Vasara un dūmi - Post a comment

Dokumentālā materiāla par Ingmaru Bergmanu visai pavirša kompilācija, nespējot izlemt, vai fokusēties uz pikantām detaļām - sākot ar daudzajām mīlas attiecībām un nodokļu skandālu, beidzot ar iesmīkņāšanu par iespējamām diagnozēm un neciešamo uzvedību teātrī laikā, kad pēc 24 gadu laulības un daudz ilgākas mīlestības mirst viņa pēdējā sieva, vai tomēr uz ģenialitāti un dēmoniskajām darbaspējām.
1957.gadā, kurš izvēlēts, kā filmas smaguma centrs, notiek sešu Bergmana darbu pirmizrādes - divām no viņa izcilākajām kinofilmām "Septītais zīmogs" un "Zemeņu lauks", vienai televīzijas filmai, divām teātra izrādēm un vienam radioiestudējumam, paralēli vēl citi darbi, attiecības ar četrām sievietēm un kuņģa čūlas ārstēšana slimnīcā. Tas esot laiks, kad Bergmans izlēmis, ka sirdsapziņas mokas par piekrāptām attiecībām jau kļuvušas par koķetēriju, tāpēc nolēmis šo koķetēriju izbeigt, bet toties filmās būt pavisam godīgs un perfekts. Filmās viņš tiešām par sevi un sev būtiskajiem eksistenciālajiem jautājumiem izstāsta daudz vairāk kā intervijās, izņemot vien interviju, kurā viņš, jau pāri 80 gadiem, kopā ar Erlendu Josefsonu izsmej sevi kā divus vecus dinozaurus, kuriem sasodīti veicies dzīvot dinozauru laikmetā, un liek intervētājai mazliet iemīlēties.
Šogad, vēlreiz noskatoties gandrīz visas Bergmana filmas, pārsteidza, ka iepriekšējās skatīšanās reizēs neesmu pamanījusi tik daudz no būtiskākā, kaut vai to, cik ļoti mīloši un saprotoši viņš caur kameru skatās savos aktieros, jo filmās iemūžinātajā Bergmana ieinteresētajā skatienā viņi kļūst tik skaisti, kā nekad un nekur citur.