Jakas, es vakar tai dizainer kuratorei nolasīju lekciju latviešu valodā, bet kaukā, neteiksim, ka uzvaru būtu ieturējusi, laikam nav iespējams tas. Proti, redzkā bija, desmit minūtes pirms oficjālām darbdienas beigām, viņa man piezvana un paziņo, ka skatlogaplīmētājam tak vaig caurlaides, lai teritorijā iebrauktu (jo maksas stāvvieta tak dārga, ja), savādāk netiks un nebūs, karoče, visi darbi uzkaras, lai, tātad, goņīju caurlaidi. Essaku, tāuntā, pulkstens ir tikuntik, priekšniecības, tātad, kam šīs jāprasa, nav uz vietas un man nav saprašanas, kur viņu citur dabūt, šītāda,- atu piezvani, essaku, komsī-komsā, vēlkauko, šāda nieka dēļ jaunugan es netrobelēšu vadību (es, ja godīgi šam uz mobilku tik vienreiz mūžā esmu sadūšojusies zvanīt un ito tas bija liels ahtungs, tātat, attaisnojami). Šīuzreiz tāda tonī,paklau, zin, vecā grāfiene atradusies,- kādi nieki, tā taču ir jūsu vitrīna, tie nav nekādi nieki, bet svarīgs jautājums, vārdsakot, domā kā sagādāt un nes šurpu (Jā, ļoti, lai mazais vaņučka līmētājs neiztērē divus latus maksas stāvvietā, jā, hallo, priekšniek, ļoti svarīgs jautājums,lūdzu steidzami brauciet uz biroju un atvediet man caurlaidi, savādāk rītā vaņučka iztērēsies un ta lai dies stāv mums klāt). Nuja, te man sametās tā patumši, nukamte tagad norādīs kā man dažādas nozīmības jāuztver un nepareizas, ziniet, man priorjtātes, un kas tik man nav jāpagādā un jāskrien maziem solīšiem nuessaku, tāda, drīkst latviski, tātad ar jums, nutur, ja es pareizi atceros jūs esat uzņēmums, kas apkalpo mūs poligrāfijas viskādās apgādībās, mēs, tātad, esam uzņēmums, kas pasūta šos pakalpojumus un gaida rezultātus, es, tātat, skaties kā gribi esmu uzņēmuma pārstāvis, nevis kurjers, tā ir tīri jūsu problēma, kur vaņučka liks mašīnu, man nav jārisina jūsu problēmas, man jāpieņem darbs. Nuja, un šite viņa tāda galīgi jau aptraka un sāka lauzīties tāda galīgi nesaprotamā valodā, latviešu laikam, jūs saprotēt, mēs neapkalpot tikai jūs, mēs apkalpot daudzus uzņēmumus, es, protams, risināt tad to jautājumu, ja jau tā mūsu problēma un jūs atsakieties, jo mēs jau nesēžam tikai ofisā visu dienu, kad nekā nedarām, kā mārketinga nodaļās, mēs noslogoti, nē, es protams meklēšu risinājumu un atradīšu arī bez jums... . Nu, šitādā, tātad, veidā viņa aizplūda un klausule tikai nomesta, prikiņ, e sgan viņu uz beigām kaukur izmēdīju arī, nutur, jāe, jāe, meklē gan. Ta es pasēdēju kaukādu pusstundu visa vārīdamās un domāju cik viņa tupa, mazliet padomāju un sapratu, ka bezjēdzīgi tas, nu, es iedomājos otram bosim veltītu zvanu, pirmāmkārtām, man noteikti pārmestu nacionālismu (un viņa sāka runāt ar mani par spīti latviski), otrāmkārtām, padomājiet, viņai slinkums mums caurlaidi atnest, tas tak viņas pienākums un, trešāmkārtām,viņa teica, ka mēs jums kalpi un norādīja mūsu zemo vietu, fašisti tak tie latvieši, toč saku. Nuvārdsakot, pasēdēju, padomāju, atradu caurlaidi pie grāmatvedības un pēc desmit minūtēm, kā domājiet, kas maziem solīšiem devās pavisam pretējā, sev neizdevīgā virzienā, pienest vaņučkām papīrīti, kātat, es, pilnīgi kremt, ziniet.