Vasara un dūmi - Post a comment

Filma par dzīvi kā skaistu un sāpīgu piedzīvojumu, kurā piepildās tas, ko viņa raksta savā jaunības dienasgrāmatā: "Nelūdzu neko, bet gribu visu", viņa to dabū - eņģeļa starojumu, pasaules slavu, pasludināšanu par draudu visas ASV tikumībai un nievas atgriešoties Zviedrijā.
Filmā galvenokārt skan viņas pašas teiktais dienasgrāmatās, vēstulēs, viņas un ģimenes filmētajos sirsnīgajos amatiervideo, tur ir fragmenti no visām iepriekšlasītajām leģendām par Ingrīdu - gan to, kurai galvenais bija karjera, gan ideālo ģimenes māti, kuras 50. gadu smaidīgās fotogrāfijas kopā ar trīs jaunākajiem bērniem joprojām izmanto māmiņdienas kartītēs un blogos, gan viļošu un pieviltu sievu, gan bestiju, kura mīlējusi tikai tik ilgi, cik pati gribējusi.
Filmā ir atbildes uz visām šīm versijām, un pārsteidz, ka biogrāfiskajam kino netipiski maz lasāms stap rindiņām. Viss, sākot ar nosaukumu "Es esmu Ingrīda", tiek pateikts tieši un noteikti, bez klīrības viņas pašas vai viņas bērnu balsīs.
Beidzot sapratu arī dīvaino neērtības sajūtu, skatoties Bergmana "Rudens sonāti". Izrādās, Ingrīda uz savas filmas meitas Līvas Ulmanes izvērsto trīslapu vaimanu gribējusi atbildēt ar pļauku, bet Bergmans viņu pierunājis grēku nožēlai. Bet grēku nožēlotāja nekad nav bijis viņas ampluā, tad jau daudz vairāk Karla no Dīrenmata & Viki "The Visit".