|
||||||||||||||
Vasara un dūmi - zviedru un latviešu kultūras paralēles
Comments:To, ka inficēšnās pieaug un tā jāierobežo un/vai jāpalielina slimnīcu jaudas, varēja redzēt jau mēnešiem, bet gandrīz nekas netika darīts. Pamosties un draudēt pirms Ziemassvētkiem ir gan dumji, gan ļauni.
Es, protams, Tev piekrītu, ka varēja paredzēt ātrāk. Tomēr es uzskatu, ka ir arī nepareizi aizlaist visu pašplūsmā, tipa, ja jau nedarījām neko iepriekš, tad nedarīsim arī tagad. Es, piemēram, negribu nokļūt slimnīcā tikai tāpēc, ka kāds nespēj nesatikt visus savus piecdesmit radus. Ja var paredzēt, ka tā būs, manuprāt, to nenovērst ir bezatbildība. Neesoši ziemassvētki šobrīd nav lielākā traģēdija.
Nevar jau palielināt slimnīcu kapacitāti, ja trūkst med. darbninieku, jo med. sistēma ir gadiem ilgi sačakarēta. Tas ir vājprātīgi. Bet es arī neesmu gatava ietiepties un apdraudēt sevi, "jo politiķi ir pie šitā sūda vainīgi".
Runa nav par ietiepšanos, bet drīzāk par to, ka pie ciparu palielināšanās kā mazu bērnu kauninās sabiedrību, jo, redz, mudaki, sagribējāt ziemassvētkus ar ģimeni, bet par to, ka šis otrais vilnis ir pilnīgi loģisks un nenovēršams (pilnīga izolācija cilvēkiem ir mokoša) un jau sen bija jāfokusējas uz veselības aprūpes sistēmas sekmēšanu (atalgojums, jaunā medpersonāla strauja apmācība kaut vai no bezdarbnieku vidus), par to ne vārda.
Man drīzāk ir jautājums, vai tie cilvēki, kuri nespēj iztēloties ziemīšus, ja nesanāk kopā piecas mājasaimniecības, jo tas ir tā skumīgi un nav svētku sajūtas, iedomājas par to, ka ir cilvēki, kas dzīvo vieni un kam ir ļoti ierobežots kontaktu loks, un kuriem šis murgs velkas jau teju gadu.
Es piekrītu, ka LV sabiedrība nesadarbojas tieši tāpēc, ka ir aizlaistu problēmu gūzma, un pie tā ir vainojama politika. Mani nav nepieciešams izglītot par LV valdošo nevienlīdzību un tās sekām. Vienkārši es neredzu, kā es varu palīdzēt sev vai tiem, kuri šobrīd strādā slimnīcās, esot bezatbildīga un palielinot savas iespējas saslimt. Un es tiešām nezinu par tiem ziemīšiem - ja būtu karš, un mēs riskētu, ka mūsu tuvinikei pa ceļam ciemos pie mums var uzkāpt uz granātas, mums arī šķistu, ka tāds risks ir samērīgs. Tūlīt būs vakcīna. Man šķiet, ka nespēja nesvinēt lielā barā ir tomēr drusku prioritāšu problēma. Nu es piederu pie tiem cilvēkiem, kas dzīvo vieni, bet es šinī situācijā jūtos diezgan komfortabli, jo esmu samērā intraverta, bet ne visiem tās reakcijas ir tādas uz šo situāciju. Tie, kam citu sabiedrība ļoti svarīga, labāk izvēlas dzīvot un riskēt, nevis nedzīvot vispār- tas pēc viņu izjūtām.
Dazhviet jaudas paarpalikums kaut kaa jaakompensee...
https://twitter.com/annmarcos1/status/1 |
||||||||||||||