu karagūstekņi tūlīt pēc Otrā pasaules kara tiek piespiesti atmīnēt Dānijas rietumu krastu, kur zem smiltīm aprakts ap diviem miljoniem mīnu. Atgādinājums par to, ka karā dodas puikas, nevis vīri.



"Idealisten" / "Ideālists"
Dāņu žurnālists Pols Brinks, kurš vispirms tiek lamāts par sazvērestības teoriju fantazētāju, pēc tam par konfidenciālu materiālu izplatītāju, asoņdesmito gadu beigās-deviņdesmito sākumā atmasko slepenu Dānijas līgumu ar ASV par kodolieroču izvietošanu Grenlandē. Filma par to, ka patiesība vienmēr atklājas tikai jautājot, nevis akli ticot.

Filma, kuras laikā bija fiziski nelabi, sākumā dēļ trīcošas rokas kameras un otrā plāna miglainajiem filtriem, vēlāk dēļ visa pārējā.
Teorētiski saprotu, ka žūrijas un skatītājus pat holokausta tēmā jāsit arvien smagāk, lai filma vispār tiktu pamanīta, un arī šoreiz žūriju ziņā tas ir attaisnojies. Tomēr, ja pat Henekes "Amour" sakarā diskutēja par neatļautiem paņēmieniem, tad šoreiz noteikti vajadzētu padiskutēt.

Pirmo pusstundu skatījos cerīgi, otro jau bažīgi, gaidot, kad tad sāksies Vintenberga kino, bet filma beidzās un Vintenberga kino tā arī nesākās. Pagājušogad ar "Far from the Madding Crowd" bija līdzīgi, tad nobrīnījos, kāpēc jāfilmē, ja ne Viktorijas laikmets, ne Tomass Hārdijs, ne britu aktieri viņu pietiekami neinteresē.
Par "Kollektivet" Vintenbergs intervijās stāsta, cik šis stāsts par 70.gadu komūnu ir personisks, bet filmā viņš centies apvienot divus dažādus stāstus - par bērnības komūnu un paša šķiršanos, divreiz jaunāko sievu un attiecību banalitāti, līdz būtībai netiekot nevienā no tiem. Dāņu aktieri lieliski apdzīvo filmas namu, tomēr pat viņiem neizdodas noslēpt, ka fasāde šoreiz no kartona.
Bet, iespējams, esmu netaisna, jo man šāda veida skandināvu wannabee kolektīvisms vienmēr šķiet neīsts, pretstatā viņu piesardzīgajam un nīgrajam egoismam. Jensena frīku komūnas toties ir pavisam kas cits un absolūti burvīgs.
Vintenberga nākamais projekts esot "Kursk". Dziļie ūdeņi viņam reizēm padodas.

Filma par dzīvi kā skaistu un sāpīgu piedzīvojumu, kurā piepildās tas, ko viņa raksta savā jaunības dienasgrāmatā: "Nelūdzu neko, bet gribu visu", viņa to dabū - eņģeļa starojumu, pasaules slavu, pasludināšanu par draudu visas ASV tikumībai un nievas atgriešoties Zviedrijā.
Filmā galvenokārt skan viņas pašas teiktais dienasgrāmatās, vēstulēs, viņas un ģimenes filmētajos sirsnīgajos amatiervideo, tur ir fragmenti no visām iepriekšlasītajām leģendām par Ingrīdu - gan to, kurai galvenais bija karjera, gan ideālo ģimenes māti, kuras 50. gadu smaidīgās fotogrāfijas kopā ar trīs jaunākajiem bērniem joprojām izmanto māmiņdienas kartītēs un blogos, gan viļošu un pieviltu sievu, gan bestiju, kura mīlējusi tikai tik ilgi, cik pati gribējusi.
Filmā ir atbildes uz visām šīm versijām, un pārsteidz, ka biogrāfiskajam kino netipiski maz lasāms stap rindiņām. Viss, sākot ar nosaukumu "Es esmu Ingrīda", tiek pateikts tieši un noteikti, bez klīrības viņas pašas vai viņas bērnu balsīs.
Beidzot sapratu arī dīvaino neērtības sajūtu, skatoties Bergmana "Rudens sonāti". Izrādās, Ingrīda uz savas filmas meitas Līvas Ulmanes izvērsto trīslapu vaimanu gribējusi atbildēt ar pļauku, bet Bergmans viņu pierunājis grēku nožēlai. Bet grēku nožēlotāja nekad nav bijis viņas ampluā, tad jau daudz vairāk Karla no Dīrenmata & Viki "The Visit".

Current Music: Eva Dahlgren "The Movie About Us" http://spoti.fi/1JfwKM5

Labs, sāpīgs kino. Būtībā tas pats "Mommy", tikai Krievijas skarbi pelēkajā vidē. Arī šim režisoram 26 gadi un cerīga kino nākotne. Un "bērniņus", bet īpaši māmiņas, izrādās, var nospēlēt vēl satriecošāk kā Dolana filmā.

Visu cieņu Makkonahijam un Harelsonam, bet mans mīļākais policistu pārītis tomēr ir senu noziegumu atklāšanas tandēms "arābs un psihs" - Faress Faress un Nikolajs Lī Kāss. No pašām filmām vienmēr var gaidīt vairāk, bet divas līdzšinējās ir paredzami pieklājīgas, un jau šogad būšot vēl.
Drīz viņus varēs redzēt arī kā Ivanu Sukovu un Alekseju Andrejevu drāmā par staļinlaika padomiju, tas gan varētu būt komiski.